Es ticu gan brīnumiem, gan mīlestībai. Par vienu brīnumu gribu pastāstīt arī jums, mīļie lasītāji. Mani tas iedvesmoja tik ļoti, ka no aizkustinājuma raudāju. Kāds mans paziņa komunikāciju portālā ievietoja video ar nosaukumu “Lūk, tā ir mīlestība! Tēvs no sirds un dvēseles”. Notikums patiešām ir reāls un nodēvējams par brīnumu. Stāsts ir par Diku Hoitu un viņa dēlu Riku. Kad Riks vēl bijis mātes miesās, viņam ap kaklu bija aptinusies nabassaite un norobežojusi skābekļa piekļuvi smadzenēm. Kad puisēns piedzima, ārsti paziņoja, ka viņš nekad nevarēs staigāt, runāt, un ieteica vecākiem bērnu invalīdu pamest. Vecāki to nekādi nespēja izdarīt un nol’’ema bērniņu audzināt paši. Kādu dienu puika pa televizoru ieraudzīja maratona pārraidi un palūdza tēvam tādā piedalīties. Tēvs piekrita. Kā vēsta ārzemju mediji, pēdējo 15 gadu laikā Diks ar Riku ir veikuši 212 triatlonus un četras reizes piedalījušies 15 stundu garajā Ironman (sarežģītākais triatlons pasaulē). Diku intervijā nodēvēja par varoni, bet vīrietis tikai atteica: “Es vienkārši mīlu savu ģimeni.” Ārsti vēlāk atzina, ja tēvs nebūtu bijis tik aktīvs, dēls jau sen būtu miris no sirdskaites. Lūk, tas ir īsts brīnums un patiesa mīlestība. Šie brīnišķīgie cilvēki apliecina to, ka, darot neiespējamo, var sasniegt iespējamo. Galvenais ir ticība sev, arī pacietība. Ja mums tāda būs, varēsim paveikt un piedzīvot brīnumainas lietas. Tādēļ vien ir vērts nepadoties pie katra klupšanas akmens.
