“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” tā pirms gadiem teica populārs Latvijas politiķis.
“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” tā pirms gadiem teica populārs Latvijas politiķis. Šis teikums līdz šodienai saglabājies kā aforisms, kuru nereti pielieto dažādās situācijās. Pēdējā mēneša notikumi arī man lika ne reizi vien atcerēties šos vārdus.
Tikai retais strīdēsies pretī vienkāršai patiesībai, ka žurnālista pienākums ir informēt sabiedrību par notikumiem, stāstīt un rādīt to, kas notiek sabiedrībā, uz ielas vai vēl kur citur. Tā vienkārši ir, un tas ik dienu tiek veikts — televīzijā, radio, žurnālos un laikrakstos. Saprotami, vai ne?
Tomēr izrādās, ka ne vienmēr un ne visiem. Nesen pagātnē, kad bija viena partija un viena taisnība, lietu kārtība bija stingri noteikta: par to drīkst, par to nedrīkst, bet par to — šoreiz atļaujam. Ja kāds neklausīja, bija stingrais “tētis” vai “mammis”, kurš bargi sarāja. Un viss bija tik ļoti skaisti — debesīs lidoja tikai baltās miera dūjas, kolhozniece un strādnieks vienmēr izpildīja sociālistiskās saistības un tāpēc saņēma prēmijas un goda rakstus, bezdarba nebija, neviens necieta badu un zāle bija zaļa, bet reņģes — milzīgas.
Tagad viss ir citādāk. Daudz partiju. Reņģes maziņas, un veikalā tās var ieraudzīt tikai tad, ja paveicas. Nav kam pasūdzēties! Un, galvenais, žurnālisti raksta to, kas vienam varbūt patīk, bet otram — ne tik ļoti. Tas jau nekas, ka notikums ir patiess un replikas nebūt nav avīžnieku izdomājumi. Kāds šodienas politiķis reiz teica, ka arī slikto var gudri pasniegt caur labo. Nu apmēram tā: šoferis tīši uzbrauca klaiņojošam kaķim, bet palūkojiet, cik viņš ir izcils autovadītājs, jo rūpējas, lai dzīvnieks nepārnēsā ļaunas sērgas. Vai atkal tā: kāds vandalis slepkavo gulbjus, bet vai nav malacis, jo tagad mums vairs nedraud putnu gripa…
Joki ir un paliek joki, lai arī tiem piejaukta sarkasma deva, tomēr nepavisam nav omulīgi, kad tik daudzus gadus pēc Atmodas nākas dzirdēt: ja tu vēl uzdrošināsies ko līdzīgu rakstīt, tad… Vienalga, kas seko aiz vārda “tad”, tas ir un paliek drauds. Skumji, ja tas vēl mājo mūsu cilvēkos…
