Blomēniete Gunta Mangale, vērtējot visu, kas saimniecībā paveikts, — to, ka visnotaļ ir sakopta vide, kurā dzīvo viņas ģimene, kā arī, ka viņai ir divi lieliski dēli — secina: viņu dzīvē pavada veiksme.
Blomēniete Gunta Mangale, vērtējot visu, kas saimniecībā paveikts, — to, ka visnotaļ ir sakopta vide, kurā dzīvo viņas ģimene, kā arī, ka viņai ir divi lieliski dēli — secina: viņu dzīvē pavada veiksme.
“Daudz kā jau trūkst, ir dzīvē arī šādas tādas nepilnības, bet tā jau būs mūžīgi. Kad tā nebūs, tad jau nebūs kurp iet tālāk,” piebilst zemniece.
Tikai sēts audzēts, pļauts un kults
Blomes pagasta zemnieku saimniecība “Vecvindas”, kurā saimnieko Guntas ģimene, dibināta laikā, kad Latvijā likvidēja lielākās kopsaimniecības. Mangaļu ģimenes saimniecībā audzē graudaugus un ražo zālāju sēklas. Savulaik saimniecībā bija arī slaucamas govis, bet, kad zemniekošana bija jāpārveido atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, “Vecvindās” nolemts, ka tik lielos apjomos ar govkopību nenodarbosies. Tā līdz šim laikam tiek tikai sēts, audzēts, pļauts un kults.
Mangaļu ģimene apsaimnieko 156 hektārus. No tiem “Vecvindām” pieder 59 hektāri, pārējās — nomātās platības. Gunta atzīst, ka saistībā ar Eiropas maksājumiem šobrīd nomātājam nereti rodas problēmas. Lai arī nomas līgumi noslēgti uz vismaz pieciem gadiem, pastāv iespēja, ka īpašnieks šo vienošanos var lauzt. Šī nepastāvība ir traucējoša.
Gulēt uz mūrīša un kustināt pēdas
“Vecvindu” saimniecība ir iestājusies Vidzemes agroekonomiskajā kooperatīvajā sabiedrībā, kuras vadības krēsls atrodas tuvējā Valmierā. Zemniece secina, ka tas ir visnotaļ nopietns uzņēmums, ar kuru sadarbojoties, zemniekiem rodas virkne priekšrocību. “Sabiedrība nodarbojas ar graudu iepirkšanu un to tālāko realizāciju. Tā pērk zemnieku vajadzībām minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Priekšrocība ir tā, ka par pavasarī iegādātām precēm rudenī varam daļēji norēķināties ar izaudzēto ražu,” paskaidro Gunta.
Zemnieku saimniecībā strādā visa ģimene: Gunta, viņas vīrs Uldis, kā arī brīvlaikos abi dēli — vecākais Gatis un pastarītis Klāvs. Ražas novākšanas laikā viņiem palīdz viens strādnieks, kas rūpējas par kalti. Jāpiemin arī Guntas mamma Biruta, kura rūpējas, lai mājās vienmēr gaidītu sātīga maltīte.
Vaicāta, vai šai komandai viegli tikt galā ar visiem veicamajiem darbiem, Gunta atbild, ka šobrīd nezina tādu darbavietu, kur var strādāt un nopelnīt iztiku, vienlaikus “neraujoties uz pusēm”. “Vērojot, kā apkārtējie cilvēki strādā un dzīvo, šķiet, ka jebkurā nozarē, jebkurā uzņēmējdarbībā ir periodi, kad jāatdod visi spēki. Mums tā ir ražas novākšana. Pēc tam var atkal mazliet uzelpot, bet tas nenozīmē, ka ziemā var gulēt uz mūrīša un kustināt pēdas. Tā jau nav,” pasmaida Gunta.
Izņemot pārtikas labību, ko pārdod kooperatīvs, pārējā raža ir jārealizē pašiem. Piemēram, zālāju sēklas jāsasver pa pieciem līdz 500 kilogramiem un jāmeklē pircēji. Gadu gaitā “Vecvindām” jau izveidojies stabils klientu loks. Tie ir vietējie un kaimiņu pagastu zemnieki, kuri atzinuši, ka finansiāli izdevīgāk sēklas iegādāties no audzētāja, nevis piemaksāt starpniekiem.
Lai atmet kādu latu pabalstam
Šajos gados saimniecībā bijuši gan kāpumi, gan arī kritumi, bet Gunta secina, ka šodien dzīves līmenis laukos sāk iet kalnup. Vai viņa, nodarbojoties ar lauksaimniecības nozari, kura lielā mērā atkarīga no dabas untumiem, ir droša par stabiliem ienākumiem un var plānot rītdienas izdevumus?
“Graudu audzēšana, tāpat kā jebkas, kas aug uz lauka, piemēram, rapši, graudi vai sēklas, vistiešākajā veidā ir pakļauta laika apstākļiem. Pēdējie gadi bijuši īpaši smagi, kad ienākumi bija nestabili, bet ne jau tāpēc, ka tās ir kaut kādas vispārīgas tendences, tas tiešām bijis atkarīgs no laika apstākļiem,” saka Gunta. Zemnieks ar savām divām rokām šajos gadījumos neko nevar līdzēt. Gunta uzskata — vienmēr tā nebūs, ka varēs iet pie valdības un lūgt, lai atmet kādu latu pabalstam. “Nezinu, kā to var īstenot vai ietekmēt, bet ir jāizmaina apdrošināšanas sistēma,” secina zemniece. Šobrīd ir tā: ja arī kāds apdrošina sējumus (kas notiek ļoti reti), tad, pēc noteikumiem, kompensāciju var saņemt par to ražu, kas pilnībā aiziet bojā. Atlīdzība nav maza un būtu pilnīgi pietiekama, bet mūsu apstākļos nekad nav tā, ka aiziet bojā visa raža. Šogad, piemēram, daudzu zemnieku izaudzētie rudzi vairs nebūs izlietojami pārtikai.
