Ikdienā nereti mēdzam aplami spēlēties ar vārdiem: “Man šodien ir depresija. Es neko nevaru”.
Ikdienā nereti mēdzam aplami spēlēties ar vārdiem: “Man šodien ir depresija. Es neko nevaru.”
Taču tad, kad tas patiesi skar kādu cilvēku, pirmā reakcija ir: kā nevari? Saņemies, ej un dari! Tāpēc rodas jautājums, kā atšķirt depresiju no vienkārši nomākta garastāvokļa. Kā laikus atpazīt depresijas pazīmes, lai spētu palīdzēt sev vai tuviniekam?
Vienkāršiem vārdiem runājot, depresija ir ilgstoši nomācošs stāvoklis — iekšēja nelaimīguma, sāpju, vientulības un nomāktības komplekss, kura ietekmē cilvēks jūtas ļoti slikti.
Depresijai — daudz un dažādas sejas
Žurnālā “Psiholoģijas Pasaule” norādīts, ka depresijas izpausmes var būt dažādas. Bieži vien to pavada domas — dzīvei nav jēgas, nekas labs nav gaidāms, apkārt ir slikti cilvēki, es esmu neveiksminieks, visas sievietes vai vīrieši ir maitas… Cilvēks pats var sāk just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, bet var to arī nepamanīt. Arī ārēji tas var izskatīties dažādi. Par depresiju var liecināt ne tikai nomāktība un drūmas domas, bet arī galvassāpes, nogurums, apetītes trūkums. Iespējamas arī pēkšņas dažādas nepatīkamas sajūtas ķermenī — sāk tirpt rokas un kājas, reibst galva, kļūst sausa mute, uznāk grūti izskaidrojamas bailes. Ārēji depresija var būt arī gandrīz nemanāma — cilvēks daudz smaida, ir jauks un pieklājīgs. To dēvē par smaidošo depresiju. Būtībā šis stāvoklis ir vēl smagāks — iekšējie negatīvie pārdzīvojumi tiek noslēpti un apslāpēti aiz mākslīga smaida. Ilgstoša atrašanās šādā stāvoklī var novest pat līdz tam, ka cilvēks izdara pašnāvību. Depresijas slimnieki konsultācijās nereti atzīst, ka, braucot ar mašīnu, viņiem ir fantāzijas par iestūrēšanu pretējā braukšanas joslā vai kādā kokā. Tas diemžēl dažkārt tiek arī īstenots.
Slēptā veidā depresija bieži vien sastopama arī alkoholismā. Ārstējoties no šīs atkarības, atklājas, ka cilvēks savā būtībā ir nomākts, kaut gan ārēji šīs problēmas var noliegt. Maskētā veidā depresija var izpausties arī kā mokošas sāpes mugurā, kas īpaši pastiprinās rudeņos un pavasaros. Secinājums viens — depresijai ir daudz seju.
Slimnieks nemazgājas, neēd, nerunā
Kā depresiju nesajaukt ar vienkārši sliktu noskaņojumu? Speciālisti norāda, ka vispirms svarīgi ir noskaidrot, cik ilgi cilvēks izjūt psiholoģisku diskomfortu. Nevar būt tā, ka šodien ir depresija, bet rīt vairs nav un parīt atkal ir. Depresijas diagnostiskajos kritērijos teikts — lai diagnosticētu depresiju, tās pazīmēm jābūt vismaz divas nedēļas.
Jāņem vērā, ka depresijai var būt dažādas smaguma pakāpes un svārstības. Tā var pastiprināties un pavājināties. Viegla depresija ārēji var būt gandrīz nepamanāma. Tā izpaužas kā negatīva domāšana — es esmu slikts, man nesanāks, mani pametīs mīļotais cilvēks, es nevirzos pa karjeras kāpnēm, man neveidojas veiksmīgas attiecības. Šādā stāvoklī cilvēks var tikt galā ar saviem darbiem un privāto dzīvi, taču tas notiek bez prieka.
