Faktiski pasaulē ir ne mazums jautājumu, kurus derētu komentēt, piemēram, par vēlēšanu rezultātiem Maskavas pilsētā un Kazahstānā visai interesantas pārdomas radušās ikvienam, kas seko globālajiem procesiem.
Faktiski pasaulē ir ne mazums jautājumu, kurus derētu komentēt, piemēram, par vēlēšanu rezultātiem Maskavas pilsētā un Kazahstānā visai interesantas pārdomas radušās ikvienam, kas seko globālajiem procesiem.
Tāpat ar satraukumu varam sekot klimata izmaiņu prognozēm, kas mums ģeogrāfiski tuvākajas zemēs jau šajā ziemā sola lielus pārbaudījumus — no Eiropas dienvidiem līdz pat Polijai gaidāms, ka bagātīgi sniegi mīsies ar ne mazāk bagātīgiem ūdeņiem. Varam ar bažām gaidīt kādu jaunu zemestrīci vai postošu vulkāna izvirdumu tajās zemēs (reģionos), kas pieredzēja Pakistānas zemestrīci vai cunami nesto traģēdiju, un šie ir vieni no visblīvāk apdzīvotajiem apvidiem pasaulē. Darbojas savdabīgs likums: nelaime nekad nenāk viena. Tā tas būs arī šoreiz.
Tomēr mūs, latviešus, nupat nodarbina jautājums par Briseles naudu, proti, par ES budžeta veidošanu un sadales principiem laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam. Ko mums īsti nozīmē Lielbritānijas sagatavotais projekts?
Donorvalstis un atbalstāmās valstis
Tālākajā analīzē redzēsim, ka paredzamie zaudējumi Latvijai nebūt nav traģiski un pat ne sevišķi būtiski. Aizvainojoša ir dažu lielo un bagāto valstu attieksme pret nosacītajiem pastarīšiem. Gan Anglijai, gan Vācijai un Francijai, tāpat Nīderlandei un Zviedrijai katrai savas rūpes, kuru dēļ tiek mēģināts upurēt ES kopīgās intereses. Pie reizes tiek revidētas tās nostādnes un solījumi, kādus esam saņēmuši pirms iestājas Eiropas Savienībā.
Varam spriedelēt, ka visa pamatā tas apstāklis, ka Rietumeiropa pārdzīvo zināmu ekonomiskās stagnācijas periodu, kas rada ilūziju, ka ar liekiem miljardiem nacionālajā ekonomikā iespējams uzlabot situāciju. Aizmirstot, ka lielāks efekts var rasties, ja straujāk attīstās atpalikušie reģioni, kas aktivizētu tirgu ES iekšienē.
Lai izprastu britu vīzdegunību, pieteik atcerēties par kādreiz varenās koloniālās impērijas ziedu laikiem. Un tad jāpiemin 1941. gada 14. augusta Atlantijas harta, ko parakstīja Čērčils un Rūzvelts un kas vēlāk kļuva par pamatu ANO dibināšanai. Laiks, kad uz karakuģa tikās Lielbritānijas un ASV vadītāji, bija ļoti satraucošs, jo Hitlers bija sagrābis pusi Eiropas, un Anglijai, kura jau atradās karastāvoklī, svarīgi bija piedabūt amerikāņus, lai arī “tēvocis Sems” iesaistās karā. Lai to panāktu, Čērčils ar sakostiem zobiem bija spiests piekāpties hartas 3. punkta formulējumā, ka ikvienai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Faktiski šis princips, pareizāk, tā iekļaušanās hartā, izraisīja koloniālās sistēmas sabrukumu, bet nespēja neko palīdzēt Baltijas valstīm un citām PSRS republikām. Gan Jaltā, gan Potsdamā par mums aizmirsa ne tikai angļi, bet arī amerikāņi.
Kad Hitlers izlasīja hartu, viņš to pasludināja par “vispasaules žīdu sazvērestību”, dodot rīkojumu par ebreju problēmas tūlītēju atrisinājumu, kaut sākotnēji ebreju fizisku iznīcināšanu bija paredzēts veikt tikai pēc uzvaras karā. Nedaudz vēlāk Hitlers pieteica karu ASV, un tas deva pamatu antihitleriskās koalīcijas tapšanā.
Pēckara periodā, zaudējusi kolonijas, Anglija ilgu laiku nespēja pārvarēt ekonomikas atpalicību, tāpēc Tečere tik nikni cīnījās par populārajiem pieciem miljardiem, ko Eiropas Savienība atmaksā no tās summas, ko Lielbritānijai pienācās iemaksāt Briseles kasē. Tagad situācija mainījusies, bet Londona negrib ne dzirdēt par atteikšanos no šīs normas, tādējādi paužot savu nacionālo egoismu.
No ētikas viedokļa, var jautāt, kāpēc mums, nabagiem, vajadzētu gaidīt finansiālu atbalstu no bagātajām valstīm. Vispirms tāpēc, ka ES pamatu pamats ir politika uz dzīves līmeņu izlīdzināšanu visās dalībvalstīs. Otrkārt, nabagi mēs esam ne savas vainas dēļ, bet gan tās pēckara kārtības dēļ, kuras iedibināšanā Anglijai bija ļoti svarīga loma. Nabagi mēs esam tāpēc, ka “varen plašās” laikā esam aplaupīti līdz kreklam, un nav pasaulē spēka, kas Maskavai liktu mums par zaudējumiem atlīdzināt. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ka “parāda neatdošanas gadījumā maksā kredīta galvotājs”. Apmēram tā.
