Apceres virsrakstam šo tēlaino teicienu neesmu izdomājis es, to ir teicis kāds no mūsdienu krievu rakstniekiem, lai raksturotu pēcpadomju sabiedrības tikumus.
Apceres virsrakstam šo tēlaino teicienu neesmu izdomājis es, to ir teicis kāds no mūsdienu krievu rakstniekiem, lai raksturotu pēcpadomju sabiedrības tikumus. Ar nedaudz izņēmumiem to pašu varētu sacīt arī par daudzām citām pasaules valstīm.
Par šādas atziņas patiesumu liecina arī daudzi pēdējā laika notikumi, un dažkārt par visu to gribas runāt ar krietnu ironijas piedevu. Vēl nesen, kad pareizticīgie svinēja Ziemassvētkus, publicisti žēlojās, ka grūti tos sarindot pēc svarīguma. Šoreiz pagūšu pārspriest tikai par diviem notikumiem.
Gruzijas saldēšana
Sākums bija divu gāzes vadu un viena augstsprieguma elektrolīnijas balsta sasprindzināšana. Pirmais jautājums: kas spridzināja?
Gāzes vadi saspridzināti Ziemeļosetijas teritorijā, tātad vietā, kas nevar traucēt gāzes piegādi pašas Krievijas teritorijā. Vai to darīja čečenu kaujinieki? Jāšaubās, jo Gruzija daudzkārt viņiem devusi patvērumu. Arī Krievijas valdības spēki atklāti tādu diversiju neveica, jo tas draudētu ar starptautisku skandālu pat gadījumā, ja presē nonāktu tikai aizdomas par šādu neģēlību. Atliek versija, ka spridzināšanu veica kaut kādi osetīnu ekstrēmisti, kuri pildīja Krievijas Federālā izlūkošanas biroja slepenus norādījumus. Šo pieņēmumu uzskatu par pašu ticamāko.
Gruzijas prezidenta Saakašvili politika burtiski tracina Maskavu. Arī osetīniem ir zināma nepatika pret Gruziju — Dienvidosetijas dēļ. Kad Saakašvili ne visai diplomātiski asā tonī Krieviju vainoja sabotāžā, Maskavas diplomātu reakcija sekoja, balansējot uz prastas lamāšanās robežas.
Maskava sen lolo sapni par valdības gāšanu Gruzijā. Nelaime tikai tā, ka kaukāziešu raksturs grūti pakļaujas rupjām manipulācijām. Un vēl jāpiemin, ka pie viena gāzes padeve pārtrūkusi arī Armēnijā, kuru daļēji glābj pašražotā elektrība. Un Armēnijas valdība vispār baidās pīkstēt pret Krieviju, jo Azerbaidžāna pēkšņi sākusi runāt par Kalnu Karabahas atbrīvošanu ar spēku. Šajā situācijā armēņiem zināmu drošību var radīt tikai krievu karaspēka klātbūtne, un tieši tāpēc pēkšņi Erevānā ieradās Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs.
Bet Rietumiem radusies vēl viena iespēja pārdomāt par lielāku neatkarību no Krievijas “trubām”.
Dīvainais spiegu skandāls
Nav īpaši jāpierāda, ka diplomāti nodarbojas arī ar informācijas vākšanu savas valsts interesēs. Visplašākais spiegu tīkls ir Krievijai.
Daļu informācijas iespējams iegūt legālā ceļā, piemēram, no avīzēm un statistikas rādītājiem. Katrā vēstniecībā ir īpašas štata vietas, kuru aizsegā darbojas izlūki, un valstis labi zina, ar ko nodarbojas tās teritorijā mītošie ārzemju diplomāti. Daļai spiegdiplomātu ir arī sava aģentūra, kas piegādā konfidenciālu informāciju. Agrāk darboties bija sarežģītāk, savukārt mūsdienās tehnikas līdzekļi sasnieguši tādu līmeni, ka nekādi viltus celmi vai akmeņi nav vajadzīgi. Sergejs Dorenko televīzijā demonstrēja, kā iespējams informāciju noraidīt un uztvert ar parasto plaukstdatoru jeb elektronisko piezīmju grāmatiņu. Arī mobilie telefoni tiktāl pilnveidoti, ka spēj pildīt tās pašas funkcijas, turklāt ar tiem var lieliski fotografēt. Vēl ir satelītu sakari un internets. Tāpēc leģenda par spiegošanas akmeņiem spēj tikai sasmīdināt pasauli.
Paralēli šiem izlūkiem darbojas arī augstas klases profesionāļi, kas nodarbojas ar nopietno spiegošanu — viņu metodes daudz apslēptākas. Tie ļaudis ar akmeņu apčurāšanu nenodarbojas.
