Sestdien smiltenietes Elzas Kukules 80. dzimšanas dienā kopā pulcējās Plūmīšu dzimta. Dzimtas vecākās paaudzes — triju brāļu un divu māsu — atkalredzēšanās šoreiz bija citāda nekā parasti.
Sestdien smiltenietes Elzas Kukules 80. dzimšanas dienā kopā pulcējās Plūmīšu dzimta.
Dzimtas vecākās paaudzes — triju brāļu un divu māsu — atkalredzēšanās šoreiz bija citāda nekā parasti.
Ieceļo no Tālajiem Austrumiem
Daudzus gadu desmitus aizvadījušie vīri un sievas uz brīdi atkal sajutās jauni, jo jubileju viņi svinēja Smiltenes pagasta “Kalbakās”.
Tagad tur atrodas lauku māja, kas uzņem viesus. Taču tālajā 1947. gadā 10 cilvēku lielajai Plūmīšu ģimenei, izceļotājiem no Sibīrijas, “Kalbakas” bija pirmā dzīvesvieta Latvijā. Seši gadi — tik ilgs bija viņu ceļojums uz vecāku dzimteni Latviju no toreizējās Padomju Savienības Tālajiem Austrumiem, cauri visam plašajam Eirāzijas kontinentam.
“Krievijā dzīvojām 300 kilometru no Vladivostokas, pie Usūrijas upes un Hankas ezera netālu no Mandžūrijas robežas,” atceras Elza Kukule. “1941. gadā Latvija jau bija pievienota Krievijai. Tēvs sāka domāt par atgriešanos dzimtenē. Viņu uz turieni vilka pēc gandrīz 40 Krievijā nodzīvotiem gadiem. Ceļā uz Latviju sākās karš. Bijām spiesti izkāpt no vilciena un kara laiku aizvadīt Udmurtijā.”
Ar mātes brālēna Smiltenes mašīnu un traktoru stacijas direktora Reinholda Jansona aizgādnību Plūmīšu ģimene pirmo mājvietu Latvijā atrada “Kalbakās”.
No ciemiņiem uzzina mājas vēsturi
Sestdien uzņemot iepriekš pieteikto dzimšanas svinību viesus, “Kalbaku” saimnieci Līgu Augu pārsteidza redzētais un dzirdētais. “Ievedām viņus istabās, un tūlīt atskanēja skaļi saucieni — te kādreiz stāvēja kaste! te glabājās graudi! re, sijas tās pašas! Cits izskrēja pagalmā un apķērās apkārt tūjai — vai, vecā tūja! Viņi ļoti priecājās, un arī mums bija patīkami. No bijušajiem “Kalbaku” iedzīvotājiem uzzinām šīs mājas vēsturi. Nopirkām māju no mantiniekiem, kuri paši tajā nav dzīvojuši,” stāsta Līga.
Elza Latvijā ieradās 22 gadu vecumā. Pēc gada viņa apprecējās un izveidoja savu ģimeni. Strādāja dažādus darbus, visilgāk — 7. ceļu pārvaldē, kur sagaidīja pensiju.
Elzai ir trīs bērni, deviņi mazbērni un četri mazmazbērni. Vecākie no viņiem zina par Plūmīšu dzimtas ceļojumu uz Latviju. “Tā ir vēsture,” atzīst Elzas meita Aija Blanka. Klausoties mammas stāstīto, arī viņai, tāpat kā Elzai, acīs sariešas asaras. “Nekad vēl nebijām tik labi paēduši, kā toreiz “Kalbakās”, kaut arī Krievijā badā nedzīvojām,” senos notikumus atceras Elza.
Ar nožēlu viņa stāsta, ka neizdevās turpināt mācības pēc Krievijā pabeigtās 7. klases, kaut ļoti gribēja iegūt labāku izglītību.
Atbalsta cits citu priekos un bēdās
“Man kā vecākajai no māsām ātri bija jāiet peļņā, lai palīdzētu vecākiem uzturēt ģimeni. Izglītību bērniem vecāki deva tik, cik viņiem bija iespēju. Visi ģimenē esam darba cilvēki. Neviens otram maizi neprasīja. Katrs pats savu dzīvi iekārtoja,” par brāļiem un māsām saka Elza. Īpaši viņa slavē brāļus. Visi esot meistari ar zelta rokām. Visi dzīvo Rīgas rajonā.
“Esam ļoti draudzīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi. Atbalstām citu citu priekos un bēdās,” saka Elza par savējiem. Uz viņas dzimšanas dienas svinībām neatbrauca tikai divas māsas, kuras dzīvo Krievijā, un viens brālis.
Līga Auga secina, ka dzimtu salidojumi pēdējos divos gados kļuvuši ļoti iecienīti. Vismaz tā jūtams “Kalbakās”, kur ģimenes rīko svinības. Piemēram, šovasar “Kalbakās” gandrīz 80 cilvēku pulcēja Smiltenes fotogrāfa Arnolda Pirro dzimtas salidojums.
“Parasti dzimtas satiekas bērēs vai kāzās. Taču bēres ir skumjš notikums, bet kāzas jaunais pāris vairāk rīko jauniešiem vai arī brauc ceļojumā. Tāpēc dzimtu salidojums ir laba lieta, vēl jo vairāk, ja to rīko kāda tuvinieka apaļā jubilejā,” spriež Līga.
