“Dziedošā mamma un meita,” tā par Andru un Ravitu Kreicbergām teic tie, kuri seko līdzi Valkas pilsētas un rajona kultūras dzīvei.
“Dziedošā mamma un meita,” tā par Andru un Ravitu Kreicbergām teic tie, kuri seko līdzi Valkas pilsētas un rajona kultūras dzīvei. Abas Kreicbergas dzied ne vien solonumurus, bet darbojas arī vokālajā ansamblī “Balta lapa”. Andra ir arī aktīva dziesmu draugu kopas “Nāburgi” dziedātāja.
Sarunas sākumā Andra atzīstas, ka visu mūžu sapņojusi par iespēju dziedāt uz skatuves pie mikrofona. Bērnībā mūzikas skolā gribējusi apgūt flautas spēli, bet diemžēl tas izpalika vecāku aizņemtības dēļ. Toties Ravita mūzikas skolā sāka mācīties kopš sešu gadu vecuma. Tagad viņai ir 17. Kreicbergu pastarīte – 12 gadus vecā Ieva – mūzikas skolā apgūst vijoļspēli un ir cirka studijas “Smaids” dalībniece. Ievai šūpulī ielikts talants izteikt sevi uz skatuves kustībās. To viņa, iespējams, mantojusi no tēta Jāņa, kurš ilgus gadus dejojis tautiskās dejas, bet tagad viņš ir ģimenes dāmu lielākais atbalstītājs, sponsorētājs un šoferis. Andra vīru mīļi dēvē par “mūsu Jānīti”.
Dziedāšana – dzīves kuriozs
Šķetinot dzīves kamolu, Andra atceras, ka pirmo reizi aptuveni pirms 13 gadiem uzdrošinājusies uzkāpt uz skatuves savā dzimtajā pusē Ērģemē pasākumā “Dziesma manai paaudzei”. Toreiz viņa dziedājusi populārās deju mūzikas grupas “Eldorado” dziesmu “Nestāsti man vairs neko”. Drosmi un pašpārliecinātību Andra ieguva savā darbavietā Ērģemes bērnudārzā. Gatavojot pasākumus, audzinātājas pašas rakstīja scenārijus un iestudēja muzikālus priekšnesumus. Tas Andrā radīja pārliecību, ka ir vērts pamēģināt sākt īstenot savu mūža sapni.
“Pēc savas būtības esmu klusa un mierīga. Daudzi domā, ka esmu iedomīga un cilvēkiem nepieejama. Reizēm tas sāp, jo esmu atklāta un draudzīga, tikai to zina salīdzinoši maz cilvēku. Dziedāšana ir manas dzīves kuriozs, jo, pirmo reizi kāpjot uz skatuves, ieķēros drapējumā un baidījos iziet pret skatītājiem,” atceras Andra. Pirmajā uzstāšanās reizē Andra saņēma skatītāju simpātiju balvu. Dziedātāja atzīst, ka pēc tam nākamais konkurss tika gaidīts kā lielākais dzīves notikums.
Andra ir pierādījums tam, ka, ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti vēlas, tas agri vai vēlu arī piepildās. Viņai bija grūti saņemties un pārvarēt iedzimto kautrīgumu, bet, redzot, kā dzied citi, Andra pie sevis domājusi: “Es arī gribu!” Tikai ar tuvinieku un draugu atbalstu Andra saņēmās atbraukt uz Valku pie Andra Niklaviča, lai uztaisītu dziesmas fonogrammu. Pirmais solis bija sperts, tālākie notikumi risinājās paši no sevis. Andra bija izjutusi to īpašo sajūtu, kas rodas dziedot un savas emocijas atdodot klausītājiem. Viņai vislabāk patīk dziedāt vienai, jo “par pieļautajām kļūdām var vainot tikai sevi”. Pašlaik Andras solonumurs ir dziesma “Ja tu man esi” no Zigmara Liepiņa jaunā darba “Adata”. To dzirdot, neviļus saskrien asaras acīs, jo Andra dziesmu izpilda izjusti un pārliecinoši. Dziedātāja atzīst, ka viņai kā dadzis dzīvē pielīp viss labais un emocionālais. Tāpat ir arī ar dziesmām. Tagad, kad Ravita pati dzied patstāvīgi, viņa mammai ir galvenā padomdevēja un arī kritiķe. Andra nekad nav alkusi slavas, jo dziedāšana esot viņas slimība. To viņa dara savam priekam, iepriecinot arī klausītājus. Andra atzīst, ja brīvdienās ir bijusi uzstāšanās, tad pirmdien uz darbu viņa lido. Dziedāšana dod spēku, enerģiju un milzum daudz pozitīvu emociju.