Izbrīnu rada apstāklis, kāpēc Kremlim vispār bija vajadzīga šāda spiegu kampaņa. Galu galā Putins šajā gadā vada G8 valstu darbu, un attiecību sarežģīšana ar Lielbritāniju neliekas gudrs gājiens. Ja arī tiek atklāti līdzīgi spiegošanas gadījumi, tad valdības parasti to nokārto klusi un bez publiskošanas. Atliek domāt, ka Kremlis Anglijas valdību un valsti kopumā par īpaši nozīmīgu lielumu nevērtē. Pret Vāciju vai Franciju tāda rīcība nav domājama.
Īstais iemesls tomēr ir pavisam cits, proti, Putinam vajadzīgs pierādīt, ka ārzemju izlūkdienesti finansē Krievijas nevalstiskās organizācijas, jo nesen tika parakstīts likums par visu nevalstisko organizāciju pārreģistrāciju. Pasaulē milzums fondu un turīgu mecenātu, kuri finansiāli atbalsta nekomerciālu sabiedrisko darbību itin visās valstīs, un Kremļa mērķis ir visas šādas sabiedriskās aktivitātes noslāpēt. Helsinku grupa nevēlama, jo aizstāv demokrātiju. Karavīru māšu biedrība pavisam kaitīga, jo nepārtraukti atmasko mežonību, kas valda Krievijas bruņotajos spēkos.
Kremļa spiegi Latvijā
Nav nekādu šaubu, ka Maskavas izlūkdienesti, ieskaitot diplomātus, darbojas arī NATO dalībvalstī Latvijā. Tā mums tikai liekas, ka šeit nekas spiegošanas vērts nav atrodams. Būtībā jebkuras valsts spiegu darbu atvieglo pašu latviešu politiķu savstarpējā kašķēšanās, kas ar lielu baudu tiek apcerēta avīzēs. Protams, Repše savā biznesā darbojies dīvaini, bet neko nevienam zadzis viņš nav, tāpēc visi kompromati lieti noder Maskavas polittehnologiem, kuri cenšas ietekmēt nākamo vēlēšanu rezultātus. Mazāk noderīga mūsu ienaidniekiem var būt jezga ap premjera Kalvīša sievas vārdu Cirīšu HES sakarā, kaut labi redzams, ka Kalvīšu ģimenei tur nav nekādu īpašumu. Jezgu radījis tikai kāds Aglonas jaunbagātnieks, kuram licies, ka salīdzinoši trūcīgais Kalvītis viņa miljonu priekšā nav pienācīgi paklanījies. Piemērs tikai liecina, cik vieglu roku mēs paši ārvalstniekiem piegādājam noderīgu informāciju. Jo vampīru mums daudz. Donorus gan grūti atrast.
Krievijai vajadzīgo informāciju pat no Saeimas nama pa tiešo piegādā pret Latviju noskaņotie deputāti. Uzraksta, kas runāts Aizsardzības komisijā, un noliek vēstniecības otrajam sekretāram uz galda.
Krievijas specdienestu interesēs tāpat strādā daudzi provokatori, kuri speciāli palaiž tenkas vai pat melus par vienu vai otru politiķi. Vienu var diskreditēt ar baumām par finanšu nelikumībām, citam var pierakstīt pedofilijas grēkus. Lai destabilizētu stāvokli Latvijā, visi līdzekļi derīgi.
Ceļot troksni par Krievijas sabiedrisko organizāciju finansēšanu no ārvalstu fondiem, Kremļa politiķi izliekas piemirsuši, ka Krievijas valsts budžetā paredzēti daudzi miljoni aizrobežas krievu kopienu atbalstam. Uzsveru — tas ir valsts finansējums, kas paredzēts graujošai darbībai arī Latvijā. Galu galā visi krievvalodīgo mītiņi, ieskaitot skolēnu akcijas, tiek finansētas šādā veidā, un … Pie reizes daudzi miljoni iekrīt arī pašu Kremļa naudas dalītāju kabatās. Shēma šāda: Saša un Maša no Rīgas brauc uz Maskavu un lūdz naudu. Putina administrācijas varasvīrs, kurš par šīm lietām atbild, sākumā sola, teiksim, piecus tūkstošus. Pēc tam apsola divsimt tūkstošus, bet ar noteikumu, ka naudiņa jāsadala uz pusēm. Saša un Maša paņem simts tūkstošus, lielo pusi sadala savā starpā, bet atlikumu atdod kādam štābam vai krieviskajai avīzei. Tas nav mans izgudrojums, līdzīgi gadījumi aprakstīti pat presē.
Pasaules mērogā no spiegu savāktās informācijas par vērtīgu tiek uzskatīti tikai divi procenti. Apmēram tikpat daudz informācijas ir maldinoša, kas mērķtiecīgi tiek piespēlēta nosacītajam pretiniekam. Dīvainā laikmetā dzīvojam.