Ja depresija ir vidēji smaga, cilvēkam pastāvīgi ir nomākts garastāvoklis, būtiski cieš darba produktivitāte, brūk attiecības. Smagas depresijas gadījumā viņš nespēj strādāt, ir nepieciešama citu palīdzība. Depresijas slimnieks nemazgājas, neēd un nerunā. Var būt murgi (domas, kas neatbilst īstenībai) un dzirdes halucinācijas. Cilvēks var nonākt pat tiktāl, ka tiek īstenota vēlme pašiznīcināties.
Mīloša un saprotoša attieksme
Kā rīkoties, ja tuvs cilvēks kļuvis nomāktāks, nerunīgāks, drūmāks, saspringtāks nekā parasti un jau ilgāku laiku novērojamas arī citas iepriekš aprakstītās pazīmes? Tuvinieki bieži vien nesaprot, kas īsti notiek ar depresijas nomākto. Ja viņš neiet uz darbu, tad no malas tas var izskatīties kā slinkums. Cilvēks jūt, ka viņš nevar, un apkārtējo pārmetumi un nemitīgie pamudinājumi viņu dzin vēl dziļākā depresijā. Turklāt jāņem vērā, ka depresijā ieslīgušo jau tāpat moka vainas apziņa, pašpārmetumi, un apkārtējo kritika to var tikai pastiprināt.
Tuviniekiem būtu vēlams ar slimnieku parunāties un mēģināt izprast viņu, vienkārši būt blakus un uzklausīt bez kritikas un pārmetumiem. No tuvinieku puses nepieciešama atbalstoša, iedrošinoša un mīloša attieksme. Tā var likties kā auklēšanās ar mazu bērnu, taču tas ir nepieciešams, jo viens no depresijas cēloņiem ir bērnībā nepietiekamā daudzumā saņemta vecāku pozitīvā klātbūtne.
Rūpēs par depresijas nomākto tuvinieku nebūtu vēlams visu atbildību par situāciju uzkraut tikai uz saviem pleciem. Var gadīties, ka tuviniekam pašam šajā laikā jātiek galā ar problēmām darbā, jāvelta uzmanība bērniem un ir grūti izturēt šo samilzušo sāpi. Depresīvi noskaņotais jāmudina un jāiedrošina vērsties pie kompetenta speciālista, lai spētu izturēt lielo smaguma sajūtu un viņam sniegtu profesionālu palīdzību. Jo cilvēks ilgāk cieš un mokās, jo depresija kļūst smagāka un ir grūtāk viņam palīdzēt. Jo ātrāk uzsāk slimības ārstēšanu, jo labāk. Līdzīgi kā ar sāpošu zobu. Tas jācenšas salabot tūlīt, nevis jāgaida, kamēr sastrutos. Depresijas gadījumā komplikācijas ir daudz smagākas un bīstamākas. Tās izpaužas destruktīvā rīcībā, kas var novest līdz pat nāvei.
Palīdzība jāmeklē pie speciālistiem
Ar aizdomām par depresiju jāvēršas pie psihoterapeita, psihiatra vai ārsta, kas pārzina abas specialitātes. Psihoterapija palīdz izprast depresijas psiholoģiskos cēloņus, savas domas un rīcību, kuru iespējams mainīt, lai depresiju izārstētu un tā vairs neatkārtotos. Psihiatrijā šīs slimības ārstēšanai tradicionāli izmanto medikamentus. Antidepresantu uzdevums ir kavēt to vielu rašanos smadzenēs, kas izraisa drūmu un nomāktu garastāvokli. Ārstēšanas efekts ir salīdzinoši ātrs — jaunie antidepresanti sāk mazināt depresijas simptomus jau septītajā desmitajā lietošanas dienā. Tiem iespējamas blakusparādības — slikta dūša, reibonis, seksuālās vēlmes mazināšanās —, taču neveidojas atkarība vai paliekošas negatīvas sekas. Medikamentozā terapija ir lētāka par psihoterapiju, bet jāņem vērā, ka medikamenti dzēš ugunsgrēku, nenovēršot tā cēloņus. Ja cilvēks turpina par sevi domāt sliktu, neīsteno savu potenciālu, depresija pēc laika var atkārtoties.