Pirmā dziesma – četru gadu vecumā
Ravita savu pirmo dziesmu “Rausis” nodziedāja četru gadu vecumā Ērģemes bērnudārzā konkursā “Cālis”, kur viņa ieguva galveno uzvarētājas titulu. Ravitas talantu pirmā atklāja skolotāja Inese Lečmane. Par to jauniete viņai ir pateicīga. Ravita desmit gadus nodziedāja I. Lečmanes vadītajā meiteņu ansamblī “Brīnums”. No sešu gadu vecuma vecmāmiņa Mirdza Bētaka mazmeitu divas reizes nedēļā no Ērģemes veda uz Valkas mūzikas skolu mācīties klavieres. Pirmos piecus gadus skolniece mācījās klavierklasē, bet pēc tam nolēma pāriet uz kora klasi pie skolotājas Tatjanas Tīrumas. Šogad Ravita pabeigs mūzikas skolu. Pēc tam viņa ir iecerējusi doties mācīties uz Cēsu mūzikas vidusskolu apgūt diriģenta arodu. Jaunā soliste atzīst, ka tas esot mammas pirksts virzīt viņu par diriģenti, jo “mazums kas dzīvē gadās – ja nu vairs negribas dziedāt, tad profesija atļauj vadīt korus vai ansambļus vai arī strādāt par skolotāju”. Andra pieļauj, ka, iespējams, egoistisku apsvērumu dēļ Ravitu jau kopš agras bērnības mērķtiecīgi virzījusi skatuves virzienā, lai meitai nebūtu jāpiedzīvo līdzīgas sajūtas un emocijas kā kādreiz viņai. Andra lepojas ar meitas panākumiem. Savukārt Ravita uzskata, ka dziedāt kopā ar mammu uz skatuves viņai ir liels gods.
“Ļoti maz cilvēkiem ir tā laime, ka mamma ir ne tikai mamma, bet arī draudzene. Es ar viņu varu runāt pilnīgi par visu, kas mani satrauc un iepriecina,” atklāj Ravita. Jauniete ir lepna, ka ģimenes pieaugušie bērniem nemēdz diktēt noteikumus un neliek izpildīt pavēles, bet saprotoši izturas pret meitu vajadzībām un interesēm.
“Nav arī tā, ka mēs ar māsu visu drīkstam,” smejas vecākā meita. Savukārt mamma uzskata, ka abām meitenēm ir galva uz pleciem, un viņa savus bērnus pieņem, atceroties – neviens cilvēks nav ideāls un nekad vecākiem nevajag domāt, ka viņu bērni dara tikai labas lietas. Reizēm dzīve pierāda pretējo. Vecākiem ir jāmācās pieņemt bērnus tādus, kādi viņi ir, nevis nepārtraukti strostēt, mācīt un bakstīt. Jāļauj bērniem lidot, elpot un pašiem domāt!
Andras kā mammas priekšrocība ir tā, ka abas kopā ar meitu apmeklē daudz pasākumu un meita ir mammas redzeslokā. Andra reizēm Ravitu mudina apmeklēt jauniešu diskotēkas, bet viņai tās ne īpaši interesē. Labāki esot tusiņi draugu lokā.
Visi dzīvo draudzīgi
Lai varētu dzīvot tik strauju un notikumiem piesātinātu dzīvi, katram Kreicbergu ģimenē esot savi nerakstīti un nediktēti pienākumi. Andra priecājas, ka Ravita pati nemudināta redz, ka jāpadara mājas darbi. Iespējams, tāpēc visi satiek draudzīgi un ir kopā viegli dzīvot, jo nav jāstrīdas par muļķīgām sadzīves lietām. Kreicbergiem īpaši svētki ir Ziemassvētki. Vecākiem nezinot, abas meitas sagatavo nelielu koncertu. Andra atzīst, tad gan viņai šķīstot aizkustinājuma asaras. Nedēļas nogales, kad no darba mājās uz Valku pārbrauc “mūsu Jānītis”, arī ir mazi svētki. Brīvdienu rītos tētis saviem mīļajiem pienes kafiju gultā, pagatavo brīnumgardas brokastis. Svētki ir arī tad, ja tētis gatavo pusdienas. Tad tiek gatavoti īsti latviešu gaļas ēdieni. Tomēr pats galvenais ir tas, ka ikviens šajā ģimenē mīl viens otru un ciena citu intereses.
