Ģimenes ārsts un narkologs Valdis Ķiris joko, ka pats esot atkarīgais. Ja alkoholisms un narkomānija ir smagas negatīvās atkarību slimības, tad medības un makšķerēšana uzskatāmas par pozitīvajām atkarībām.
Ģimenes ārsts un narkologs Valdis Ķiris joko, ka pats esot atkarīgais. Ja alkoholisms un narkomānija ir smagas negatīvās atkarību slimības, tad medības un makšķerēšana uzskatāmas par pozitīvajām atkarībām. Abas pēdējās piemīt arī dakterim V. Ķirim.
“Mediķa darbs ir mazkustīgs — visa diena pavadāma pie rakstāmgalda, turklāt nemitīgu stresu pavadīta. Lai kaut kā kompensētu abus kaitīgos faktorus, vismaz sestdienās un svētdienās kopā ar tēvu sāku iet medībās. Pavērojot savus kolēģus, redzu, ka apmēram 90 procenti slimnīcas kolēģu vīriešu ir mednieki un makšķernieki, tātad arī atkarīgi cilvēki,” smaida V. Ķiris.
Jau padsmit gadu prezidenta amatā
Makšķerēt Valdis sāka agrā bērnībā. Visbiežāk tas notika netālajā Kokšu ezerā, kurp viņš devās kopā ar tēvu. Pēc tam dzīvē iegrozījās tā, ka tēvs sāka jaunekli ņemt līdzi medībās par dzinēju. Tad iegadījās liels pārtraukums, un pa īstam V. Ķiris medīt sāka tikai 33 gadu vecumā, kad bija pabeigtas studijas, iestūrēts laulības ostā un uzkrāta pirmā pieredze bērnu audzināšanā.
Medīšanu viņš uzsāka Gunta Paukšēna vadītajā “Valkas meliorācijas” medību kolektīvā. 90. gadu vidū sāka dibināties medību klubi. “Kopā ar Miķeli Pētersonu nodibinājām klubu “Zīle”. Bijām apmēram desmit valcēniešu un Valkas pagasta iedzīvotāju, bet pārējie bija rīdzinieki. Miķelis bija medību vadītājs, bet mani ievēlēja par prezidentu. Šajā amatā esmu joprojām,” stāsta V. Ķiris. Klubā pašlaik notiek paaudžu maiņa. No tiem desmit, kas uzsāka darbu klubā, tagad palikusi labi ja puse. Daži vīri pametuši šo nodarbi vecuma dēļ, kādi devušies mūžīgajos medību laukos, arī M. Pētersons.
Kad sestdiena un svētdiena pavadīta mežā, tad patīkams nogurums liek iekrist gultā un nav domu, ka jāiedzer tabletīte vai glāze konjaka labākam miegam.
Klubā nav tā saucamo gaļas mednieku
Jautāts, kāda ir sajūta, ja medībās nav veicies, dakteris atbild, ka viņu klubā nav tā saucamo gaļas mednieku. Vīri priecājas par baudu medību procesā, nevis par iegūto gaļas kilogramu. “Man lielāko prieku sagādā kopā būšana ar kolēģiem un daudzie nostaigātie kilometri medību laikā. Arī Rīgas kolēģi savu dzīvi pavada kabinetos un pie mašīnas stūres, tāpēc labprāt ierodas Zīles mežos, kur iespējams izkustēties,” stāsta mednieks.
V. Ķiris sevi uzskata par veiksminieku. Viņa medījumu kontā ir gandrīz visi Latvijā medījamie zvēri un putni, tostarp arī dižmedījumi. Pie tiem viņš pieskaita medņus un staltradžus. V. Ķirim ir divu staltradžu trofejas. Pagaidām viņam nav izdevies nomedīt zosis un rubeņus. Mednieks var lepoties ar meža cūkām, bukiem, zaķiem, lapsām, lūsi, vilku. Zīles pusē meži ir bagāti ar dzīvniekiem. Tiesa, pirms desmit gadiem to bija vairāk, zvēru skaits ir jūtami samazinājies. Klubā “Zīle” dalībnieki paši nosaka, kādus zvērus un cik daudz medīt, lai dabai netiktu nodarīts kaitējums. Mazāku postu mežiem var nodarīt aļņi un bebri. It sevišķi laikā, kad sākas to migrācija. Aļņi pārvar apmēram 100 kilometru attālumu un, šajā laikā ejot barā, priežu jaunaudzēs var noēst jaunos dzinumus, tādējādi izkropļojot jaunās priedītes, no kurām daudzas aiziet bojā.