Ja depresija ir vieglā pakāpē, cilvēks tiek galā ar darbu un dzīvi, taču pastāvīgi jūtas nomākts un cieš no negatīvām domām. Psihiatra palīdzība un zāles nepieciešamas, kad cilvēks nonācis krīzes stāvoklī — netiek galā ar savu dzīvi, nevar gulēt un strādāt, tūlīt zaudēs darbu vai sabruks ģimene.
Medikamenti ir neaizstājams līdzeklis smagas depresijas gadījumā. Vidēji smagas depresijas gadījumā visefektīvākais ir kompleksais risinājums, kad, speciālistiem sadarbojoties, tiek izmantota gan psihoterapija, gan medikamentozā terapija.
Psihiatru un psihoterapeitu vidū vēl arvien nav vienprātības, kādi ir galvenie depresijas attīstīšanās faktori. Vairākums speciālistu atbalsta domu, ka tās pamatā ir bioloģisko, psihogēno un sociālo faktoru mijiedarbība. Bioloģiskā faktora ietekmi pierāda tas, ka depresijas pacientu bērni no tās cieš biežāk nekā citi. Psihogēnie faktori, kas veicina vai nosaka depresijas rašanos, ir nepietiekama vecāku klātbūtne pirmajos dzīves gados, neizsēroti zaudējumi, pārmērīga vainas sajūta. Depresijas attīstību var veicināt arī sociālie faktori, piemēram, bezdarbs, vientulība vai nabadzība.
Depresijai raksturīgākās pazīmes ir nomāktāks garastāvoklis, salīdzinot ar laiku pirms traucējumu rašanās; zūd interese un prieks par agrāk patīkamām nodarbēm; cilvēks kļūst mazāk enerģisks, ātrāk nogurst; mazinās pašvērtējums, zūd ticība sev; parādās sevis noniecināšana; pastiprināta vainas sajūta; domas par pašnāvību; pesimisms; pavājinātas koncentrēšanās spējas; samazināta fiziskā aktivitāte vai arī uzbudinājums; miega traucējumi; apetītes zudums, krišanās svarā vai pastiprināta apetīte ar svara pieaugumu.
Ja kādu nomoka šādi traucējumi ilgāk nekā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie speciālista. Viņš noteiks, ir vai nav depresija, kādas ārstēšanas metodes pastāv un kādas būtu ieteicamas konkrētam cilvēkam. Kad speciālists izstāsta par iespējamām ārstēšanas metodēm, pacients izvēlas tās, kuras viņam šķiet pieņemamas. Milzīga nozīme ir tam, vai pacientam ir motivācija savā dzīvē kaut ko mainīt. Ja motivācijas nav, viņam ir grūti palīdzēt. Bieži vien cilvēks atsakās no jelkādas palīdzības. Liela nozīme ir pārliecībai. Ja slimnieks tic tikai medikamentiem un atsakās no jebkuras citas ārstēšanas metodes, nav iespējams ar varu piespiest viņu apmeklēt, piemēram, ģimenes terapijas sesijas. Cilvēkam var būt ļoti grūti pieņemt, ka problēmas, piemēram, impotence, galvassāpes, bezmiegs, aptaukošanās un citi traucējumi, kuri ir raksturīgi depresijai, var būt saistīti ar viņa emocionālo stāvokli. Speciālisti uzskata, ka sabiedrība jāturpina izglītot par emocionālās pasaules nozīmīgumu un tās lielo ietekmi uz cilvēka pašsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti.