Vācijas un Francijas nostāja
Vācija apzinās, ka tai visai mazas iespējas uztiept savu viedokli, jo šī valsts aizvien atbildīga par Hitlera briesmu darbiem. Bet fakts arī tāds, ka Vācija aizvien nav “sagremojusi” bijušo Austrumvāciju, kaut mūsu izpratnē VDR ekonomika bija viena no spēcīgākajām sociālisma nometnē. Un tomēr — “vesīši” nekādi nespēj “osīšu” dzīves līmeni paaugstināt līdz vidējam Vācijam standartam. Tajā pašā laikā Vācijā ir pati spēcīgākā Eiropas ekonomika, kuras izrāviena pamatā bija Maršala plāna injekcijas, kas nodrošināja momentānu pāreju uz vismodernākajām tehnoloģijām karā sagrauto un krievu (arī angļu) demontēto veco iekārtu vietā.
Arī Francijai tika zināma daļa no Maršala plāna labumiem, kaut sākumā pēc kara saimniecisko rosību traucēja biežās valdību maiņas. Sevišķi atpalikusi bija Francijas lauksaimniecība. Latvietis Jēkabs Daizis, kurš pirms kara beidza Kazdangas tehnikumu, trimdas sākuma gados ar milzu pūlēm centās pieradināt franču zemniekus pie modernās zemkopības, vēršus un zirgus aizstājot ar traktoriem. Cita starpā, Daizis pēc pensionēšanās nopirka krūmiem aizaugušu purvaini Francijas dienvidos, kur izveidoja kivi audzēšanas paraugsaimniecību.
Varam kurnēt par to, ka franču zemnieks strādā ļoti labvēlīgos klimatiskajos apstākļos, ko pat grūti salīdzināt ar situāciju Latvijas laukos, bet neviens nav gatavs atteikties no tās milzu subsīdijām, ko līdz šim franču fermeriem maksāja Brisele. Piesolīsi Žanam un Polam atņemt kaut vienu procentu, un temperamentīgie franči savos traktoros pievedīs un piegāzīs ar kūtsmēsliem pilnu Parīzes centru. Tāpēc arī Francijas valdība sola uzlikt veto jebkuram ES budžetam, kas apdraudētu tās nacionālās intereses.
Perspektīvu redzējums
Viena no cilvēku aprobežotības pazīmēm ir tā, ka savu dzīvi redzam it kā iekapsulētu šodienā, kas mūžīga un nemainīga. Anglis pārliecināts, ka dzīves apstākļi paliks gandrīz vienmēr tādi, kādi tie ir pašlaik, un nedod Dievs, ja kāds viņam grib atņemt kādu mazumiņu. Latvietis domā līdzīgi, tāpēc brēc pilnā kaklā, ka tāda dzīve vairs nav izturama, ka pēc gada vai pāris spēki būs galā. Bet faktiski pasaule tik strauji mainās, ka jau pēc gada anglim varbūt būs jāpiedzīvo zaudējumi, bet latvietim dzīve kļūs vieglāka. Mums jāprot gan gaidīt, gan darboties, lai dzīves kvalitāte uzlabotos pēc iespējas straujāk.
Protam vaimanāt, bet ne vienmēr apdomājam, vai tas ir to vērts. Kad vairums ES valstu paziņoja, ka nesteigs atvērt brīvu darba tirgu jaunuzņemto valstu pilsoņiem, tad brēcām, ka mūs diskriminē. Kad tagad tūkstoši aizbraukuši, tad apķeramies, ka aizbraucēju būtu daudz vairāk, ja tirgus tiktu atvērts arī Vācijā, Austrijā, Dānijā un tā tālāk. Kad tagad britu priekšlikumā Latvijai draud atņemt dažus procentus no agrāk solītajām subsīdijām, tad atkal brēcam, kaut līdz šim neesam pratuši paņemt veselus 20 miljonus no piešķirtajiem līdzekļiem. Un vēl — mēs rēķinām, cik miljonus mums grasās atņemt, bet nerēķinām, cik varam iegūt no samazinātā līdzfinasējuma un no samazināto budžeta iemaksu summas. Kaut galīgos ciparus nezinām, skaidrs, ka kompensējošais ieguvums varētu būt no 100 līdz 140 miljoniem. Tā nebūt nav Dieva dāvana!
Cita lieta ir veco un bagāto valstu vīzdegunība, tā gan mūs aizvaino. Bet mums derētu būt pragmatiskiem un ņemt pretī to, ko mums iespējams paņemt. Jo paies seši vai septiņi gadi, un Eiropa juks pa visām šuvēm. Perspektīvā bagātās lielvalstis no ES struktūrām vispār var aiziet, paliekot tikai par asociētā tirgus dalībniecēm. Tāpēc būtu patiesi labi, ja līdz tam laikam Austrumeiropa un Baltija jau būtu sasniegusi tādu līmeni, lai “pasaules plašajos ceļos” varētu soļot autonomi bez bagāto donoru palīdzības.