Sadzīvošana ar dzīvniekiem ir jāregulē
Tagad medniekiem ir iespēja iegādāties dažnedažādus ieročus. Pie smalkākajiem pieskaitāmi tā saucamie kombinētie ieroči, kuros ir gan gludais stobrs, gan vītņstobrs. Vītņstobrs šaušanas attālumu palielina pat līdz 200 metriem. Iespēja nomedīt zvēru ir daudz lielāka. Mēdz būt arī ieroči ar diviem gludstobriem, bet trešais ir vītņstobrs. “Domāju, ka dārgie ieroči ir daļēja sevis izrādīšana, sava naudas maka biezuma demonstrēšana. Labs mednieks ar 50 gadu vecu bisīti nošaus to pašu, ko lepna tūkstoš latu vērta ieroča īpašnieks, bliežot pa labi un pa kreisi,” uzskata kluba prezidents. “Zīles” klubā vītņstobru ieročus lielākoties pielieto, ejot uz gaidi.
Zīlē ir lieli meža masīvi un Gaujas pļavas, tas nozīmē, ka tur lielākoties dzīvo cūkas, stirnas, nedaudz aļņu un staltbriežu. Vislielāko postu mežam nodara bebri. Gaujas apkārtne ar daudzajām attekām pārpurvojas. V. Ķiris uzskata, ka cīņa ar bebriem ir nokavēta un zaudēta. Šie dzīvnieki ir savairojušies tādos apmēros, ka bez īpašas tehnikas un speciālām prēmijām cīņa būs zaudēta galīgi. Cilvēka sadzīvošana kopā ar zvēru populācijām ir jāregulē. Bebri, rokot alas, nograuž arī koku saknes un mizu. Mežu īpašnieki no šo grauzēju nedarbiem cieš pamatīgus zaudējumus. Bebrs jau it kā nav nekāds kaitnieks, jo viņš tikai cenšas sagatavot savai dzīvei piemērotu vidi — būt drošībā un redzēt ap savu alu daudz ūdens.
Arī pēc otrā šāviena buciņš stāv
Kurš mednieks gan nav piedzīvojis kādu neticamu notikumu. V. Ķiris gan atzīst, ka viņam, salīdzinot ar kolēģiem, ir krietni mazāk interesantu piedzīvojumu, tomēr gluži bez tiem nav izticis. “Bija saulaina vasaras nogale, kad devos individuālās medībās. Cerēju nošaut stirnbuku. Agrā rītā, kad saulīte jau parādījās koku galos, ejot pa pļavu, apmēram 200 metru attālumā ieraudzīju it kā stāvošu stirnāzi. Saprotami, ka no šāda attāluma šaut nevarēju, vajadzēja izvēlēties pielīšanas taktiku. Pa slapjo zāli līdu uz vēdera minūtes 20, līdz attālums līdz buciņam samazinājās. Ik pa laiciņam paskatījos un pārliecinājos, ka sarkanīgais pleķītis joprojām stāv, kā stāvējis. Pielīdu šaušanas attālumā, tas ir, metrus 40. Kā par nelaimi, nebiju paņēmis līdzi binokli. Pirmo reizi izšāvu lodi un skatījos, kas notiek. Mans buciņš stāv joprojām. Domāju, ka aizšāvu garām, bet buciņš ir apjucis. Nākamais šāviens bija ar skrotīm. Kad buks joprojām nepakustējās, sapratu, ka kaut kas nav lāgā. Gāju drošāk klāt, un izrādījās, ka mans buciņš patiesībā ir nokaltusi eglīte. Tā viena mana brīvdiena pagāja,” smej mednieks. Dažādi gājis arī meža cūku medībās. Cūkas ir diezgan neaprēķināmas, īpaši, ja tās ir ievainotas, tad metas virsū pat medniekam.
Kā kuilis kļuva par pīpmani
Dažkārt medību iecirkņiem nosaukumi rodas no dažādiem piedzīvojumiem. Visi iecirkņi ir sanumurēti, bet bieži vien numerācija mainās. Vieglāk atcerēties, ja tas ir Jāzepa vai Vidara masts, vai, piemēram, lielā kuiļa masts. “Mums ir tāda “pīpētava”. Tā nosaukumu ieguva no tā, ka ziemā, ejot medībās un izliekot dzinējus, iegājām vienā mastā, kur Aivars Pētersons ieraudzīja no eglītes apakšas nākam dūmus. Viņš iedomājās, ka kāds nometis degošu sērkociņu vai cigareti, tomēr izrādījās, ka zem eglītes gulēja kuilis, bet viņa elpa tika noturēta par dūmiem,” atceras V. Ķiris.
