Dzīve laukos vieniem saistās ar veiksmīgu saimniekošanu, naturālu dzīvesveidu, bet citiem ar bezdarbu, tukšumu un nabadzību. Viesojoties Smiltenes novada pagastos, ir redzami labiekārtoti ciematu centri ar attīstītu infrastruktūru, izbraucot ārpus tiem, – apstrādāti lauki, iekoptas viensētas. Itin viegli ir uzburt idillisku ainu par dzīvi laukos, bet tas neatspoguļo kopējo ainu.
Mīl iedzert šņabi un pat atņemtā autovadītāja apliecība par braukšanu dzērumā neattur sēšanos pie stūres kunga dūšā, tajā pašā laikā kā zāģētājs tiek slavēts no pasūtītāja puses; bijušais gatera strādnieks ar neīstenotiem sapņiem, tagad nokļuvis bezdarbnieka statusā un meklē ne vien darbu, bet arī sevi; pusmūža sieviete, kuru nebaidīja fiziski smags darbs, tomēr tā rezultātā gadu gaitā radās veselības problēmas ar muguru. Iepriekšējo darbu turpināt vairs nedrīkstēja, tāpēc pašlaik strādā algotu pagaidu sabiedrisko darbu pašvaldībā, par ko mēnesī saņem atlīdzību 150 eiro apmērā. Šie ir daži no reāliem stāstiem, kā laukos dzīvo cilvēki.
Ja dēli nepalīdzētu,
izdzīvot būtu grūti
Blomēniete Vija Liepiņa, izmantojot Valsts nodarbinātības aģentūras (NVA) sniegtos pakalpojumus, nesen uzsāka strādāt algotu pagaidu sabiedrisko darbu Blomes pagasta pārvaldē, veicot teritorijas uzkopšanas darbus. Sieviete labprāt izmantotu arī citas NVA piedāvātās iespējas, papildinot prasmes un iegūstot jaunas zināšanas kursos, bet, dzīvojot laukos, saskaras ar vairākiem šķēršļiem.
“Laukos ir ļoti grūti. Savulaik biju skaitļotāja, pēc tam, audzinot bērnus, nebija iespēja turpināt izglītoties. Desmit gadus strādāju fiziski smagu darbu zemnieku saimniecībā, līdz sabeidzu savu veselību. Ārsts kategoriski aizliedza cilāt smagumus, tā paliku bezdarbniekos. Bet laukos tieši vairāk ir fiziskie darbi. Pienotavā arī vajadzīgi strādnieki, bet apzinos, ka ilgi tur neizturētu. Nopelnītā nauda būtu jāatdod zālēm. Dēli ir izauguši, viens dzīvo Anglijā, otrs ‒ Vācijā. Viņi man palīdz samaksāt ikmēneša rēķinus, tāpēc kaut kā varu izgrozīties. Man ir arī savs dārziņš, vasaras sezonā eju palīdzēt zemniekiem lasīt un šķirot kartupeļus, reizēm pieskatu radinieku bērnu. Mana mamma bija šuvēja, no viņas esmu pārmantojusi prasmes. Kādreiz cilvēkiem vajadzēja uzšūt drēbes, tagad citi laiki,” stāsta V. Liepiņa.
Ar pašreizējo algoto pagaidu sabiedrisko darbu blomēniete ir apmierināta, vienīgi atlīdzība par to ir nepietiekama normālai dzīvošanai. Bezdarbniece stāsta, ka pašlaik darba iespējas ārpus pagasta nemeklē, jo ir problemātiski izbraukāt ar sabiedrisko transportu uz pilsētu. Ar šo problēmu viņa saskārās, iepazīstoties ar NVA piedāvātajiem kursiem, to grafikiem un apmācību norises vietu. “Nav iespējams izbraukāt Smilteni, kur nu vēl Valku. Reizēm ir tā, ka uznāk depresija, bet dēli ir tie, kas silda un uztur možu garu. Es apzinīgi izdaru savu darbu, daudz nerunāju, bet, ja pienāks vēl grūtāki laiki, nāksies doties peļņā uz ārzemēm,” spriež Blomes pagasta iedzīvotāja.
