Vēstures zināšanu apguvē būtiskākais nav gadu skaitļu un datumu iekalšana atmiņā, bet gan notikumu izpratne.
Vēstures zināšanu apguvē būtiskākais nav gadu skaitļu un datumu iekalšana atmiņā, bet gan notikumu izpratne.
Vakar Smiltenes kultūras un sporta centrā norisinājās kārtējā dzīvās vēstures stunda, kuras tradīcija aizsākās pērn. Pilsētas izglītības iestāžu audzēkņi un pedagogi diskusiju pēcpusdienā tikās ar Smiltenes politiski represēto apvienības “Trimdinieks” pārstāvjiem.
“Šeit mēs varam satikties ar cilvēkiem, kuri reāli ir pārdzīvojuši vēstures notikumus,” uzsver Smiltenes ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotāja Mārīte Rainbaha. Iespēju robežās līdzīgas tikšanās notiek arī skolās, bet šādā īpašā pasākumā sarunas veidojas daudz konkrētākas un dziļākas. Cilvēki zina, ko viņi vēlas uzzināt.
Pēc iepriekšējās tikšanās skolēni bija ļoti ieinteresēti par pasākumu, un uz šādu tikšanos ierodas tie, kuri to vēlas. “Uzzinātais noder arī vēstures eksāmenā, bet vispirms — attieksmes veidošanā. Joprojām esmu pārliecināta, ka galvenais nav zināt gadu skaitļus, bet gan izprast šīs lietas — kāpēc tās notikušas un lai tās nekad neatkārtotos,” paskaidro skolotāja. Nemitīgi notiek diskusijas par Latvijas vēstures mācīšanas iespējām. Izglītības likumā ir teikts, ka Latvijas vēsturi skolās jāmāca, un skolotāji to dara. Ja bērns nemācās, tā ir cita, attieksmes problēma.
“Mēs esam mirstoša organizācija. Diemžēl tā ir, jo mēs paliekam arvien mazāk. Vēsturi dzirdēt no cilvēka, kas to ir piedzīvojis, ir citādāk nekā izlasīt grāmatā,” pasākuma ideju vērtē apvienības “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Dāvis Kampe. Viņš paskaidro, ka grāmatu ne visi izlasa un ne katram ir spējas izjust tekstu, bet dzīvais vārds skan daudz iespaidīgāk.
Runājot ar skolēniem, viņu acīs var redzēt sapratni, ieinteresētību un sāpes. Pēc kāda represētā stāstījuma viena skolniece reiz teikusi, ka par godu viņu varonībai vajag uzlikt pieminekli. Šā bērna ideja tika īstenota, un pie Brantu pamatskolas šobrīd ir izveidota piemiņas vieta.
Šādās tikšanās reizēs klātesošie ieklausās un telpā valda absolūts klusums. Ko bērni vaicā? “Kā to varēja izturēt,” saka D. Kampe un atbild, ka ar mīlestību, cerību un ticību. Tā arī bija, jo izsūtītie vienmēr cerēja, ka atgriezīsies un ka tas nav uz mūžu. Tā bija mīlestība pret dzimteni un vecāku mīlestība pret bērniem.
