Gandrīz tikpat bieži kā “Labdien!” nākas dzirdēt, ka ar katru gadu bērni raksturā un uzvedībā kļūst nevaldāmāki, ir riktīgi blēņdari un nemaz nedomā klausīt vecākus un skolotājus. Un kā tad ar mums pašiem – pieaugušajiem? Arī mēs reiz bijām bērni ar bagātu iztēli, savu pārliecību un kāri uz piedzīvojumiem. Kāds noteikti bija priekšzīmīgāks par citu, kāds lielāks jokdaris par visiem citiem savā pagalmā. Katrs tik dažāds un neatkārtojams, taču visiem bija kaut kas kopīgs – skolas laiks, kurā pat priekšzīmīgākie neiztika bez blēņām. Tāpēc “Ziemeļlatvija” uzrunāja trīs vietējā sabiedrībā zināmus cilvēkus, kuri atklāja sava skolas laika darbus un nedarbus.
Galvenā varone kulta seriālāGita Skadiņa, Blomes tautas nama vadītāja, režisore
Jā, mēs daudz darījām palaidnības (smejas). Mācījos Blomes skolā, dzīvoju internātā, jo mājas bija diezgan tālu. Bieži gadījās izsist stiklu. Vienreiz ar sniega piku trāpīju pa logu, citreiz internātā, trakojot pa gultām un taisot spilvenu kaujas, nejauši meiteni iegrūdu stiklā un tas saplīsa. Māte raudādama ar zirgu veda stiklus uz skolu un kaunināja mani. Atceros, ka pamatskolā pa kluso pīpējām aiz malkas šķūnīša. Jā, piezīmes man bija ļoti daudz, bet tās visas palika zem celma ceļā uz mājām. Pēc pamatskolas biju izlēmusi doties uz Rīgu. Izturēju konkursu Rīgas 64. vidusskolā, kas bija ar teātra novirzienu. Toreiz uz vienu vietu pretendēja desmit skolēnu. Pēc diviem gadiem mani no skolas izmeta, jo nemācījos. Jā, mācības man nebija prātā, jo dzīvojos pa televīziju, radio, kinostudiju. Mūsu skolai bija saistības ar visām šīm iestādēm. Tur vajadzēja kādu jaunieti, kas varētu palīdzēt, kaut ko ierunāt, notēlot kādu lomu. Sagadījās, ka man piedāvāja spēlēt galveno lomu pirmajā latviešu seriālā “Starp mums, meitenēm, runājot”. Tas ir Zentas Ērgles oriģināldarbs par jauniešu priekiem, likstām, skolas gaitām, mīlestību un piedzīvojumiem. Es biju Baiba, ļoti pareiza meitene. Filmēšanas process bieži vien bija laikietilpīgs un notika mācību stundu laikā. Seriāls tolaik Latvijā bija īsts grāvējs, daudzi atlika savus ikdienas darbus, lai tikai to varētu noskatīties. Protams, tam visam nāca līdzi slava un liela atbildība. Bet tik un tā no skolas man palūdza aiziet.Atnācu uz Smiltenes vidusskolu, visi mani zināja pēc seriāla. Pielūdzēju netrūka. Taču vairāk prātā palikusi ir ķīmijas stunda pie skolotājas Dzidras Nātras. Skolotāja pasauca mani pie tāfeles un jautāja, cik tev, bērniņ, bija ķīmijā. Atbildēju – divi. Viņa teica, ka varētu aprobežoties ar trīs, neatkarīgi no tā – mācos vai nemācos. Bet par mani var nesatraukties, ķīmiju es saprotu un matu laku no mušu indes protu atšķirt. Tā kā biju sabiedriski aktīva, skolotāji lika iesaistīties visdažādākajās ārpusklases aktivitātēs. Man tika uzticēts rīkot žetonvakarus. Bet kopumā, laimīga tā skola, kura bija tikusi no manis vaļā.
