Bibliotēka katram raisa savas asociācijas – grāmatas, elektroniskie pakalpojumi, informatīvi un izglītojoši pasākumi un vienkārši sirsnīgas sarunas ar bibliotekāri. Šo cilvēki attiecina uz pilsētu un pagastu bibliotēkām. Ne mazāk nozīmīgas ir skolu bibliotēkas, jo īpaši 21. gadsimtā, kad pētījumi par bērnu lasīšanas paradumiem nevis iepriecina, bet apbēdina.
Kultūras un patstāvīgās domas portāls satori.lv publicēja Lielbritānijas Nacionālās lasītprasmes fonda pētījumu, kurā apkopota informācija par 21 tūkstoša skolēnu lasīšanas paradumiem. Izrādās, britu bērni aizvien mazāk lasa grāmatas un žurnālus prieka pēc, piektdaļa skolēnu nekad nelasa. Vēl skaudrāka patiesība ir tā, ka ne vienam vien skolēnam izplatītākā lasāmviela ārpus skolas ir īsziņas.Latvijas skolēnu lasīšanas paradumi daudz neatšķiras no britu bērniem, atzīst aptaujātās bibliotekāres vairākās izglītības iestādēs. Neskatoties uz pētījumu rezultātiem, ir arī daudz pozitīvu stāstu. Devāmies uz Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolu, lai noskaidrotu, kāda esi 21. gadsimta bibliotēka.Prioritātes atšķiras, bet ne misija“Ziemeļlatvija” tiekas ar vienu no divām Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolas bibliotēkas bibliotekārēm, latviešu valodas un literatūras skolotāju Sarmīti Rīderi. Viņa pati ir liela un erudīta grāmatu lasītāja. Grāmatas ir Sarmītes specialitāte, bet ne tikai formāli. “Apskatot un izlasot jaunākās grāmatas, man gribas dalīties bērniem ar piedzīvoto. Ir jauki, ka bērni to ņem pretī un novērtē, sāk lasīt paši,” saka bibliotekāre.Skolu bibliotēku galvenā prioritāte ir nodrošināt mācību procesam nepieciešamās grāmatas, metodiskos materiālus un pedagoģisko literatūru. Tā ir galvenā atšķirība starp publisko un skolas bibliotēku. Tikpat svarīgi Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolai ir nodrošināt bibliotēku ar interesantu lasāmvielu bērniem un jaunāko literatūru, kas arī izdodas.“Mūsu misija bibliotēkā ir radīt skolēniem vidi, kurā pavadīt labi laiku. No rītiem, kad bērniem nav pagarināto grupu un nav sākušās stundas, viņi labprāt ienāk bibliotēkā. Kāds paspēlē spēles, cits vienkārši parunājas vai izpilda mājasdarbus, lasa vai vismaz pašķirsta žurnālus, par ko arī ļoti priecājos. Kaut vai tas ir žurnāls, bet vismaz lasāmviela. Jā, grāmatas bērni lasa mazāk,” atzīst Sarmīte.Ir jāatrod knifiņšLatvijā var vilkt paralēles ar britu pētījumu, jo modernās tehnoloģijas un to straujā attīstība izkonkurē grāmatas. “Viennozīmīgi! Ja bērns var izvēlēties spēlēt datorā spēles vai lasīt grāmatu – viņš noteikti izvēlēsies pirmo variantu,” pārliecinājusies skolotāja.Viena no 21. gadsimta bibliotēku iezīmēm ir tā, ka bibliotekāri labprāt piemērojas pārmaiņām, īsteno aizvien jaunas idejas, kas nereti ir liels izaicinājums pašiem. “Varam gausties, ka pusaudži lasīšanu nereti uztver par kaunpilnu nodarbi, neiziet sabiedrībā ar grāmatu rokā, jo tas, viņuprāt, nav stilīgi, bet varam arī meklēt risinājumus, lai uzlabotu grāmatu lasīšanas paradumus bērnu vidū,” saka Sarmīte.Viņa kopā ar kolēģiem skolā atklājusi, ka bērnus var ieinteresēt lasīt, pat tādus, kurus iepriekš nav saistījusi daiļliteratūra. Atbilde ir šķietami vienkārša, taču, lai panāktu vēlamo rezultātu, jāiegulda liels darbs.Viens no ieguldījumiem ir lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu un jauniešu žūrija” īstenošana. Patlaban skolēnu vidū šīs programmas ietvaros lasīšana rit pilnā sparā. Iemesls tam ir pedagogu un bibliotekāru “izmestie āķi”. “Līdzko jaunākās grāmatas nonāk manās rokās, izlasu anotāciju vai kādu fragmentu. Pēc tam bērniem stāstu, cik tur bija interesants un jauks sižets, bet kas notika tālāk, viņiem pašiem jānoskaidro. Tas nostrādā! Vēl mūsu skolā 5. un 6. klašu skolēniem katru mēnesi notiek lasīšanas semināri. Uz katru semināru skolēniem piespiedu brīvprātīgā kārtā ir jāizlasa noteikta literatūra un jāveic uzdevums. Tad stundā pārrunājam visu, kas arī uzlabo situāciju. Viens skolēns izlasījis ko interesantu un dalās piedzīvotajā, kā rezultātā interese par grāmatu rodas otram, trešajam, ceturtajam skolēnam. Šādā veidā skolēni netieši savā starpā popularizē grāmatu lasīšanu,” priecājas bibliotekāre.Vajadzīgāka par vajadzīgu“Skolā viennozīmīgi popularizējam grāmatu. Patiesībā katram pieaugušajam jāapzinās, ka tieši mēs esam piemērs un paraugs bērniem. Ja vide, kurā augs bērns, būs noliedzoša pret grāmatu lasīšanu, tad skolā šī jaunā cilvēka paradumus būs ārkārtīgi grūti mainīt. Taču mums rūp, lai bērni lasa,” saka bibliotekāre.Visticamāk, jaunāko klašu skolēni vēl to neapzinās, taču grāmatu lasīšana attīsta domāšanu. “Lasot bērns seko līdzi sižetam, notikumiem, iemācās analizēt, viņam jāpatur atmiņā daudzas lietas. Otra lieta ir vārdu krājums. Dažādās grāmatās tas ir ļoti atšķirīgs, līdz ar to lasītājs bagātina valodu. Viņam ir iespēja vienu un to pašu pateikt dažādāk. Zināmā mērā uzlabojas arī rakstītprasme. Teikumi nav nabadzīgi un saraustīti,” zina teikt latviešu valodas un literatūras skolotāja.Tāda arī ir 21. gadsimta skolas bibliotēka – cenšas audzināt gudrus, domājošus un erudītus lasītājus, topošos speciālistus, iespējams, arī nākamos zinātniekus, pat ja tas no bibliotekāra prasa vairāk kā tikai pienākumu.
