Desmitos vakarā esam sasnieguši Horvātiju. Tik vien kā sīkums — pārbraukt pāri kārtējai robežai.
Desmitos vakarā esam sasnieguši Horvātiju. Tik vien kā sīkums — pārbraukt pāri kārtējai robežai.
Taču te sākas mūsu nopietnais piedzīvojums. Izrādās, horvātu muitniekam “iekodusi kāda muša”, un viņš daudzus nelaiž pāri robežai, nez kāpēc pieminēdams: “Te nav Eiropas Savienība!” Mums it kā ar dokumentiem viss ir kārtībā, ar bagāžu arī. Viņš prasa “zaļās lapas”, kuras nekomerciālam braucienam nav vajadzīgas. Gide un šoferis iet pie muitas priekšnieka. Viņš saka, ka varam braukt, taču pompozais muitnieks nelaiž. Stundu gaidām — tiksim Horvātijā vai ne. Tikmēr redzam, ka vairākas mašīnas šā paša muitnieka dēļ spiestas doties atpakaļ.
Piedzīvotais uz robežas nerada sajūsmu iebraukt šajā valstī, taču, kad tiekam palaisti, autobusā skan aplausi. Esam Horvātijā! Un drīz starpgadījums aizmirstas. Tā nu mēs esam nonākuši vēl vienā līdz šim neredzētā valstī, — valstī, kas pamanījusies sev kaut kā viltīgi paņemt gandrīz visu Adrijas jūras piekrasti (1778 km kopgarumā) ar neskaitāmiem dabas jaukumiem (no tiem 1185 salas).
Ir jau 21. jūlijs un pulksten viens naktī, kad tiekam viesnīcā netālu no Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas. Uzzinām, ka jāguļ divstāvu gultās četrvietīgos un sešvietīgos numuriņos. Draudzīgi sadalām istabiņas un gultas. Ir šauri, taču vienu nakti pieciest var.
Pēc brokastīm dodamies tālāk. Mums ir nedaudz laika iepazīt Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu, kura atrodas Medvednicas kalna dienvidu nogāzē pie Savas upes. Tā nav pilsēta, kas momentā pārsteidz ar savu skaistumu un šarmu, ir nepieciešams laiks, lai to novērtētu. Tā ir pilsēta, kuras skaistās ēku fasādes un parki atgādina par Vīni un Budapeštu, pilsēta, kura ir ar barokāli senu vēsturi, bet mūsdienīgi jauna.
Stundas laikā gide cenšas mūs izvadāt pa raksturīgām, tūristu iecienītām Zagrebas vietām. Šeit ir jaukas ieliņas, daudz ielu kafejnīciņu, seni dievnami… Kā jau katrā pilsētā, arī šeit apmeklējam Sv. Stepana katedrāli. Pie ieejas stāv mūķenes un šķiro tūristus — to laist iekšā, to ne, jo pleci par kailiem un šorti pa īsiem. Esmu to veiksminieku vidū, kuri tiek ielaisti. Pēc greznās un klusās baznīcas apskates dodos ārā. Tur mūsu grupas vīrieši stāv vispār bez krekliņiem! Izrādās, ka savus T-kreklus aizdevuši tām sievām, kurām mugurā krekliņi uz lencītēm. Draudzīgi!
Horvātijā ir daudz klosteru, tāpēc daudzās vietās redzam staigājam mūķenes. Pat stāvot rindā pie tualetēm, ievēroju, ka no vīriešu tualetes iznāk mūķene.
Tālāk mainās ekskursijas maršruts, uz robežas iekavētās stundas dēļ nepaspēsim apmeklēt Pļitvices nacionālo parku, jo vakarā piecos kūrortpilsētā Rijekā ir koncerts. Vēl jāiekārtojas viesnīcā Opatijā.
Horvātija un Slovēnija ir vienas no valstīm, kas aizņem Balkānu pussalu pie Adrijas jūras. “Balkan” turku valodā nozīmē kalni. Kalnu pussala — šis apzīmējums atbilst īstenībai, jo te ir daudz jaunu kalnu grēdu. Tās nav sevišķi augstas. Nogāzes klāj egļu meži, kalnu pļavas, kurās ganās aitas. Kalnu grēdas mijas ar ielejām. Mūsu ceļš ved pār Dināru kalniem.
Divos pēcpusdienā esam sasnieguši kūrortpilsētu Opatiju un iekārtojamies tāda paša nosaukuma viesnīcas divvietīgos numuros. Tikai no Andra un Ingas istabiņas paveras skaists skats uz Adrijas jūras līci.
