Laiks pirms Ziemassvētkiem ir brīdis, kad vairāk nekā citkārt iedomājamies par savu ģimeni un cenšamies tās locekļiem sagādāt kādu priecīgu pārsteigumu.
Laiks pirms Ziemassvētkiem ir brīdis, kad vairāk nekā citkārt iedomājamies par savu ģimeni un cenšamies tās locekļiem sagādāt kādu priecīgu pārsteigumu. Šādā savstarpējas iejūtības gaisotnē sabiedrība lielāku uzmanību pievērš arī bērniem, kuru mājvieta nav ģimenē, bet bērnunamā.
Presē netrūkst informācijas par dažādām firmām, kuras pirms svētkiem bez vecākiem palikušajiem bērniem atved dāvanas, sponsorē ekskursijas. Valsts savukārt rūpējas, lai bērnunami būtu labiekārtoti un to iemītniekiem ikdienā nekā netrūktu. Kāda lasītāja “Ziemeļlatviju” rosināja uzrakstīt, kas ar šiem bērniem notiek pēc bērnunamā vai internātskolā pavadītajiem gadiem, kā viņi sagatavoti dzīvei un ko viņi izjutuši bērnībā, kas pagājusi bez mātes glāsta un smaida.
Valkas domes Sociālā dienesta speciāliste Lilija Līviņa pati ir izaugusi bērnunamā un tagad izvēlējusies darbu, lai varētu palīdzēt bērniem un ģimenēm, kurām klājas grūtāk.
“Es vecākus neatceros, jo mani divu gadu vecumā nošķīra no ģimenes. Es nezinu, vai būtu bijis labāk, ja es paliktu ģimenē, kurā notiek dzeršana un ir iespējama vardarbība,” saka L. Līviņa.
Ģimeni atstāj divu gadu vecumā
Lillija no Rīgas uz Liepājas bērnunamu aizveda sešdesmito gadu sākumā. “No ģimenes mani nošķīra divu gadu vecumā, bet sevi atceros no trijiem gadiem, kad milicijas darbiniece mani veda uz Liepāju. Tagad atzīstu, ka neesmu bijusi zaudētāja, jo nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja es augtu ģimenē, kurā neveiksmīgu dzīvi cenšas noslīcināt alkoholā. Tagad ēka, kurā toreiz atradās bērnunams, ir atdota baznīcai, bet minētā iestāde iekārtota citur. No tā laika iespaidiem atceros nedaudz nomācošo sajūtu, ka visi bijām vienādi — mums bija pēc viena stila apgriezti mati, vienādi tērpi. Bērnunama iemītniekus pēc ārējā izskata uzreiz varēja pazīt. Tas it kā mūs diskriminēja apkārtējo bērnu sabiedrībā. Mājas atstāju, būdama ļoti maziņa, tādēļ neatminos, ka jaunajos apstākļos būtu izjutusi diskomfortu un ilgas pēc vecākiem. Jaunajā mājvietā visi bijām līdzīgi, vienā vecumā, tādēļ ātri sadraudzējāmies un mājas aizmirsām. Mūs audzināja ļoti stingri, dažreiz pat diezgan vardarbīgi. Ja bijām nogrēkojušies, palikām bez pusdienām. Mūs ne par kādām bērnu tiesībām neinformēja, gluži otrādi — audzinātājas nemitīgi atgādināja, ka valstij esam parādnieki, jo tā mūs uztur, un mums par to jājūtas atbildīgiem, vēlāk šo parādu atstrādājot. Šad tad atbrauca augstskolu studenti un atveda dažas vienkāršas rotaļlietas. Tas mūsu dzīvē bija ārkārtējs piedzīvojums. Uz galda noliktajām spēļlietām gājām apkārt, baidoties tām pat elpu uzpūst. Ar tām paspēlēties drīkstējām rindas kārtībā,” atceras L. Līviņa.
Darbs — pirmā dzīves skola
Viņa atzīst, ka arī stingrā audzināšana bērnos nenomāca vēlmi darīt blēņas. “Grūti pateikt, vai šī stingrība bija slikta vai laba. Jāatzīst, ka par savu rīcību jutāmies atbildīgi un uzticētos pienākumus centāmies paveikt iespējami labi. Protams, radās arī pretestības gars. Divas reizes pat organizējām bēgšanu. Aiz skolas parkā uzslējām būdu un tur nakšņojām. To darījām tādēļ, ka sapratām — nu skolotājiem būs nepatikšanas un viņi beidzot uztrauksies par mums. Tā ir dabiska bērnu reakcija. Arī ģimenēs mazie vēlas, lai mammas par viņiem uztrauktos. Man atmiņā ir palikušas arī ļoti labas un sirsnīgas skolotājas, kuras brīvdienās mūs aicināja pie sevis un cienāja ar dažādiem našķiem. Pozitīvi vērtēju to, ka tālaika bērnunamā un internātskolā dzīvei sagatavoja labāk nekā mūsdienās. Internātskolai bija sava saimniecība, kurā strādājām. Darbs tajā nelīdzinājās tagadējām skolēnu praktisko nodarbību dienām. Mēs strādājām visu vasaru. Saimniecībā turēja zirgu, cūkas, govis, bija liels dārzs. Darbojāmies tajā, gādājot pārtiku mācību iestādes ēdnīcai, ganījām cūkas, govis. Tas bija pamatīgs fizisks darbs. Tā netrūka arī virtuvē. Apmēram 14 gadu vecumā pratu slaukt govis. Dārzniecībā griezu kāpostus skābēšanai. Virtuvē redzējām, kā pavāres konservē dārzeņus un augļus, un arī mēs centāmies darīt to pašu. Nopelnītā nauda glabājās pie skolotājas. Kad vēlējos kaut ko nopirkt veikalā, viņa painteresējās, kur naudu gribu izlietot, un tad vajadzīgo summu iedeva. Pati rēķināju, cik man naudas atlicis un ko vēl varu iegādāties. Kad pabeidzu pamatskolu, man jau bija pašas pirkta blūze un kurpes,” stāsta Lilija.
