Pēdējos gados nav bijis tāda pasākuma Valkas pilsētā, kurā nedzirdētu vietējo amatierkolektīvu dziesmas, dzejas vārsmas vai neredzētu deju kolektīvu priekšnesumus.Savukārt teātris ir īpašs mūsu pilsētas un visa novada lepnums, jo tas ar saviem iestudējumiem režisora Aivara Ikšeļa vadībā atzinību ieguvis ne tikai novadā, Latvijā, bet arī tālu aiz mūsu valsts robežām. Visu daudzo kultūras pasākumu buķeti veido un savās rokās tur Valkas pilsētas kultūras nama kolektīvs. Šis mēnesis darbiniekiem ir īpašs laiks, jo oktobra beigās kultūras nama ēkai būs 85 gadu jubileja. Tādēļ vēlējos uzzināt, kā kolektīvs jūtas pie jubilejas sliekšņa un kā gatavojas šim notikumam. Interesēja arī, vai šajos mākslai visai skarbajos laikos ir viegli vai grūti uzturēt stabilu kultūras dzīvi.Vajadzīga pieredze un uzņēmībaIestādes darbinieki atzīst, ka daudz kas atkarīgs no pašu uzņēmības un izdomas, kā labāk īstenot iecerētās idejas. Kolektīvā ir 14 cilvēki, bet pasākumu scenāriju izveidē lielākais slogs gulstas tieši uz radošajiem darbiniekiem, no kuru darba ir atkarīgs, vai kultūras dzīvi pilsētā jūt vai nejūt. Nenoliedzami – lai šis darbs būtu kvalitatīvs, nepieciešama ne tikai uzņēmība, bet arī pieredze.Pieredze nāk ar laiku. Kultūras nama direktore Mārīte Meļķe stāsta, ka ilggadēji darbinieki, kuri kultūras dzīvē piedzīvojuši visādus laikus, bet ikreiz ir pratuši kultūras dzīves līmeni noturēt uz viļņa, ir trīs – viņa pati, režisors Aivars Ikšelis un interjera un dizaina speciāliste Maija Kaimiņa. Maija un Aivars iestādē nostrādājuši 26, bet Mārīte – 23 gadus. Tomēr arī vispieredzējušākie vieni paši, nejūtot pleca atbalstu no citiem, neko daudz nespētu padarīt. Kultūras nama metodiķe Līga Pandalone uzskata, ka daudz kas labs tiek īstenots kopā. “Lai kaut ko panāktu, kolektīvā visiem jājūtas kā vienam. Piemēram, man ir iecere, es to izstāstu un tad kopīgi sākam to apaudzēt ar idejām. Pēc tam ķeramies pie labākā varianta īstenošanas,” saka L. Pandalone. Arī direktores vietnieks saimnieciskajā darbā Ilvars Rullis atzīst, ka kultūras dzīvē viens nav karotājs. “Pasākumu organizatores izdomā scenāriju uzveduma vai priekšnesumu norisei, bet es ar elektriķi Jāni Brīdiņu rūpējos par tā saucamo tehnisko pusi – lai būtu apgaismojums un atbilstoši iekārtota skatuve,” saka I. Rullis.Savukārt Maija kā māksliniece gādā, lai būtu mākslinieciski noformētas afišas, kas piesaistītu cilvēku uzmanību.Žēloties vairs nevarRunājam par saliedētību kopīgi mērķu sasniegšanā, bet nav noslēpums, ka pēdējos gados kultūras dzīvē daudzas ieceres ir palikušas tikai ieceru līmenī naudas trūkuma dēļ. Savulaik arī Valkas kultūras namā esmu to dzirdējis. M. Meļķe nenoliedz, ka tā ir bijis, bet atzīst, ka daudzas reizes, neraugoties uz līdzekļu nepietiekamību, ieplānotais tik un tā ticis izpildīts. “Varam jau visu laiku skandināt – naudas nav, naudas nav. Tomēr, ja mums vaicātu, vai slikti dzīvojam, tad arī tam nevarētu piekrist. Tagad mums daudz kas ir. Varam lepoties ar atjaunotām kultūras nama telpām. Kvalitatīvāks ir skatuves apgaismojums, ir iegūta moderna skaņu pults. Ir izveidots jauns stends un daudz kas cits, tā ka nevaram sūdzēties,” apliecina M. Meļķe.Direktore norāda, ka pašreizējais kolektīvs pēc darbinieku vecuma salīdzinoši ir jauns, un arī tas ir ieguvums, jo gados jaunākiem ir vairāk enerģijas un degsmes. “Dažkārt arī strīdamies, jo katrs aktīvi aizstāv savu taisnību, bet pēc tam pārliecināmies, ka teiciens – strīdos dzimst patiesība – ir pareizs, jo arī mēs tā esam nokļuvuši pie jaunām patiesībām,” filozofiski apliecina direktore.Rezultātu savam darbam kultūras darbinieki redz iedzīvotāju atsaucībā. Ja cilvēki redz, ka viņiem no sirds grib padarīt skaistāku ikdienu, viņi piesakās palīgos. “Par to pārliecinājāmies, sākot plānot pasākumus Raiņa ielas svētkiem Valkā. Iedzīvotāji nāca pie mums, vaicāja, vai nevajag kādu palīdzību, un piedāvāja daudz savu ideju,” atceras kolektīvā pēc stāža otra jaunākā darbiniece, kultūras pasākumu organizatore Līga Šnuka.Iepriecina skatītāju paldiesCilvēku atbalsts un atsaucība arī ir galvenais