Pusčetros pēcpusdienā, saposušies tautastērpos, dodamies uz autobusu, lai brauktu uz 10 km attālo Rijekas pilsētu. Ceļš vijas gar Adrijas jūras piekrasti. Tas ir robains, klinšains. Tālumā redzama slavenā Krkas sala. Tāpat kā mūsu Jūrmalā nevar izsekot, kur sākas Vaivari, kur Dzintari, tā arī šeit nemanāmi ir notikusi pāreja no vienas pilsētas uz otru. Rijeka ir viena no lielākajām ostām un pilsēta ar interesantu vecpilsētas arhitektūru. Ar savu garu tā ir ļoti līdzīga Venēcijai.
Iela, kurā mums jāsniedz koncerts, ir plaša, laukums, kurā jādejo, — liels. Pie mūzikas aparatūras un diskiem rīkojas enerģisks horvātu puisis. Pār Rijekas ieliņām atskan latviešu tautas mūzika, un Ēveles dejotāji atklāj koncertu. Arī mūsu deja “Es mācēju danci vest” visiem patīk. Gājēji piestāj, lai noskatītos priekšnesumu. Pusstundu ilgst mūsu koncerts. Tiekam filmēti un fotografēti. Koncertā kopā tiek izdejotas 11 latviešu autoru dejas.
Pēc koncerta esam nopelnījuši atspirdzinošos dzērienus. Tos mums uzsauc netālajā kafejnīcā.
Ap septiņiem vakarā dodamies atpakaļ uz Opatiju, kur tumsā pēc vakariņām noejam līdz Adrijas jūrai. Ir daži drosmīgie, kas peldas: Sarmīte, Jānis un Gatis. Es bailēs, ka neredzu jūras dibenu, tikai iebrienu jūrā līdz pleciem. Esam sabaidīti arī ar jūras ežiem, kuri atstāj savas adatas peldētāju kājās.
Netālu norisinājušās jautrības spēles starp vietējām komandām. Pēc spēlēm un apbalvošanas seko ballīte, kurā izballējamies arī mēs. Griežam valsi slovēņu grupas pavadījumā.
Nolemjam, ka vēl neiesim gulēt, tāpēc pārģērbjamies un staigājam gar jūras krastu un sajūsmināmies par tālumā mirdzošām naksnīgās Rijekas ugunīm.
Klāt jau piektā ceļojuma diena — 22. jūlijs. Tūlīt pēc lieliskām brokastīm tomēr braucam uz Pļitvices nacionālo parku. Ceļš vairākus kilometrus vijas gar Adrijas jūras krastu, te pakāpjoties augstāk klintīs, ļaujot apskatīt daudzās saliņas, te nolaižoties līdz jūras krastam. Pa ceļam redzam jaunus namus, kas izraibināti ar ložu kārtām un šāviņu caurumiem. Tas no nesenā kara… Ceļā paiet 3,5 stundas.
Pļitvices ezeri — viens no Horvātijas dabas radītiem brīnumiem. Starp augstiem ar mežiem apaugušiem kalniem slēpjas 16 lielāki un mazāki kristāldzidri ezeri. Savstarpēji tie ir savienoti ar vairāk nekā 90 ūdenskritumiem, strautiņiem un kaskādēm. Ezeru kopējā platība ir 217 ha, bet mežu — 22308 ha. Ezeru skaistums apbur visus parka apmeklētājus, jo katrs Pļitvices ezera nostūris ir neatkārtojami skaists.
Par 85 kunām (Horvātijas naudas vienība) esam nokļuvuši brīnumainā pasaulē — čalojoši ūdenskritumi, lielāki un mazāki ezeriņi, kuri mudž no zivīm, baltie Horvātijas akmeņi dolomīti un alas. Ūdens krāsa ezeros mainās no koši zilas līdz spilgti zaļai, no tumši zilas līdz pelēkai. Tas atkarīgs no minerālu un mikroorganismu koncentrācijas ūdenī un pat no saules staru krišanas leņķa. Ezeru parks Pļitvice 1979. gadā tika iekļauts UNESCO vispasaules mantojuma sarakstā. Ūdenskrātuvēs nedrīkst peldēties.
Pēc pusotras stundas, kuras pavadītas vienā no ievērojamākajām vietām Horvātijā, dodamies atpakaļ uz Opatiju. Laiku īsinām ar Ivo Krumholca sastādītas grāmatas “Lieliskais piecnieks” jautājumu minēšanu. Spēlē puiši pret meitenēm. Uzvar meitenes, rezultāts 8,5:6,5.
Tikuši viesnīcā, gaitenī izmēģinām dejas “Meldermeitiņa” un “Šai naktī”, jo nedejos Guntars. Sāpošā kāja liek sevi manīt…
Vēlā pievakarē dodamies uz netālo četru zvaigžņu viesnīcu “Grand Hotel”, kur uz terases mums jādejo koncertā “Tropu nakts”. Iesākoties koncertam, skatītāju nav daudz, taču pēc pirmajām dejām visas vietas pie galdiņiem ir aizņemtas. Skatītāji mums dedzīgi aplaudē. Jūtamies arī kā tropos — ir karsts, netālu redzama jūra, terase slīgst krāsainās ugunīs.
