Paziņai vajadzēja izjaukt mēbeles, lai pārvestu uz citu vietu. Taču radās problēma – kur atrast vīrieti strādnieku, kurš to izdarītu.
Paziņai vajadzēja izjaukt mēbeles, lai pārvestu uz citu vietu. Taču radās problēma – kur atrast vīrieti strādnieku, kurš to izdarītu. Iestādes, kurā viņa meklēja palīdzību, šādu pakalpojumu privātpersonai nepiedāvā. Trūkst darbaspēka.
Mājsaimniecībās, kurās nav vīriešu (piemēram, viņi tobrīd pelna naudu ārzemēs), ir ko palauzīt galvu, kur atrast cilvēku, kurš salabotu krānu vai elektrības slēdzi, saskaldītu malku vai palīdzētu citos darbos. Ir jau mazpilsētās nenodarbināti “saulesbrāļi”, kuri dienas vidū dīki sēd uz soliņiem vai, manāmi iereibuši, klīst pa ielām. Taču zinoši cilvēki apgalvo, ka viņi nav strādnieki.
Izeja – roboti vai viesstrādnieki
Ne jau tikai mājsaimniecības izjūt “melno darbu” veicēju deficītu. Par to sūdzas darba devēji lauksaimniecībā, kokapstrādē, tirdzniecībā, jo daudzi uzņēmīgi, darbspējīgi Latvijas iedzīvotāji šobrīd ar savu darbu attīsta Īrijas, Lielbritānijas vai citu svešzemju ekonomiku.
Atliek Latvijā palikušajiem vīriešiem pašķirstīt laikrakstu, kaut vai “Ziemeļlatvijas” pēdējos numurus, lai viņi no galvas līdz kājām apbirtu ar darba piedāvājumiem. Viens uzņēmums saistībā ar ražošanas paplašināšanos meklē galdniekus, cits tāda paša iemesla dēļ – strādniekus guļbūves ēku montāžai ārzemēs. Kokapstrādes ražotnēm vajag kokapstrādes darbgaldu operatorus, palīgstrādniekus, mežstrādniekus. Darbs tiek piedāvāts kokvedēju vadītājiem. Ir vajadzīgi metinātāji, virpotāji, atslēdznieki, mehāniķi, strādnieki kūdras purvā. Daži sludinājumi tiek atkārtoti regulāri, kā darba devēju mēmi kliedzošs paziņojums: “Nav, kas strādā!”
Nesen vairāki Valkas rajona zemnieku saimnieku īpašnieki stāstīja, – nav iespējams savās saimniecībās attīstīt lauksaimniecību profesionālu strādnieku trūkuma dēļ. Cik var, viņi strādā paši vai arī iegulda naudu, lai pēc iespējas vairāk automatizētu ražošanas procesus. Roboti vai viesstrādnieki no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Polijas. Tādu risinājumu redz zemnieku lielsaimniecībās.
Vai bezdarbs vispār pastāv?
Ja plašsaziņas līdzekļos “dreifējošie” valdības amatpersonu izteikumi pirms kāda laika nebija par labu Latvijas darba tirgus atvēršanai viesstrādniekiem, tad tagad situācija ir mainījusies.
Latvija varētu atļaut ievest darbaspēku, taču tas nebūs lēts. Tā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam prognozējis satiksmes ministrs Ainars Šlesers. Prognozi viņš motivē, domājot tāpat kā darba devēji. Attīstoties Latvijas ekonomikai, nepietiks resursu. Tiesa, satiksmes ministrs BNS arī izteicies, ka viesstrādniekiem jābūt augstas kvalifikācijas darbiniekiem (arī Austrumu kaimiņi strauji attīstot savu būvniecību) un prognozējis, ka Latvija beigu beigās darbaspēku ievedīs no Vācijas un citām Eiropas Savienības valstīm, varbūt Austrumiem. Taču, ja tāda būs valdības nostāja, tad vakances mazkvalificētās darba vietās viesstrādnieki neaizpildīs. Augsti kvalificēti ārzemnieki Latvijā nez vai gribēs strādāt, piemēram, par mehanizatoriem vai slaucējām.
Lai piespiestu strādāt savējos Latvijas iedzīvotājus (domāti tie, kuri negrib strādāt), valstij likumdošanas līmenī ir jāpārskata bezdarbnieku atbalsta sistēma, bet pašvaldībai – sociālās palīdzības metodes. Tādu darba devēju viedokli nesen uzklausīja “Ziemeļlatvija”. Jo, kāpēc bezdarbniekam jāstrādā, ja viņam deviņus mēnešus valsts maksā pabalstu? Un vai vispār Latvijā var runāt par bezdarbu, it īpaši attiecībā uz stipro dzimumu?
Brīvpusdienas rosina pelnīt ar darbu
Vasaras sezonā darbaspēks laukos varētu būt skolēni, strādājot viņu spējām atbilstošus darbus. Ja bērni negrib to darīt, tad vismaz daļu var motivēt, uzskata kāda zemniece.
Pagastu pašvaldības apmaksā skolas brīvpusdienas, piemēram, mazturīgajām vai daudzbērnu ģimenēm. Taču, neko no saņēmējiem neprasot pretī, jau bērnībā tiek iznīdēta motivācija strādāt. Bērnu apziņā tiek veicināta nepareiza attieksme pret darbu, jo kaut kas tiek iedots par velti. “Brīvpusdienas ir jānopelna. Bērni varētu vasarā strādāt. Pagasts viņiem ierādītu darbu, sazinoties ar sava pagasta uzņēmējiem un zemniekiem,” ierosina kāda zemniece. Brīvpusdienas saviem bērniem var nopelnīt arī vecāki, ja viņi tobrīd ir bez darba, piemēram, iesaistoties pašvaldības sabiedriskajos darbos.
Protams, katrs cilvēks ir individualitāte. Viens jau no bērnības ir čaklāks, cits – slinkāks. Acīmredzot strādīgākie un uzņēmīgākie jau sen ir projām ārzemēs vai lielpilsētās vai atraduši darbu, kas patīk, tepat – lauku rajonos. Tie atlikušie, kuri nevēlas strādāt, ir jāaudzina strādāt, un varbūt tas ir izdarāms ar bargāku valsts politiku, kliņģerim klāt pieliekot vēl ko citu.
