Aprīļa beigās aprit 20 gadi kopš Černobiļas atomelektrostacijas avārijas.
Aprīļa beigās aprit 20 gadi kopš Černobiļas atomelektrostacijas avārijas. Toreiz, 1986. gadā, liktenim labpatikās, ka kopā ar klasi biju aizbraukusi ekskursijā uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu. Atceros, skaistajā un dienvidnieciskajā pilsētā visās malās kā trakas ziedēja kastaņas un, par lielu izbrīnu kijeviešiem, nenotika tradicionālais krāšņais 1. Maija salūts. Cilvēkiem nebija nekādas informācijas par salūta atcelšanu, vienīgi pa ausu galam dzirdējām, ka netālu no pilsētas debesīs manāms kaut kāds mākonis, kuru nedrīkstot “traucēt”. Atklāti sakot, mums pusaudžu vecumā nemaz neinteresēja, kas tas par mākoni. Tikai atbraucot mājās, uzzinājām par baiso avāriju. Paldies Dievam, nekādas sekas nevienam no mums iespējamā radiācija nav atstājusi, bet par šo savas dzīves notikumu atcerējos tieši avārijas gadadienas atceres dienās.
Kad notika lielā eksplozija, visā Padomju Savienībā dienestā iesauca tā saucamos partizānus — rezervistus. Viņiem bija jālikvidē avārijas sekas. No Latvijas kā likvidatori caur Černobiļas elli izgāja apmēram seši tūkstoši cilvēku. Pašlaik no tiem trim tūkstošiem jeb 50 procentiem ir invaliditāte, 600 cilvēkiem ir daļējs darbspēju zudums, bet 500 cilvēku (tātad katrs 12.) vairs nav starp mums. “Partizānos” iesauca 20 līdz 35 gadus vecus vīriešus. Tagad pašiem vecākajiem ir vairāk nekā 50 gadu. Cilvēkus iesauca gandrīz vai no darba. Esmu dzirdējusu par šādiem gadījumiem: ārsts aiziet uz darbu, lai dotos apgaitā, bet viņu savāc un aizved uz iesaukuma punktu.
8. maijā sākās mobilizācija, bet 12. maijā jau tika izveidots atsevišķs latviešu pulks. Tā telšu pilsētiņa atradusies 30 kilometru zonā no katastrofas vietas. Latvieši veica visnetīrākos dezaktivācijas darbus.
Toreiz valsts visiem spēkiem slēpa traģēdijas mērogus. Tūlīt pēc Černobiļas avārijas daudz ko varēja paspēt izdarīt. Pasaule piedāvāja palīdzību. Tā sarosījās ne tikai līdzcietības, bet arī egoistisku apsvērumu dēļ — lai aizsargātu sevi un lai ātrāk uzbūvētu sarkofāgu. Taču padomju ļaudis spēja pārliecināt, ka nekas briesmīgs nav noticis. Esot bijis gadījums, kad toreiz PSRS gandrīz neielaida amerikāņu ārstu, kurš veica kaulu smadzeņu transplantēšanu ugunsdzēsējiem, kuri piedalījās avārijas seku likvidēšanā.
