Dzīvoju vienā no viensētām, kas atrodas netālu no ceļa Dzeņi-Vizla. Tā kā reti ir bezvēja dienas, kā arī valdošais rietumu vējš, tad arī es piecus gadus no agra pavasara līdz vēlam rudenim dzīvoju putekļu mākoņos, ko saceļ smagais transports, kas kursē no un uz Dzeņu dolomītu atradnes izstrādes vietu, kā arī nepārtrauktā dārdoņā.Tas, ko mēs – vismaz 14 viensētu iemītnieki – pārdzīvojām šī gada karstajā un sausajā vasarā, nav aprakstāms – dienā putekļu mākoņi, bet vakaros viss pagalms tinās dūmakā ar nepatīkamu smaku. Par to brīnījās kaimiņiene, kuras māja ir vēl tālāk no mūsējās, jo viņa savos vairāk kā 50 gados kaut ko tādu nebija pieredzējusi, vēl skumjāk ir tas, ka viņai ir mazbērni, kas dzīvo Rīgā un uz laukiem atbrauc, lai baudītu lauku tīro gaisu, paspēlētos, pabrauktu ar velosipēdu. Otrai – 80 gadīgai – kaimiņienei dārziņš ir tieši ceļa malā. Darbojoties tajā, ir jāuzsien vilnas lakats, lai nezaudētu dzirdi, jāaizsien puse sejas, lai nebūtu jāelpo, bet acis iekaist. Interesants ir fakts, ka šogad bija “pazudusi” iepriekšējos gados uzstādītā ātruma ierobežojošā zīme.Automašīnas kursē vēl arī tagad, gan radot troksni, gan bojājot ceļa segumu.Šī gada 20. novembrī uz tikšanos ar Smiltenes novada domes pārstāvjiem un vides ekspertu nebiju, un labi ka tā, gan jau arī es tiktu apklusināta; kā arī pietiekami iepriekšējo gadu tikšanās laikā par mums ņirgājās, kā es saprotu, apakšuzņēmējs “slavenais” deputātu kandidāts no ZZS(!!!), ziedotājs V. Šlēgelmilhs, kurš atklāti pateica, ka dolomīta ieguve turpināsies deviņus desmit gadus. Dzirdot šos vārdus, tuvējo māju iedzīvotāji raudot izgāja no zāles.Tā kā uz šo tikšanos nebija arī citi, lūgums “Ziemeļlatvijas” žurnālistiem rast iespēju darīt mums zināmu, ko nozīmē A. Lapiņa teiktais: “Ar grozījumiem gribam panākt, lai uzlabotos esošā situācija.” Kā arī uzzināt vairāk par firmu SIA “Mark Invest AB”, figurē tikai valdes locekļa E. Garkaļa vārds, kurš, kā dzirdēju, jau pasen ar plašu žestu dāļājis savas vizītkartes objektam tuvējo māju iedzīvotājiem, lai viņi neuztraucas, ja dolomīta ieguves laikā pazustu ūdens, kā tas notika “Dzeņu” atradnes tuvējo māju iedzīvotājiem, pat Vizlā. Domāju, ka šim kungam vajadzēja būt arī kopā ar iedzīvotājiem 20. novembrī. Tāda attieksme no viņa puses uz daudz ko norāda.Izbrīna, ka vietā, kur garām iet šoseja ar dzīvu satiksmi, bez nopietniem ģeoloģiskiem pētījumiem, nerunājot par ietekmi uz cilvēku dzīves kvalitāti, tādās platībās – nu tik raks un raks. Un raks jau arī, jo ceļš jau ir nobruģēts – gan tiešā, gan, cik noprotams, arī pārnestā nozīmē.Grūti pat iedomāties, kā mainīsies ainava, kas notiks ar MŪSU “mazo likteņupīti” Palsu, jo daudz jau tā ir cietusi un nav vairs tā, par kuru raksta šī gada jubilārs – dzejnieks Ojārs Vācietis:Vasaras miglā palsa,Maza, skaļa un strauja.Steidzas upīte PalsaUz to pusi, kur Gauja….Aizplūst Palsa kā dzeja,Acīs tai debess spīdums.Pāris apdzīvotām vietām trīs dolomīta izstrādes vietas ir pārlieku smaga nasta, turklāt bez nopietniem pētījumiem, tāpat nav zināms, pa kuru ceļu kursēs grants un smilts vedēji no LVM “Lankaskalna” karjera.Nejauksim jēdzienus “intereses” un “tiesības”. Mums – to māju iedzīvotājiem, kas atrodas atradņu riska zonā, – arī ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, tāpat kā pārējiem pagasta iedzīvotājiem.Bet… varbūt, kā smejies, mēs neesam pelnījuši?Nožēlojami, ka 15 cilvēku varā ir to izlemt. Mēs jau neprasām nekādas ekstras, vien tiesības dzīvot tīrā vidē, cik tas vēl iespējams. Mierinājums – šie 15 cilvēki pārstāv vien nepilnus 43% no novada balsstiesīgajiem, un balsojums parādīs, kuri deputāti ir TAUTAS kalpi, bet kuri…Paši, esot dabas sastāvdaļa, gribam būt gudrāki un varenāki par to. Daba brīdina, ka cilvēki ar savu nepārdomāto rīcību dara pāri paši sev.Bieži dzirdam, ka Grundzāles bagātība ir dolomīts, bet es, naivā, domāju, ka tie esam mēs, kāds nu kurš esam. Tie ir cilvēki, kuri nesuši mūsu pagasta vārdu pāri tā robežām. Tie, kuri jau mūžībā – Lāčplēša ordeņa saņēmēji: brāļi Zīles, V. Briedis, E. Lielmanis, rakstnieks A. Laiviņš, trimdas rakstnieks K. Rabācis, skolotājs, matemātikas mācību grāmatu autors Z. Briedis, skolotāja M. Andersone, kura Grundzāles deju kolektīvu jau 1948. gadā aizveda uz Rīgu, skolotāja V. Kļaviņa, kuras labestības saulītē un gādībā auga mazmeitas Dace Purvlīce un Baiba Kovala, kuras daudz mantojušas no viņas un dāsni to dāvā citiem. Mūsu vidū ir arī citu paaudžu ļaudis, kuru dzimtas saknes ir Grundzālē, piemēram, dzejniece K. Apškrūma, žurnālists, publicists M. Ziemiņš, fotogrāfs A. Eglītis, ja nekļūdos, arī aktieris un režisors A. Māsēns un, protams, atļaušos teikt, “leģenda” Ērika Trifanova.