Ar bērnības draugu rīkojās slepeniRita Rozīte, Smiltenes ģimnāzijas skolotāja
Atceros, ka skolā maksimāli strādāju, lai mājās nekas nebūtu jādara un tādas lielas palaidnības neatceros. Bet, ja skolā kāds sastrādāja blēņas, pirmā, ko meklēja, biju es. Kā kaut kas, tā, kur Kuzmina (Ritas meitas uzvārds – red.). Ja nebiju vainīga, meklēja tālāk. Tas laikam tāpēc, ka mana mamma bija skolotāja un mums ar brāli bija jābūt kristāltīriem. Reiz mani izsauca pie direktores, jo skolā atkal kaut kas bija sastrādāts. Jau tolaik nebiju uz mutes kritusi un iestājos par taisnību. Atceros, ka neizturēju un jautāju, kāpēc vienmēr meklē tieši mani. Laikam jau tā ir, ka no tiem bērniem, kuri visur iet un piedalās, sagaida lielāku atbildību.Patiesībā skolas laikā mēs bijām ārkārtīgi pozitīvi. Spilgti atceros padomju laika filmu “Timurs un viņa komanda” par padomju laika bērnu piedzīvojumiem, kuri slepeni palīdzēja cilvēkiem, darot vienīgi labestīgas lietas.Esmu no Mārsnēniem. Mēs ar kaimiņu zēnu darījām tāpat kā filmā un grāmatā – rīkojāmies slepeni. Kaimiņienei bija lopi, vajadzēja sanest ūdeni no akas, taču aukstu nevarēja dot. Tāpēc vispirms salējām mucās. Pa kluso arī krāmējām kaimiņienei savesto malku, ravējām vagas un lasījām plūmes, ko pēc tam salikām čupiņā. Bijām ārkārtīgi gandarīti, ka darījām ko labu. Tikpat slepeni uzņēmāmies atbildību, ja kāds kaut ko postīja. No dzēšgumijas izgriezām burtus DP, kas nozīmē dabas postītājs, likām tintē un spiedām uz to cilvēku stenderēm, kuri darīja sliktu dabai. Citi mani no skolas laikiem atceras kā anekdošu stāstītāju. Es varēju stundām vārīties, jo anekdotes pie manis vienkārši pielipa. Radās pat ideja sarakstīt kasetēs anekdotes. Paldies Tev, ka uzdevi šo jautājumu un ļāvi atgriezties bērnībā. Foršu atmiņu ir daudz. Strādājot skolā, ir cerība, ka izdosies izveidot triju paaudžu tikšanos, kurā katrs stāstīsim par vienu un to pašu laika posmu mūsu dzīvē.
Priekšzīmīgā skolniece, kura ēda balto guašas krāsuLinda Karlsone, Bilskas pagasta pārvaldes vadītāja
Es biju ļoti priekšzīmīga skolniece, jo man likās, ka skola ir tādēļ, lai mācītos. Biju ārprātīgi kārtīga meitene, bet vienreiz mani atstāja pēc stundām krievu valodā. Aizbēgu! Tad man naktīs rādījās slikti sapņi, ļoti pārdzīvoju, jo domāju, kas tagad būs. Pēkšņi pār ceļu man priekšā sāka skriet melni kaķi. Baidījos, ka skolotāja neatstāsta mammai. Nolēmu pati aiziet un atvainoties skolotājai, bet viņa bija izbrīnīta, ka vispār esmu atstāta pēc stundām. Tāpēc nemaz nezināja par manu bēgšanu.Vēl atceros kādu amizantu notikumu, par kuru ļoti pārdzīvoju. Bilskas skolā mūsu klases audzinātājai uzvārds bija Sēne. Viņa mūs rudenī apsolīja vest pārgājienā uz Salaiņa ezeru. Rudens bija drēgns un lietains. Pasauca mani uz skolotāju istabu un teica, ka pārgājienā neiesim. Man kā bērnam sasāpējās sirsniņa, nevarēju pārdzīvot atteikumu. Gāju uz klasi un klasesbiedriem teicu, ka vecā beka mūs pārgājienā nevedīs. Izrādījās, ka skolotāja bija nākusi man aiz muguras, apstājusies klasē pie krāsns un klausījusies.Tobrīd likās – viss, mani tūdaļ izslēgs no skolas, izraidīs no ciema. Atkal pārdzīvoju par to, kā es tā varēju atļauties. Man bija ļoti liels kauns, ja maniem vecākiem un vecmāmiņai par mani būtu jādzird kaut kas slikts.Manā skolas laikā lielākās blēņas darīja zēni. Pirms krievu valodas stundas viņi no kastītes izņēma krītiņus un to vietā ielika vardi, bet pa virsu uzlika švammi. Nāca skolotāja un sniedzās kastītē pēc krītiņiem… Ārprāts! Visas skolas jaunās skolotājas ne pa jokam dabūja trūkties no puišiem. Ā, mums skolā bija tāds kambaris, kur zēni vilka bučoties lielās meitenes. Es gan tur netiku.Vesels stāsts ir par skolas meiteņu tualetēm. Tās bija briesmīgas. Kā atvēra durvis, tā priekšā sausais pods, uzsēžoties nemaz kājas līdz zemei nesniedzās. Viss bija izhlorēts, acis asaroja. Zēni mēdza raut vaļā durvis, kad bijām iekšā. Tad uz tualeti sākām iet pa četrām. Divas meitenes turēja durvis, bet viena jau gaitenī uzmanīja, vai nenāk puiši. Liels pārdzīvojums dēļ tualetes bija gadījums, kad zēni manas melnās laka sandelītes iemeta tieši podā. Tikpat spilgti atceros, ka skolā ātri vien izbeidzās baltā guašas krāsa. Mēs to ēdām, jo tā bija ļoti garšīga.