Jautāts par medībām un kulināriju, viņš atzīst, ka neesot dižs ēdienu meistars, turklāt arī laika tam īpaši neatliek. Savas receptes ir katram medniekam, bet vieglāk esot aiznest medījuma gaļu mammai, kur tā pārtop gardā maltītē.
V. Ķiris labprāt arī makšķerē. “Laikā, kad nedrīkst medīt, allaž skrienu makšķerēt. Vasarā labprāt ķeru brekšus un līdakas, bet ziemā itin bieži sēžu uz Peipusa ledus un ķeru asarus,” atceroties lomus, stāsta dakteris. Sievai patīk, kad zivis tiek atnestas mājās jau iztīrītas. Tad viņa tās labprāt pagatavo. Tīrīšana parasti notiek upes vai ezera krastā. Braucot makšķerēt, dakterim patīk kompānija. Viņš nepieder pie tiem, kuri izvēlas pie ūdeņiem pabūt vienatnē, jo patīk parunāties un būt kopā ar tīkamiem cilvēkiem.
Krāšņo trofeju kļūst mazāk
Jautāts, kā uzturēt formu, lai allaž varētu precīzi trāpīt, mednieks atbild, ka īpaši nekur nav trenējies un šautuvi neapmeklē. “Tas cilvēkam vai nu ir iekšā vai nav,” lakoniski formulē mednieks.
Medības ir sezonāls izklaides veids. V. Ķirim kā kolektīva vadītājam stingri jāseko, lai medību noteikumi tiktu ievēroti. “Vislielākā cīņa notiek ar vecajām medību tradīcijām — alkohola lietošanu medību laikā. Likums nosaka, ka medību laikā nedrīkst izdzert ne pilīti spirtotā dzēriena. Ja notiek pārbaude, alkometram jāuzrāda nulle. Vadot automašīnu, šoferis netiek sodīts, ja nav pārkāptas noteiktās 0,49 promiles. Pašlaik medību kolektīvos vēl nenotiek stingra alkohola lietošanas kontrole, bet, ja to darīs, daudzos kolektīvos medniekiem var draudēt lielas nepatikšanas,” uzskata V. Ķiris. Zaudējot mednieka apliecību, tiek zaudēta arī ieroča glabāšanas atļauja un transporta līdzekļa vadīšanas atļauja. Tas notiek automātiski. Vainīgais cieš veselu virkni nepatīkamu represiju. Protams, pēc medībām iedzert drīkst, ja nav jāvada auto. Tāpēc, godinot zvēra piemiņu un mednieka veiksmīgo un arī neveiksmīgo šāvienu, daži kolektīva dalībnieki paceļ glāzītes.
“Zīles” medību bāze ir medību mājā pie Kokšu ezera. Tā pieder vienam no kluba dalībniekiem, Rīgas rūpnīcas “Orions” direktoram. Ēka savulaik ir cietusi ugunsgrēkā un ir daudz zaudējusi no kādreizējā spožuma. Kluba dalībnieki to atjauno kopīgiem spēkiem.
Meži ir kļuvuši ievērojami trūcīgāki ar izcilu trofeju dzīvniekiem. V. Ķiris vismaz 10 gadu nav redzējis alni, kura ragi “vilktu kaut vai uz bronzas medaļu”. Iespējams, ka ir mainījusies dzīvnieku populācija, bet varbūt viņi tik ilgi nenodzīvo. Zīles mežos ir redzēti staltradži, kuru ragi varētu tuvoties bronzas medaļai, pagājušajā gadā Zīlē krita viens meža kuilis ar “sudraba” ilkņiem.
V. Ķirim trofeju kolekcijā ir trīs izbāztas slokas. “To darīju tāpēc, ka, sākot ar šo sezonu, slokas vairs nešaujam. Sākoties rudenim, tās aizlido uz siltākām vietām, bet medības ir atļautas tikai rudenī, kad sākas lielās kolektīvās medības,” skaidro kluba prezidents. Eiropas valstīs šauj ne tikai slokas, bet pat zīlītes un zvirbuļus.
Daudz laika mednieki pavada mežā arī bez ieroča, tas ir, izcērtot stigas, gatavojot “vārnu mājas”, ceļot medību torņus un labojot zvēru barotavas. Ziemā meža zvērus pastāvīgi piebaro. Barotavās ieber tonnām graudu, kartupeļu un biešu.
