Lielu viļņošanos ar izglītību saistītajā sabiedrībā izraisījis pētījums, kas veikts sešdesmit piecās valstīs par devītklasnieku prasmēm un zināšanām lasīšanā, dabas zinātnēs, kur esam Eiropas Savienības valstu viduslīmenī, un matemātikā, kur atrodamies zem tā. Agrāk sabiedrībā populārs bija uzskats, ka Latvijā ir ļoti laba izglītības sistēma, un to apliecina panākumi starptautiskās olimpiādēs un konkursos. Izrādās, atsevišķie panākumi ir tikai izņēmumi, kas apstiprina aizdomas par vispārējo viduvējību. Izcilnieku kļūst aizvien mazāk. Augstie izglītības ierēdņi sūkstās par slikto materiālo nodrošinājumu skolās un nepietiekamo bērnu motivāciju mācīties. Izglītība un medicīna ir tās nozares, kurās gandrīz ikkatrs sevi uzskata par ekspertu. Katram ir sava pieredze. Lai gan neesmu nekāds pozitīvais piemērs, tomēr joprojām uzskatu, ka visi panākumi un neveiksmes meklējami trijstūrī – skolēns, pedagogs un vecāki. Neapšaubāmi, ka skola nav tāda kā pirms gadiem 20 vai vēl vairāk. Jaunie cilvēki izaug ātrāk, protams, ne visi. Milzu ietekme ir modernajām tehnoloģijām. Ļoti stipri ir augusi vienaudžu konkurence, arī vecāki bērnus audzina atšķirīgi. Apgūstamo zināšanu daudzums ir pataloģiski pieaudzis. Slodze vēl nenobriedušam cilvēkam ir milzīga. Manuprāt, lielākā sistēmas nelaime ir tā, ka gudros vārdos izsacītās skaistās teorijas pārlieku maz ir saistītas ar praksi, ar dzīves skolai vajadzīgajām lietām, tāpēc jo īpašs prieks par tiem pedagogiem, kuri teoriju saista ar praksi. Diemžēl arī viņiem jāiekļaujas ministrijas noteiktajos standartos, bet tie skolēnus atrauj no reālās dzīves.