Tagad bērnus vairāk pieradina tikai ņemt
Sociālās jomas speciāliste uzskata, ka mūsdienās bērnunamos pusaudžu sagatavošana dzīvei ir ļoti vājā līmenī. Pēc viņas domām, gluži pareiza nav pašreizējā sabiedrības un valsts attieksme, kas vairāk tendēta uz bērnu žēlošanu un pastiprinātu rūpēšanos par viņiem. “Protams, tas viss vajadzīgs, bet ne pārlieku lielā daudzumā. Tagad nereti uz svētkiem bērnunamos ierodas vairākas firmas un bērnus burtiski apber ar dāvanām. Ar tādu rīcību audzēkņu acīs atvestajām mantām zūd vērtība. Nepiekrītu arī galējībām darba drošības noteikumos. Tagad bērnunamos un skolā bērnus nav atļauts nodarbināt virtuvē. Viņi nedrīkst piedalīties pat galdu klāšanā. Domāju, ka tas nekur neder. Ģimenēs pabalstus par bērnu audzināšanu saņem vecāki, bet bērnunamos tos atdod pašiem bērniem, kuri bez kontroles iegūto naudu visbiežāk tūlīt iztērē, jo zina — vēlāk dabūs atkal. Valsts taču dod. Ja bērnunama audzēknis pabeidz pamatskolu, bet neturpina mācīties, tad, sasniedzot pilngadību, viņam izmaksā vienreizēju 100 latu pabalstu. Ar tādu summu viņš nav mācījies rīkoties, un iznākumā nauda drīz vien tiek iztērēta. Tas tādēļ, ka viņš nav mācījies plānot naudas izdošanu. Šad tad sazinos ar studiju biedriem, kuri strādā bērnunamos. Viņi atzīst, ka pašlaik tas vien jādarot, kā jāskaidrojot bērniem viņu tiesības. Iznākumā pedagogi pusaudžiem vairs neuzdrīkstoties pat aizrādīt. Domāju, ka tagad lielā mērā šādus bērnus audzina kā būrī, kurā viņiem visu dod, bet pat nepasaka, kādēļ. Pusaudži pierod visu tikai saņemt. Pēc manām domām, lielāki ieguvēji ir tie, kurus bērnunama darbinieki vai kāda ģimene bieži aicina ciemos un dažreiz piedāvā kādu laiku padzīvot pie sevis,” secina L. Līviņa.
Šuvēja, audzinātāja un studente
Lilija piebilst, ka tie audzēkņi, kuri kopā ar viņu bijuši bērnunamā un mācījušies internātskolā, lielākoties savu vietu dzīvē ir atraduši, apgūstot kādu profesiju vai pabeidzot augstskolu. “Ir daži, kuri padevušies zaļajam pūķim, bet tādu nav daudz. Mums jau pamatskolas pēdējā klasē vajadzēja zināt, kādu profesiju gribam apgūt. Toreizējā Naukšēnu speciālā arodskola bērnunamiem bija bāzes skola. Šajā arodskolā par šuvēju mācījos arī es. Pēc tās pabeigšanas dabūju darbu Valkas sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tā nokļuvu Valkā. Nebija jau arī citas izvēles. Varēju atgriezties Liepājā, bet pēc skolas beigšanas man maciņā bija tikai trīs rubļi. Par tādu summu varēju nokļūt vienīgi līdz Valkai. Vēlāk strādāju bērnudārzā, kur man pagāja 15 darba gadi. Tad atkal kļuvu par šuvēju un iestājos Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā. Pašlaik mācos pēdējā kursā. Jāatzīst, ka tāds savā ziņā ir bērnunama audzēkņu liktenis. Uz augstskolu viņi var tiekties tikai pēc tam, kad savā dzīvē ir nostājušies uz kājām, jo no tuviniekiem palīdzību nav ko gaidīt,” apliecina L. Līviņa.
Žēlošana rada naidu
Tagad Lilija domes Sociālajā dienestā ir sociālā darbiniece ģimenēm ar bērniem. Tā nu iznācis, ka viņa var izmantot savu pieredzi, lai palīdzētu ģimenēm, kurās radušās problēmas. Arī Lilijai pašai ir ģimene, kurā izaudzināti trīs bērni — meita un divi dēli. Viņa atzīst, ka savus bērnus audzinājusi diezgan stingri, tomēr ievērojot viņu vēlmes un intereses. Ar bērnu sasniegto māte ir apmierināta. “Audzināšanā, tāpat kā dzīvē, visam jāatrodas līdzsvarā. Stingrībai jāmijas ar palīdzību un iejūtību. Neatzīstu, ka bērnus, īpaši bērnunamos, dažreiz cenšas vairāk pažēlot. No savas pieredzes saku — bērns nemīl, ka viņu žēlo. Atceros, ka pie mums uz Liepāju atbrauca kaut kādas amatpersonas un deva konfektes, sakot: “Nu, ņemiet, ņemiet, jums jau, nabadziņi, mazāk tiek.” Tas ir nepatīkami. Bērnā, kuru žēlo, pret palīgu rodas naids, kas nereti pāraug visas sabiedrības noliegumā. Katra situācija bērnam jāizskaidro, lai viņš saprastu, kādēļ tādā nokļuvis, un tad jāpalīdz izdomāt, kā tajā pastāvēt un dzīvot tālāk,” saka L. Līviņa.