Pēc koncerta atpakaļ uz viesnīcu “Opatija” dodamies kājām. Pēc vakariņām atkal ejam uz jūru un baudām horvātu vīnu. Garšīgs! Vēl un vēl gribas izbaudīt dienvidu jūras un pilsētas naksnīgo skaistumu. Laiks ir ļoti silts. Ir jau krietni pāri pusnaktij, kad dodamies pie miera.
23. jūlijs — pēdējā diena Horvātijā. Pēc brokastīm līdz pusdienlaikam varam netraucēti sauļoties un peldēties. Ūdens jūrā ir ļoti sāļš, toties dzidrs. Puiši noķer jūras ezi, kurš paspējis atstāt savas adatas dažu neuzmanīgu dejotāju pēdās. Tas nemaz nav tik liels, kā iedomājos, toties adatas asas gan.
Pēc vienpadsmitiem mājam atvadas jaukajai kūrortpilsētai Opatijai, kurā dažas atvaļinājuma dienas arī mēs varējām pavadīt.
Pēc četrdesmit minūtēm esam sasnieguši Slovēniju. Eiropas zaļais dārgakmens — tā tiek dēvēta zeme, kas pasaules kartē parādījās tikai 1991. gadā, un, kuras teritorija ir trīs reizes mazāka nekā Latvijas — tikai 20 273 km2.
Parasti mūsdienu Slovēniju pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas republiku, kas atdalījās no šīs valstu savienības bez liela kara. Jau pirms atdalīšanās slovēņi jutās visai neatkarīgi ar savu kultūru, valodu un labi attīstītu saimniecību.
Slovēnija pārsteidz. Līdzenumus nomaina kalni — tik skaisti, ka elpa aizraujas. Automaģistrāle vijas tiem cauri, milzu pārvadi, viadukti. Maksas punkti neparasti bieži, ceļa izmaksas patiešām dārgas.
Slovēnijas un Horvātijas teritorijā izveidojies viens no Eiropā lielākajiem karsta procesu skartajiem apgabaliem. To sauc par Karsta kalniem. Šos kalnus veido galvenokārt kaļķakmens, kuru tūkstošiem gadu ilgā laikā pakāpeniski izskalo un izšķīdina ūdens. Pazemes straumes izveidojušas kilometriem garas alu sistēmas. Pēc lietusgāzēm ūdens pilieni sūcas cauri iežiem un pil no alu griestiem. Sīkas kaļķakmens daļiņas gadu tūkstošiem krājas gan pie griestiem, veidojot lāstekām līdzīgas formas — stalaktītus —, gan uz zemes, radot no apakšas “augošus” stalagmītus. Rezultātā rodas fantastiska pazemes pasaule.
Šādu dabas veidotu mākslas galeriju 20 km garumā — Postojnas alu — apmeklējam arī mēs. Šī stalaktītu, stalagmītu, pazemes ezeriņu un alu sistēma ir viena no lielākajām un skaistākajām pasaulē. Ieejas biļete maksā 3300 tolāru (~15 eiro).
Tūristiem atvērtajā Postojnas alas fragmentā iespējams redzēt visu, ko pazemes pasaule var piedāvāt, — gan slaidu filigrānu stalaktītu dārzus, gan kaļķa nogulšņu aizkarus, alas pazemes koncertzāli, kura var uzņemt vairāk nekā 10 000 cilvēku, unikālo salamandru, kuru dēvē par cilvēkzivi un kas dzīvo mūžīgajā tumsā. Alas ap 20 km garumā ūdens veidojis divus miljonus gadu. Viens stalaktīts desmit gados izaug tikai par 0,1 mm, nedaudz ātrāk aug stalagmīti — veidojumi, kas aug no alas pamatnes, formās un apmēros vareni kā mūžība. Ala sagaida ar vasarai neparastu vēsumu — visu gadu pazemē ir konstanta temperatūra +800C līdz +1000C. Postojnas alā tūristus četrus kilometrus ieved ar īpašu vagoniņu, kas pagriezienos traucas kā neprātīgs, un pazemes pasaule ir tik spokaini skaista, ka ceļš šķiet bīstami nebeidzams. Vilciens apstājas pie 45 m augstā Kalvārijas kalna. Tur tūristus sadala pie četrās valodās runājošiem gidiem. Visvairāk pieprasītas ir angļu, itāliešu un arī slovēņu valodas, mazāk ļaužu parasti pulcējas pie vācu gida.
(Turpinājums sekos.