iemesls, kādēļ vairākas darbinieces kultūras namā strādā daudzus gadus, kaut kultūrai grūtākos laikos būtu varējušas atrast labāk atalgotu nodarbošanos. “Tas ir ļoti patīkami, ka cilvēki pēc izrādes pienāk klāt un uzslavē par skatuves noformējumu vai neslēpj izbrīnu par kādu skaistu afišu. Tas liek šeit palikt un strādāt,” atzīstas M. Kaimiņa. Arī L. Pandalone neslēpj, ka vislielākais gandarījums ir pēc pasākuma izteiktais skatītāju paldies.Kultūras namā darbojas 16 amatierkolektīvi, un dažus no tiem vada arī paši darbinieki. M. Meļķe vada dziesmu draugu kopu “Nāburgi”, ansambli “Campari” un vēl māca bērniem dziedāt. A. Ikšelis vada teātri, bet L. Šnuka – pensionāru kluba “Zelta rudens” amatierteātra kolektīvu.Turklāt J. Brīdiņš pats labprāt spēlē teātri. “Es vienmēr esmu vēlējies kaut ko darīt, jo nespēju nodzīvot laiskojoties. Tas manī ir kopš bērnības. Manos skolas gados nebija datoru, pie kuriem brīvajā laikā varētu dirnēt. Gāju dejot uz deju kolektīvu, spēlēju futbolu, piedalījos visur, kur vien varēju. Te man teātris ir gluži līdzās, un, jāatzīstas, man patīk, ko tur dara, tādēļ arī piedalos. Tā sakot, esmu cilvēks, kurš nekad nespētu sēdēt pie rakstāmgalda,” saka Jānis. Viņš neslēpj, ka arī kolektīvs ir ļoti patīkams. Interesanti ir satikties un parunāties ar viesos atbraukušajiem Rīgas māksliniekiem. Nekur citur viņam tādu iespēju nebūtu. “Īsi sakot, jūtos te savā vietā,” secina J. Brīdiņš.Gatavojas koncertamIepriekš pieminētā kultūras nama jubileja ir notikums, kam pašlaik visi iestādes darbinieki vairāk nekā citkārt kopīgi gatavojas, iesaistoties svētku plānošanā katrs ar savu izdomu un iecerēm. Vaicāju, vai kultūras nama pastāvēšanas vēsturē tajā ir strādājušas arī izcilas personības, kuras darbinieki joprojām atceras, un vai kultūras darba veterāni tiks sumināti? L. Pandalone skaidro, ka pašlaik vēl visi veterāni nav pilnībā apzināti, jo tāda arhīva kultūras namam nav. Tādēļ šo nodomu plānots īstenot 90 gadu jubilejā.Viens no pašreizējā kolektīva ilggadējākajiem darbiniekiem, teātra režisors A. Ikšelis stāsta, ka savos vairāk nekā 20 darba gados ir saskāries ar vairākiem izciliem cilvēkiem, kurus joprojām atceras. “Nekas tomēr nestāv uz vietas. Dzīve rit uz priekšu, viss mainās un jāstrādā tālāk. Kāda būs mūsu loma pilsētas dzīvē nākotnē, par to vēl grūti spriest. Valkā, pēc mana uzskata, ir vairāki garīgie centri. Tāda ir mākslas skola, baznīca, mūzikas skola, arī ģimnāzija un mūsu nams. Vai mēs būsim kultūras centrs, tas būs atkarīgs no mums pašiem. Teātris piedalīsies jubilejas svētkos ar savu priekšnesumu, tālākais vērtējums ir skatītāju ziņā,” saka A. Ikšelis. Direktore M. Meļķe piebilst, ka cilvēku interese par gaidāmo pasākumu ir liela. “Mums vairāki cilvēki, kuriem bijusi saistība ar kultūras namu, raksta no citiem novadiem un interesējas, vai viņiem būs iespēja piedalīties. Katrā ziņā jubilejas pasākumā notiks plašs svētku koncerts, kurā piedalīsies mūsu amatierkolektīvi ar ļoti augstā līmenī sagatavotiem priekšnesumiem. Būs arī svētku galds. Esam nolēmuši pateikties visiem tiem cilvēkiem, kuri ir atbalstījuši mūsu ieceres un vienmēr centušies palīdzēt, kad to esam lūguši,” saka M. Meļķe.Kultūra aug kopā ar ekonomikuKultūras darbinieki piekrīt, ka skatītāju piepildīta zāle un aplausos pausta atzinība ir galvenais kritērijs, pēc kura var noteikt, vai ieguldītais darbs kultūras dzīvē bijis kvalitatīvs un, kā saka, īstajā laikā un vietā. Tomēr ar labu kultūru vien nepietiek. Daudz kas atkarīgs arī no ekonomiskās situācijas. Ja cilvēkiem nav darba, pastāvīgu ienākumu un ik dienu jādomā, kur sagādāt līdzekļus iztikai, tad viņi vismazāk domās par kultūras pasākumu apmeklēšanu, bet vispirms par to, kā paēdināt ģimeni. Ikdienas nomākti cilvēki necentīsies arī piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Par to domās tie, kuri bez ikdienas darba vēlēsies atrast kādu citu nodarbi, lai atpūstos no problēmu risināšanas un iegūtās spriedzes algotajā darbā. Kultūras nama kolektīvs cer, ka nākotnē saimnieciskā izaugsme sevi vairāk pieteiks Valkā, un tad zels arī kultūras dzīve.
