Kad aiz loga kļūst aukstāks un ātrāk satumst, labprātāk gribas uzturēties telpās, vakaros paskatīties televizoru. Ne velti tieši šajā laikā vairākas telekompānijas saviem skatītājiem piedāvā kādu šovu, kas aizrauj vai atstāj vienaldzīgu. Šis rudens nav izņēmums, jo pilnā sparā rit “OKartes skatuve”, “Dziedošās ģimenes” un “Mūsu Zelta dziesma”. Cerības, ka “OKartes skatuve” būs lādzīgs šovs, noplaka, jau vērojot atlases raidījumu, kas raisīja asociācijas ar “Amerikāņu elku” tikai latviešu gaumē – žūrija uzjautrinājās par personām, kuras nemaz neatbilda sauklim – radīts skatuvei. Arī dziedošās ģimenes īsti neaizrauj, jo tās man ir svešas. Manuprāt, viens no Latvijas vēsturē vērtīgākajiem šoviem ir “Mūsu Zelta dziesma”, kas ir ne tikai izklaidējošs un baudāms, bet arī izzinošs. Vienmēr ir patīkami dzirdēt visu laiku labākās un mīlētākās mūsu tautas dziesmas, bet interesantākais man ir vērot un klausīties sarkanā dīvāna viesu – ekspertu, tekstu, mūzikas autoru un izpildītāju – teikto par konkrētās dziesmas vēsturi, rašanos, pirmajiem panākumiem vai gluži pretēji – neveiksmēm. Tā ir lieliska iespēja Latvijas mūzikas mīļotājiem redzēt vaigā tos cienījamos cilvēkus, kuru mūzika dzīvo arī pēc 20, 30 un 40 gadiem, kaut arī tas ir caur televizora ekrānu. Par fenomenālu var uzskatīt Daigu Mazvērsīti, kura ir kā dzīva enciklopēdija. Nevienā grāmatā vienkopus neizlasīsi to, ko izstāsta viņa. Šovs ir kā aizraujoša Latvijas vēstures stunda, ko iesaku izbaudīt arī jums.
