Otrdien Valkas pilsētas bibliotēkā bija tikšanās ar labākajiem Latvijas skeletonistiem Tomasu un Martinu Dukuriem un viņu tēvu Daini Dukuru, kurš savulaik dzīvoja Valkā un mācījās Valkas 1. vidusskolā.
Otrdien Valkas pilsētas bibliotēkā bija tikšanās ar labākajiem Latvijas skeletonistiem Tomasu un Martinu Dukuriem un viņu tēvu Daini Dukuru, kurš savulaik dzīvoja Valkā un mācījās Valkas 1. vidusskolā. Abi jaunie sportisti vasarās nereti redzami Valkā, kur viņi viesojas pie vectēva — valcēniešiem labi pazīstamā Ulda Dukura.
“Valkā esam tālab, ka šis ir olimpiskais gads, turklāt Turīnā valsts izlase labi nostartēja. Mums ir 7. vieta, un esam lepni par to,” atzīst Dukuri.
Skeletonisti uz Valku atveda divus braucamrīkus — pašu pirmo Norvēģijā nopirkto, ar kuru Latvijā sākās skeletons, un vienu no pēdējiem, tepat Latvijā gatavoto, kuru ārzemniekiem nevēlas pārdot tajā iebūvēto noslēpumu dēļ. Martins ar tam ļoti līdzīgu startēja Turīnā un guva lieliskus panākumus.
Skeletonu izgudroja trakie briti
Pasaulē skeletons sākās 19. gadsimta beigās, un to izdomāja allaž trakie briti. Latvijā šis sporta veids ir sācies 1924. gadā pavisam nelielā trasītē Āgenskalna priedēs. Pēc tam lielāka trase tika uzbūvēta arī Siguldā.
Kad D. Dukurs atveda pirmās kamanas no Norvēģijas, īpaši lielu vēlmi traukties lejā pa bobsleja trasi ar galvu pa priekšu sportisti neizrādīja. Pirmie bija vīri tuvu 40 gadiem, aizbrauca uz 1. pasaules čempionātu, ieguva vietu piektajā desmitā un savu karjeru beidza. Pēc tam sāka braukt Tomass un Martins. “Tā kā tēvs bija trases direktors, tur pavadījām daudz laika. Sākumā it kā spēlējāmies, bet, kad nedaudz paaugāmies, palielinājās arī mūsu interese par šļūkšanu trasē. Pamēģinājām gan bobsleju, gan kamaniņu braukšanu, bet apstājāmies pie skeletona. Tas šķita vistuvākais un piemērotākais,” stāsta abi brāļi.
Skeletona kamanām nav nekādu vadības līdzekļu. Tās vada ar ķermeņa kustībām, ar auguma smaguma pārnešanu no viena punkta uz otru. Ātrums trasē ir tik liels, ka braukšanas trajektoriju maina pat neliela galvas kustība. Vēl tiek izmantoti nagleņu purngali, ar tiem nedaudz aizskarot ledu. Braucēja galva atrodas apmēram trīs centimetrus no ledus. Laižoties lejā, ar ķermeni it kā uzlasa visu informāciju, ko dod braucamrīks. Visātrāk kamanas iet tad, ja izdodas pilnīgi atbrīvoties, relaksēties. Šī māka uzkrājas gadu gaitā.
Puiši ir ļoti atšķirīgi augumā un svarā, tāpēc sākās eksperimenti ar kamanu garumu un formu. Kamanu sliecēs ir iefrēzētas asas gropes, lai būtu saķere ar ledu. Nu jau otro gadu Starptautiskā skeletona federācija katram sportistam vadslieču izveidošanai pārdod vienāda materiāla stienīšus. Šie stienīši ir marķēti, un citus lietot nedrīkst. Praksē gan nereti notiek šmaukšanās, un pat izcili skeletonisti cenšas apkrāpt tiesnešus. Diemžēl pagaidām nekādus bargos sodus krāpnieki nesaņem. Vienādi slieču stienīši izlīdzina sportistu iespējas un ierobežo lielvalstis, kurām ir daudz līdzekļu, eksperimentēt un meklēt optimālos metālu sakausējumus labākas slīdamības nodrošināšanai. Nu dažu milimetru robežās var variēt tikai ar slieču leņķiem un augstumu. Protams, ir iespēja nedaudz mainīt arī kamanu formu — to apaļums vai kantainums nav strikti noteikts. Maksimālais kamanu svars ir 43 kilogrami, bet kopā ar braucēju svars nedrīkst pārsniegt 115 kilogramu. Mazāk par 32 kilogramiem smagas kamanas nedrīkst pieprasīt, tāpēc priekšrocības ir atlētiskiem sportistiem, kas sver apmēram centneru. Jo lielāks kopējais svars, jo ātrāk iespējams braukt. Šis aspekts ir viena no brāļu problēmām, jo viņi ir viegli. Sportisti necenšas strauji audzēt svaru, lietojot dažādas barības piedevas.
Svara trūkumu aizvieto ar meistarību
Puiši labprātāk brauc tehniski grūtākās trasēs, kurās svara trūkumu iespējams kompensēt ar braukšanas meistarību. D. Dukurs atzīst, ka skeletons ir bīstams sporta veids. Ja kamanas traucas ar ātrumu 130 kilometru stundā, pieskaroties ledus apmalēm, sporta tērps izkūst un sportists gūst ādas apdegumus.
