Šis gads sociālajā jomā Valkas novadā aizritējis līdzīgi kā visā valstī. Kā zināms, trūcīgo un maznodrošināto iedzīvotāju skaits ir kļuvis lielāks visā valstī, un Valkas novads nav izņēmums.
Novada Sociālā dienesta vadītāja Mārīte Magone “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka pašlaik dienests izmaksā tikai tos pabalstus, ko valdība noteikusi kā obligātus. Izmaksā to, kas obligāti jāizmaksāLielākoties tas ir garantētais iztikas minimums, arī dzīvokļa pabalsts trūcīgajiem un bāreņiem, kuri aug audžuģimenēs. “Daudzi iedzīvotāji izjūt atcelto pabalstu veselības aprūpei, neraugoties uz tā saucamā sociālā spilvena piedāvātajiem atvieglojumiem. Agrāk vēl cilvēki ar mazāku rocību varēja saņemt palīdzību zobārstniecības pakalpojumu segšanai vai arī kādas operācijas veikšanai. Mūsu dienests šogad atbalstu ir sniedzis ārkārtējās situācijās, piemēram, kad ir nomiris cilvēks, kuram nav tuvinieku. Iespēju robežās apmaksājam brīvpusdienas bērniem. Tādu novadā ir 200. Pāris gadījumos esam palīdzējuši arī cilvēkiem, kuriem vajadzējis steidzamu un ļoti dārgu operāciju,” saka M. Magone.Tomēr izdevumi sociālajā jomā joprojām ir lieli, jo ievērojami palielinājies to cilvēku skaits, kuriem nepieciešams pabalsts. “Ja cilvēkam radusies krīzes situācija, viņš ierodas Sociālajā dienestā un uzraksta iesniegumu, kurā pamato savu vajadzību. Ja pēc pirmatnējās viņa intervijas sociālie darbinieki uzskata, ka klients drīkst pretendēt uz kādu no pabalstiem, viņa vārdu iekļauj īpašā reģistrā. Līdz 20. novembrim šādā reģistrā mums ir ierakstītas 2538 personas, kas atbilst kādam no Ministru kabineta vai pašvaldības saistošajos noteikumos minētam kritērijam. Tas novada mērogā ir iespaidīgs skaitlis. Pērn gada beigās šādu cilvēku bija apmēram 1600,” informē M. Magone. Pašlaik trūcīgā statuss ir piešķirts 1256 cilvēkiem, bet maznodrošināto ir 359.Dienesta vadītāja piebilst, ka tiem, kuriem piešķirts kāds no statusiem, jāveic arī dažādi līdzdarbības pasākumi, kuru spektrs gan ir stipri ierobežots. Vadītāja pieļauj, ka daži pabalstu saņēmēji, it īpaši laukos, iegūto naudu vienkārši nodzer vai izmanto nelietderīgi, jo ne visus savu likstu stāstītājus iespējams izkontrolēt. “Šogad otrajā pusgadā mums kļuva pieejama iedzīvotāju datu bāze, kas ievērojami atvieglo darbu. Ar tās palīdzību mēs operatīvi varam noskaidrot atnācēja īpašumus, vai viņam pieder transportlīdzekļi, arī tos cilvēkus, kas ar viņu dzīvo. Tā varam precīzāk noteikt, vai apmeklētājam kaut kas pienākas vai ne,” skaidro M. Magone.Būt par patērētāju ir vieglākSociālā dienesta vadītāja piekrīt, ka pašreizējā sociālā sistēma vairāk atgādina zivju, nevis makšķeres dāvināšanu. “Daļa pabalstu lūdzēju ir sapratuši, ka to prasīšana ir diezgan izdevīga, jo nav īpaši jānopūlas. Šie cilvēki nereti atsakās arī no dalības 100 latu stipendiātu programmā. Ir cilvēki, kuri pabalstu izmaksu jau uzskata par valsts pienākumu pret viņiem. Mēs savu iespēju robežās uz tādu attieksmi reaģējam. Ja uzzinām, ka kādā no ģimenēm, kuras locekļi saņem garantēto iztikas minimumu, kāda persona nepamatotu iemeslu dēļ atsakās strādāt par 100 latiem mēnesī, mēs pārtraucam maksāt viņa pabalsta daļu,” apliecina M. Magone.Ik mēnesi Sociālais dienests garantētā iztikas minimuma pabalstos izmaksā aptuveni 18 tūkstošus latu. Pašvaldības izdevumi palielinājušies arī zupas virtuves uzturēšanai, jo sarucis tai maksāto ziedojumu lielums no Bostonas. Virtuvi pusdienošanai izmanto apmēram 40 cilvēku. Kopumā sociālajā jomā iztērēts daudz naudas. Pabalstos no gada sākuma līdz 1. novembrim izdoti 267304 lati. Šajā summā ietilpst arī izmaksātās algas 100 latu stipendiātiem. Lai segtu izdevumus, novada budžetā divas reizes jau ir izdarītas izmaiņas, jo reālie izdevumi pārsnieguši plānotos. “Mūs tas ļoti satrauc un cenšamies iespējami sīkāk pārbaudīt pabalstu saņēmējus, vai tiešām visa pieejamā informācija bijusi patiesa. Diemžēl resursu trūkums vairākos gadījumos liek ticēt tikai pašu pabalstu lūdzēju teiktajam, kā arī informācijai datu bāzē. Ir gadījumi, kad apmeklētājs pēc pabalsta piebrauc kādas firmas automašīnā. Kad vēlāk piezvanām uz šo firmu, tur stāsta, ka mašīnu pārdevuši. Taču atbraukušais klients stāsta, ka viņam nav nekādu ienākumu un mašīnu esot aizņēmies. Gribi tici, gribi – netici,” nosaka M. Magone.Pēc viņas domām, daudziem cilvēkiem sevī jāmaina attieksme pret apkārtējām norisēm, nevis jāturas pie patērētāja psiholoģijas. “Es saprotu – tagad grūti atrast darbu, bet ir daudz citu iespēju, ko piedāvā nevalstiskās organizācijas. Var kļūt arī par pašnodarbināto. Daudz labu paraugu var redzēt televīzijas raidījumā “Latvija var”. Ja daļa cilvēku tiešām aktīvi domātu, kur atrast nodarbošanos, izdevumu sociālajā jomā būtu mazāk,” apgalvo M. Magone.
