Otrdien Zvārtavas pagasta Ozolu pamatskolā bija brīdis, kad ikvienam skolēnam nācās padomāt par savām attiecībām ar grāmatām, un, cik varēja noprast, liela daļa pēc tam bija atklājusi, ka labas attiecības ar uzrakstīto vārdu spēj dot dzīvē daudz interesanta.
To bērniem palīdzēja saprast dzejniece Anita Anitīna, kuru skolas vadība bija uzaicinājusi uz tikšanos ar skolēniem un viņu vecākiem. “Vasarā audzēkņiem bija uzdevums izveidot brīvlaikā izlasīto grāmatu sarakstu, un tagad apkopojam rezultātus. Dažādi ir veicies. Ir bērni, kuri daudz lasījuši, bet daļa, aizbildinoties it kā ar visādiem darbiem, nav atvērusi nevienu grāmatu. Tādēļ uzaicinājām dzejnieci Anitīnu, lai audzēkņi redzētu un dzirdētu personu, kura pati raksta un mīl grāmatas. Varbūt tas dažiem savu attieksmi pret literatūru liks pārdomāt,” par pasākuma mērķi pastāsta skolas direktore Dzidra Švarte.Pasākums interesē arī mammasBērni un pedagogi literārajai pēcpusdienai bija rūpīgi gatavojušies, izveidojot tādu scenāriju, lai nevienam nebūtu garlaicīgi. Paši skolēni lasīja fragmentus no dažādu rakstnieku darbiem un lika citiem nosaukt autoru. Bija prieks redzēt, ka arī jaunajai paaudzei tuvs ir dzejnieks Imants Ziedonis, jo viņa vārdu audzēkņi ātri nosauca, klausoties tekstu: “Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem! Rakstiet jaunībā! Uzvelciet baltu kreklu un rociet zemi!” Fragmentus ne tikai lasīja, tie bija arī iestudēti skečos. Pēc divu rūķu uzvedības skolēni ātri noteica, ka tie ir Ineses Zanderes radītie Niķa un Riķa tēli. Vislabāk ar autoru atminējumiem veicās 5. klases skolniekam Jānim Birzgalim, kurš, pēc skolas direktores vārdiem, ir čaklākais lasītājs visā skolā. “Es esmu ļoti daudz izlasījis. Mani grāmatas interesē, visvairāk piedzīvojumu literatūra. Domāju, ka dators man nekļūs svarīgāks par grāmatām,” saka Jānis.Un tad klāt bija A. Anitīnas laiks parunāties ar bērniem. Viņu klausīties bija ieradušās arī vairākas skolēnu mammas. Direktore sākumā gan uztraucās, vai saruna izdosies, jo atzinās, ka bērniem nav ieteikusi nevienu dzejniecei uzdodamo jautājumu. Tomēr to netrūka. Kad dzejniece nolasīja savus līdzi paņemtos dzejoļus, jautājumi sekoja cits citam, kas apliecināja – nolasītās vārsmas skolēnus nav atstājušas vienaldzīgus. “Kad biju maziņa, bērnudārzā negāju, bet dzīvoju mājās un mani uzraudzīja auklīte. Es uz grīdas spēlējos, bet viņa man lasīja priekšā pasakas un stāstus. Klausījos un pēc katra stāsta lūdzu vēl palasīt, līdz auklīte saskaitās un teica, ka nav lasīšanas mašīna, lai pati mācoties. Iemācījos arī un kopš tā laika lasu grāmatas,” atzīst A. Anitīna. Mīļākais dzejolis vēl nav dzimisDzejniece ar savu vienkāršo un atklāto stāstījumu ātri iekaroja skolēnu uzticību. Bērni vēlējās zināt, par ko ir bijis viņas pirmais dzejolis, kur viņa rod iedvesmu, par kādu tēmu autore vislabprātāk raksta un kāds ir viņas mīļākais dzejolis. Dzejniece atklāti atzinās, ka bērnībā pirmo dzejoli uzrakstījusi par Ļeņinu, bet tā nopietni dzejai sākusi pievērsties pusaudzes gados. Dzejniecei bija grūti noformulēt, kā viņai rodas iedvesma. Dzejoļi topot dažādi. Ir daži, kas uzrakstoties vienā elpas vilcienā, citi topot grūtāk. Dzejošanas laiks pats sevi piesakot. Tad varot rakstīt dzejoli pēc dzejoļa un pēkšņi kārtējā vārsmā apstāties un nespēt vairs ne rindas uzrakstīt. Kādreiz pat daba piedāvājot tēmu, piemēram, atklājot skatam skaistus mākoņus, bet mēģinājumi tos aprakstīt dzejā neizdodas. Citreiz atkal dzejniece redzējusi lielus viļņus jūrā un gribējusi uzrakstīt dzejoli par devīto vilni, bet iznākusi dzeja par mīlestību. Tā kā iedvesmu grūti noteikt. Vaicāta par mīļāko dzejoli, A. Anitīna atbildēja ar savas dzejas vārdiem: “Mans dzejolis nav vēl piedzimis,/ Tas kaut kur vēl mani gaida.”