Skeletonā, salīdzinot ar bobsleju un kamanām, ir vissarežģītākā redzēšana, turklāt fiziskā slodze ir 4G, ko var salīdzināt ar raženu vīru, kurš uzsēdies uz sportista kakla un spiež galvu lejup. Tajā pašā laikā jāprot nolasīt kamanu sniegto informāciju. Lai pasargātu galvu, sportisti lieto īpašas aizsargķiveres. Ne vienmēr pietiek spēka kaklu noturēt tā, lai ķivere neaizskartu ledu. Ja gaisa temperatūra ir ievērojamos mīnusos, plastmasa kļūst trausla. Pietiek pāris reižu ar zodu aizskart ledu, un jāmeklē jauna ķivere. Tās stikls ir tumšs un aizsargā acis no spožajiem saules stariem. Lielāka ieskrējiena ātruma sasniegšanai skeletonistiem ir īpašas naglu kurpes ar cietu un grūti nodeldējamu purngalu. Tādas sāktas ražot tikai pirms gada. Starta ātrums sportistiem ir īpaši nozīmīgs. Piemēram, ja startā sportists zaudē desmitdaļu sekundes, tad finišā šī laika vienība jāreizina ar trīs. Sportisti brauc īpaša materiāla cieši pieguļošos tērpos. Ziemā pie mīnus 30 grādiem ir ļoti auksti, jo zem tā neko nevelk.
Parastu kamanu cena ir apmēram pusotra tūkstoša latu plus katrs slidu komplekts par apmēram 300 latiem. Sezonā nepieciešami vismaz trīs slidu komplekti dažādiem laika apstākļiem. Īpaša nozīme ir slidu apstrādei. Pirms katrām sacensībām tas prasa vismaz pāris stundu — sākumā slīpēšana notiek ar rupjākiem smilšpapīriem un beidzas ar ļoti smalkiem vai pat dimanta pastu labākai slīdēšanai. Katrs smilšu graudiņš uz sliecēm samazina ātrumu. Pavisam pasaulē ir 15 trases, kurās sacenšas skeletonisti, un katra ir citāda. 16. pašlaik būvē Vankūverā. Pie ikvienas jāpierod, lai atrastu ideālo slīdēšanas trajektoriju ar iespējami mazāku sportista iejaukšanos stūrējot.
Pirmie trīs gadi — maldīšanās tumsā
Martins un Tomass nopietni sākuši vizināties kopš 2000. gada. “Pamatskolā un vidusskolā vēl nezinājām, ka skeletons kļūs par mūsu pamatdarbu. Latvijā nebija neviena cilvēka, kam pajautāt padomu, jo skeletona tradīciju nebija. Lielākoties mācījāmies no savām kļūdām. Tagad mums ir daudz draugu, ar kuriem varam kontaktēties un prasīt padomu, bet pirmie trīs gadi uzskatāmi par pilnīgu maldīšanos tumsā,” stāsta Tomass.
Katrā trasē starta ieskrējiens ir 50 metru. Agrāk skriešana notika, pie kamanām turoties ar abām rokām, bet kanādieši atklāja, ka, turoties ar vienu roku, ieskrējiens izdodas ātrāks. Pašlaik dažādu valstu sportisti skrien atšķirīgi, jo ne visi tik ātri spēj apgūt jauno metodi. Abi puiši starta ieskrējienam vasarā trenējas “Daugavas” stadionā kopā ar bobslejistiem uz īpaša trenažiera. Ziemā starta treniņi notiek Siguldas trasē, izmantojot īpašas bremzēšanas sistēmas no parastiem matračiem. Nobraukt pa trasi vairāk par trijām reizēm lielās slodzes dēļ ir sarežģīti.
Pārdod īpašumus skeletona veicināšanai
Pasaules kausa sacīkstēs var startēt tikai 16 stiprākās nācijas. Eiropas kausos piedalās 50 – 60 dalībnieku, bet gaisā jau virmo idejas, ka nepieciešams izveidot trešo līmeni.
Pasaules kausos ir nozīmīgi noturēties pirmajā divpadsmitniekā. Jāpietiek naudas, lai piedalītos pēc iespējas vairāk posmos. Brāļiem Dukuriem gada budžets sportošanai ir 7,5 tūkstoši latu. Viņi un tēvs apgalvo, ka ar to pietiek, lai piedalītos gandrīz visās vēlamajās sacensībās visā pasaulē. Tiesa, papildu skeletona federācijas naudai vēl ir sponsoru nauda, bez tās ir grūti iztikt.
Dukuri skeletonu Latvijā ieviesa šķietami vienkārši — Dainis pārdeva visus īpašumus Siguldā, visu naudu ieguldīja skeletona inventāra iepirkšanai un investīcijām dēlu izglītīšonai. D. Dukurs uzskata, ka tikai izglītoti jaunieši gūs panākumus ne tikai sportā, bet ikvienā dzīves nozarē. Tā ir viņa dzīves pārliecība, turklāt balstīta uz praktisko pieredzi.
Tēvs sāk cienīt dēlus, izmēģinot kamanas
Viens no interesantākajiem D. Dukura piedzīvojumiem bija gadījums, kad Tomass un Martins piespieda viņu izpildīt sen doto solījumu — nobraukt pa trasi ar skeletona kamanām. Tēvs to izdarīja, tikko iznācis no biroja. Uzvalciņā. Bikšu galus iebāzis zeķēs. Dainim ir gana liela pieredze braukšanā ar bobu, taču pēc skeletona kamanu izmēģināšanas viņš sacīja, ka patiesi sākot cienīt abus dēlus. Viņš nekad neesot domājis, ka šis nobrauciens ir tik sarežģīts un grūts. Latvijas labākie skeletonisti par savu sporta veidu var stāstīt bezgalīgi, turklāt tas patiešām ir interesanti. Varbūt kāds no daudzajiem jauniešiem, kuri bija ieradušies uz tikšanos ar izcilajiem sportistiem, ar laiku šīs kamanas izmēģinās pats.