Atkarīga no rudens lietavām
Zemnieka darba diena nav no īsajām. Vai vienkāršāk nebūtu strādāt kādu algotu darbu ērtā kabinetā, kur algas diena nav atkarīga no rudens lietavām, salnas vai krusas?
“Ja pierēķina klāt sadzīviskās rūpes, kā mājas apkopšana vai puķu dobes izravēšana, tad darba diena tiešām ir gara. Septiņos ir jāceļas, un agrāk par desmitiem vakarā darbus nevar apdarīt,” secina Gunta. Bet tā jau nav, ka zemniekam neatliek laika atpūtai. Arī “Vecvindās” notiek saviesīgi, ģimeniski pasākumi.
Gunta atzīst, ka dažreiz uzmācas pārdomas, kāpēc viņa izvēlējusies lauksaimniecību. “Laikam tāpēc, ka man šī vieta ir mīļa. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man Blome ir vienīgā dzīves un darba vieta,” paskaidro blomēniete. Kādreiz, kad līst lietus un jākreņķējas, ka tāpat neko nevar izmainīt, Gunta prāto, kādā citā profesijā varētu strādāt. “Friziere? Visu dienu sēdēt kādā telpā un veidot frizūras? Man vajadzīga zeme, lauki un daudz gaisa, tāpēc kabineta darbs nekad nav šķitis saistošs. Šuvēja? Atkal jāsēž visu dienu pie šujmašīnas un jāklabina. Tagad man ir brīvības sajūta, tāpēc savā izvēlē neko negribu mainīt,” prāto Gunta un secina, ka nekad to nav nožēlojusi.
Vajadzīga milzīga uzņēmība
Nereti, vērojot lauku cilvēku ikdienu, nākas secināt, ka daži izmanto iespējas, attīsta uzņēmējdarbību, citi turpretī slīgst pesimismā un apgalvo, ka viņiem šādu iespēju vienkārši nav. “Vajadzīga milzīga uzņēmība. Dažreiz ir jāvar vairāk, nekā pats vari iedomāties,” komentē Gunta. Dažkārt bijis pat tā: viņa uzsākusi īstenot kādu ieceri, pat nenojaušot, cik spēka un līdzekļu tas vēlāk prasīs.
Konkrēts piemērs ir Ziemassvētkos pabeigtais mājas remonts. “Remontu vajadzēja, sākām ar to, ka jānomaina jumts. Bet tad izrādījās, ka tas viss prasa tik daudz. Ja sākumā to būtu zinājusi, nebūtu nemaz uzsākusi,” pārliecināta zemniece.
Gunta uzskata, ka liela nozīme ir raksturam. Ja viņa kaut ko ir uzsākusi, tad noteikti jāpaveic līdz galam. “Tāpēc arī kādreiz paķeru kaut ko par daudz,” seko paškritiska replika.
“Vecvindu” saimniece vienlaikus ir Blomes pagasta zemnieku padomdevēja jeb uzņēmējdarbības konsultante. “Man ir svarīgas tās dienas, kad izeju no mājas un satiekos ar cilvēkiem kā konsultante. Daudz dzirdu, kā nav, kā trūkst, par ko cilvēki žēlojas vai priecājas. Tas arī pašai liek daudz ko pārdomāt,” vērtē Gunta.
Vaicāta par brīvo laiku un izklaides iespējām pagastā vai tuvējā pilsētā, Gunta atzīstas, ka četrdesmitgadniekiem laukos īpašu izklaides iespēju nav. “Kāpēc? No vienas puses, tas pašu cilvēku kūtrums, no otras — šis kūtrums rodas tāpēc, ka nav kurp iet,” situācijas paradoksu norāda blomēniete.
Tomēr vairāk viņu uztrauc cita problēma. Pieaugušie sev izklaides iespējas var piemeklēt: satiekoties ar kaimiņiem, draugiem vai pasēžot radinieku pulkā ģimenes jubilejās. “Mūs tāda pasēdēšana apmierina, kaut gan nebūtu slikti kaut kur aiziet padejot. Bet ko dara jaunie? Dzer alu un dauzās ar dažādiem braucamrīkiem, kuru nevienam tagad netrūkst. Viņi vienkārši dauzās. Dragreisi, asfalta slaucīšana. Tomēr nav jāvaino tikai jaunieši, jo mēs viņiem nepiedāvājam alternatīvu. Kāpēc tie, kuriem ar to jānodarbojas, — kultūras un sporta dzīves organizatori pagastos un pilsētās —, to nedara? Protams, vienmēr būs tādi, kuriem nekas neinteresē un kuri vienalga dzers alu, bet tā daļa, kas ir uz robežas, tomēr nāks,” pārliecināta Gunta.
Lauku ainava kļūst sakoptāka
Protams, dzīvē netrūkst problēmu, bet Gunta ir pārliecināta, ka kopumā lauku ikdienā vērojama attīstība. Cilvēki palēnām kļūst turīgāki, rūpējas par vidi sev apkārt. Lauku ainava kļūst sakoptāka. “Pirms pieciem gadiem mēs noteikti nebūtu ķērušies pie mājas remonta, bet šobrīd to jau varējām atļauties,” salīdzina zemniece.