Darba dēļ nolika
malā savus sapņus
Citā pagastā kāds gados jaunāks vīrietis par Viju “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka dzīvei laukos ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Viņš gandrīz desmit gadus ir dzīvojis un strādājis Rīgā, taču tad pārcēlies atpakaļ uz laukiem, jo nevēlējās savu laiku plānot pēc tramvajiem. “Visa dzīve bija pakārtota tramvaju attiešanas laikiem. Sapratu, ka tas nav priekš manis. Protams, jāsaprot arī tas, ka laukos darbu ar atbilstošu atalgojumu būs grūtāk atrast kā urbanizētākā vidē. Iespējas ir, ja vien cilvēks grib strādāt, un vispār laukos bezdarbnieks ir tikai nosacīti. Ja ir savs zemes pleķītis, ko darīt būs vienmēr. Oficiāli kādu laiciņu esmu bezdarbnieks. Pirms tam strādāju kokapstrādes uzņēmumā, kur uz papīra saņēmu minimālo algu. Parādiet cilvēku, kurš var izdzīvot ar pārsimts eiro mēnesī. Jā, iespējams, tie, kuriem darbs ir dažu desmitu metru vai kilometra attālumā, bet, ja katru dienu ir jālej degviela bākā, lai nokļūtu uz darbu? Es izdzīvoju, bet personiskai izaugsmei laika neatlika. Respektīvi, savus mērķus un sapņus, ko gribētu dzīvē īstenot, atliku otrajā un pat trešajā vietā. Lai nopelnītu vairāk, skrēju uz visām pusēm, brīvdienās ņēmu haltūras. Beigās sačakarēju veselību, kuru par nopelnīto naudu cenšos atgūt. Vai tas ir tā vērts?” aizdomāties mudina vīrietis, kurš vēlējās palikt anonīms.
Viņš atklāj, ka iepriekšējā darbavietā priekšnieks uzlika arvien papildu pienākumus tiešajam darbam, jo saprata, ka uz strādnieku var paļauties. “Šobrīd aizvien vairāk saprotu, ka vēlos dzīvē darīt to, kas patīk un aizrauj. Strādāt tādu darbu, kur ne tikai varētu nopelnīt, bet kurā bagātinātos garīgi un emocionāli. Uzskatu, ka neatkarīgi no cilvēka pašreizējiem apstākļiem nekad nav par vēlu sākt un atrast sevi. Ir jāprot saskatīt iespējas pat bezizejā. Nedrīkst ļaut sev uzkraut pārāk daudz, nedrīkst atstāt novārtā savu veselību un sapņus. Šī ir diezgan jutīga tēma, un droši vien būs uzņēmēji, kas nesapratīs tik filosofiski izklāstītu viedokli un teiks, ko tu tur muldi, svarīgākā ir peļņa. No otras puses, vai cilvēks, kurš atnācis strādāt un nolicis malā savus sapņus, būs tas labākais darbinieks? Man ir vislabākās atmiņas par iepriekšējo darbavietu, un apbrīnoju savu priekšnieku, kurš, būdams jaunāks par mani, ir tik daudz sasniedzis savā karjerā. Laukos ir arī citi pozitīvi piemēri, kas vēlreiz apliecina, ka var dzīvot labi,” stāsta bezdarbnieks.
Patlaban vīrietis ir īstā darba meklējumos, salīdzinoši īsā laika periodā apmeklējis vairākus izglītojošus seminārus, tas paplašinājis redzesloku un devis pavisam citu skatījumu uz nākotnes plāniem. Viņš piebilst, ka cilvēkiem ir viegli nosodīt otru, ne vienmēr tas ir pelnīti. Reizēm apstākļu sakritības dēļ dzīve acumirklī apgriežas kājām gaisā.
Ar motivāciju ne vienmēr pietiek, jāpārvar dažādi šķēršļi
Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) misija ir nodrošināt bezdarba samazināšanās politikas īstenošanu, sniedzot efektīvus, nodarbinātību veicinošus pakalpojumus sabiedrības interesēs. Aptaujājot vairākus bezdarbniekus, atklājās, ka ne visi zina, kā pareizāk un labāk rīkoties situācijā, kad esi palicis bez darba, tāpat arī trūkst zināšanu par pakalpojumiem, ko bez maksas sniedz aģentūra.
Uz sarunu “Ziemeļlatvija” aicināja NVA Valkas filiāles nodarbinātības aģenti Smiltenē Dagniju Diūru, kura pastāsta par būtiskāko darba meklētājiem.
– Kā pareizi rīkoties, ja cilvēks zaudējis darbu vai arī ilgstoši nestrādā?
– Jāvēršas Nodarbinātības valsts aģentūrā, kas atrodas arī Smiltenē, Pils ielā 6. Pie mums var vērsties cilvēki neatkarīgi no savas deklarētās dzīvesvietas. Tiklīdz ir iegūts bezdarbnieka statuss, personas var iesaistīties mūsu piedāvātajos pasākumos. Lai to darītu, attiecīgi ir jāapmeklē informatīvā diena, kurā tiek saņemta visa nepieciešamā informācija par aģentūras sniegtajiem pakalpojumiem, lai tālāk izlemtu, ko no visa lielā klāsta izvēlēties. Mums ir četru veidu apmācību programmas un tikpat daudz nodarbinātības pakalpojumu. Ja cilvēks nespēj izlemt vai svārstās, ir iespēja saņemt karjeras konsultanta konsultāciju tepat Smiltenē. Aģentūra veic arī dažādus atbalsta pasākumus, tostarp veselības pārbaudes, psihologa un psihoterapeita konsultācijas ilgstošiem bezdarbniekiem, sniedz atbalstu bezdarbniekiem ar atkarībām.
– Kādas tieši ir iespējas pilnveidoties bezdarbniekiem un cik motivēti viņi ir apmeklēt seminārus un kursus?
– Viena no piedāvātajām iespējām ir lekcijas un semināri, kas ilgst no vienas līdz četrām dienām. Otrs veids ir neformālā izglītības ieguve ar kuponu metodi, tajā ietilpst valsts valodas, svešvalodu apguve, dažādu transportlīdzekļu vadītāju apliecību ieguve. Norises vieta ir atkarīgi no tā, kurā mācību iestādē tiek nokomplektēta grupa. Bezdarbnieks, saņemot kuponu, var izvēlēties sev ērtāko apmācību vietu ‒ vai tā būtu Smiltene, Valka, Valmiera, vai, piemēram, Gulbene. Lielākoties visi izvēlas tuvāk dzīvesvietai. Detalizēta informācija par apmācību iespējām un vietām ir pieejama aģentūras mājaslapā un ar to var iepazīties ikviens.
Nākamā iespēja ir profesionālā tālākizglītība un pilnveide, kas arī notiek ar kuponu metodi. Šajā gadījumā bezdarbniekam ir iespēja pārkvalificēties pavisam citā profesijā. Apmācību ilgums ir no trīs līdz sešiem mēnešiem. Bezdarbnieku vidū pēdējā laikā pieprasītākās apmācības ir lietvedībā, datorzinībās, valodas apguvē un apsardzes darbā. Interesē arī projektu vadība. Ceturtā iespēja ir praktiskā apmācība pie darba devēja, kurš attiecīgi vēršas aģentūrā ar iesniegumu, ka ir gatavs apmācīt bezdarbnieku savā uzņēmumā. Noslēdzot apmācību kursu pie konkrētā darba devēja, bezdarbnieks paliek strādāt uzņēmumā.
Neformālajai un profesionālajai apmācībai ir arī finansiāls atbalsts. Bezdarbnieks, uzsākot apmācības, saņem dienas naudu piecu eiro apmērā, savukārt tiem, kuri uz nodarbībām brauc tālāk par divdesmit kilometriem no savas deklarētās dzīvesvietas, ir iespēja saņemt reģionālās mobilitātes atbalstu līdz pat simts eiro mēnesi. Ar to domāti ne tikai ceļa izdevumi, bet, piemēram, īres izdevumi.
Jāteic, ka mūsu klienti ir motivēti, bet lauku cilvēkiem nereti problēmas sagādā nokļūšana uz Smilteni, jo nav personīgā transporta, turpretī sabiedriskais transports kursē reti. Tas ir viens no mīnusiem, vēl ir arī sadzīves apstākļi, veselības problēmas, kas liedz iespēju apmeklēt nodarbības.
– Vēl ir arī algotie pagaidu sabiedriskie darbi un atbalsts biznesa uzsākšanai?
– Jā, pagaidu sabiedriskie darbi ilgst četrus mēnešus, kuru laikā bezdarbnieki iesaistās pagastu un pašvaldību iestāžu un teritoriju sakopšanas un labiekārtošanas darbos, par to mēnesī saņemot 150 eiro lielu atlīdzību.
Tāpat arī reģionā katru gadu veiksmīgi tiek īstenoti pasākumi komercdarbības uzsākšanai. Bezdarbniekiem ar iegūtu augstāko vai profesionālo izglītību ir iespēja rakstīt biznesa plānu un sava biznesa uzsākšanai saņemt līdz pat trīs tūkstoš eiro lielu atbalstu.
– Vai bez darba palikušajiem ātri izdodas uzsākt jaunas darba attiecības?
– Nenoliedzami, cilvēkam ar mazākām prasmēm un tālāk laukos dzīvojot iespējas darbu atrast pirmajā brīdī ir mazākas, jo, kā jau iepriekš minēju, tam ir vairāki iemesli. Pilsētniekiem un bezdarbniekiem ar augstāko izglītību, iepriekšēju darba pieredzi to ir vieglāk izdarīt.
