Darbabiedru mierinājumi, ka viņus kā kārtīgus kolhoza ļaudis neviens neaiztikšot, neatbilda patiesībai.
Darbabiedru mierinājumi, ka viņus kā kārtīgus kolhoza ļaudis neviens neaiztikšot, neatbilda patiesībai. Vakarpusē Kārķu pagasta Ābeļu ģimenes mājas sētā iebrauca pajūgs ar bruņotiem vīriem un visus mājniekus aizveda. Viņu vidū arī sešgadīgo Maiju.
Valcēniete Maija Puriņa bez asarām acīs nespēj atcerēties to melno dienu 1949. gada 25. martā, kad staļiniskā režīma pakalpiņi viņu ar vecākiem un brāli aizsūtīja uz Sibīriju.
“Tagad to visu atminoties, man visvairāk žēl vecāku. Mamma un tētis bija godīgi un strādīgi cilvēki, nezinu, par ko viņiem vajadzēja piedzīvot tādas ciešanas,” saka M. Puriņa.
Pēdējās vakariņas palika neapēstas
Šodien Latvijā daudzās vietās piemin 1949. gadā staļiniskajās represijās bojā gājušo cilvēku piemiņu. Togad 25. martā okupantu varas iestādes lopu vagonos uz Sibīriju aizveda tūkstošiem latviešu. Izsūtīto galvenā vaina bija tāda, ka viņi bija strādīgi un mīlēja savu dzimteni — Latviju. Daudzi bija iekopuši laukus, izveidojuši stabilas saimniecības, kas nekādi nesaskanēja ar staļinisko kolhozu veidošanas politiku.
Kārķu pagastā sava saimniecība bija arī Līnai un Augustam Ābelēm, kuri bija iecerējuši vēlāk to atstāt bērniem — Andrim un Maijai. Ne viss iznāca, kā domāts. Saimnieku rūpēm par bērniem un saimniecību uz daudziem gadiem svītru pārvilka okupācijas režīms.
M. Puriņa atzīst, ka bērna vecums viņai izsūtījuma laiku ļāvis pārdzīvot vieglāk nekā vecākiem, jo sešu gadu vecumā labi ir tur, kur mamma un tētis.
“Brālis bija nedaudz vecāks, viņam bija 10 gadu. Toreiz mums Kārķos bija māja un liela kūts. Tēvs iestājās kolhozā, un mūsu fermā ievietoja kopsaimniecības zirgus. Tētis kļuva par zirgkopi. 25. martā kolhozā notika kaut kāda sapulce, uz kuru bija aizbraucis arī viņš. Mamma visu dienu raudāja, skatoties, kā pa ceļu pajūgos aizved cilvēkus. Drīz atgriezās tētis un mierināja, ka sapulcē viņam pateikts, lai braucot mājās. Mūs neviens neaiztikšot. Sākām ēst vakariņas. Pēkšņi uz ceļa, kas ieved mūsu sētā, parādījās pajūgs. Ratos sēdēja vīri ar šautenēm. Tagad saprotu, cik šausmīgi tajā brīdī jutās vecāki. Nezinu, kādēļ mūsu ģimeni izsūtīja. Vecāki nebija starp bagātākajiem saimniekiem. Viņiem pret darbu bija ļoti godīga attieksme. Mamma un tētis visu bija sasnieguši paši ar savu darbu. Tētis kādreiz stāstīja, ka sākumā viņa ģimene bijusi nabadzīga. Ēduši tikai maizi ar kaņepēm. Vecāki pildīja arī jaunās varas rīkojumus. Tēvs visus parādus bija nomaksājis. Zemes platība gan mums piederēja diezgan liela, bet kalpu nebija. Vēl pieļauju — varbūt mūs aizveda kādu citu vietā, lai varētu atskaitīties, ka plāns izpildīts,” min M. Puriņa.
Viņa atceras, ka mamma bija ļoti dievticīga. Kad nelūgtie viesi likuši sakravāt mantas, Līna kā pirmās lietas paņēmusi Dziesmu grāmatu un Bībeli. “Ātrumā nemaz nesapratām, ko ņemt līdzi, ko atstāt. Mantu sakravāšanā vairāk palīdzēja kāds krievu karavīrs. Viņš deva padomus, ko vajag ņemt līdzi. Starp atbraucējiem bija arī latvieši. Viņi gan tikai skatījās un neko neteica. Spilgti atmiņā palicis brīdis, kad tētis stāvēja pie pakārta dvieļa, slaucīja tajā asaras un teica, ka viņš te vairs nekad neatgriezīsies,” stāsta M. Puriņa.
Suns gaudo atvadu sveicienu
Kādreizējā represētā atceras, ka viņus vispirms aizveduši uz Kārķiem, kur tālākais brauciens bijis jāgaida “Cīrulīšu” mājās. “Pēc tam mūs veda uz Ērģemi, tad uz Valkas staciju. Neatceros, vai tur nokļuvām ar zirgu, vai ar kravas automašīnu. Sāka gribēties ēst, bet neko lielu līdzi nebijām paņēmuši. Tieši tajā dienā nekādu pārtikas krājumu mājās nebija. Sviests, kā vēlāk māte teica, neesot bijis gatavots, maizes mīkla tikko bijusi iejaukta. Savukārt liela daļa drēbju bija iemērkta, jo tā bija piektdiena. Brīvdienās mamma plānoja drēbes izmazgāt. Nesen bijām apglabājuši tēva māsu. Viņa arī bija iekļauta sarakstā. Viņu no izsūtījuma izglāba nāve. Kad mūs veda uz Ērģemi, iznāca braukt garām mūsu mājām. Suns stāvēja sētā un gaudoja, tur palika arī mājlopi. Mamma vēlāk sacīja, ka mājas logos redzējusi gaismu. Acīmredzot bija cilvēki, kuri to vien gaidīja, lai tūlīt pēc mūsu aizvešanas paņemtu sev noderīgas mantas,” atminas M. Puriņa.
Arī to pašu sviesta mazumu, ko izdevies paņemt līdzi, ģimenei Ērģemē kāds nozaga. “Valkas stacijā vajadzēja diezgan ilgi gaidīt, līdz vilciens sāka braukt. Ieradās kāds mūsu radinieks un iedeva tētim nedaudz pārtikas. No tās arī braucienā iztikām,” saka M. Puriņa.
Viņa atzīst, ka garo braucienu uz Sibīriju grūti vārdos aprakstīt. “Lopu vagonā bijām saspiesti cieši kopā. Tētim no uztraukuma sākās caureja. Tas bija drausmīgi. Vēl tagad dažreiz iedomājos, kā mana mamma to visu varēja izciest. Viņa bija maza auguma un ļoti emocionāla, tomēr izsūtījuma grūtībās parādīja lielu vīrišķību. Izturējām,” apliecina M. Puriņa.
Latviešu godīgums un čaklums rada cieņu
Kā visu izdevies pārdzīvot, to Maijai dažkārt vēl tagad grūti aptvert. “Mūs nometināja Baturinā. Ziemā bija 60 grādu sals, bet mums pat kārtīgu bikšu nebija. Kaut arī pieturējās stiprs aukstums, vajadzēja doties uz darbu. Bija jānes un jākrauj kokmateriāli. Mamma zeķes apšuva ar lupatām, lai kājām būtu siltāk. Salām, bet, paldies Dievam, nesaslimām un neguvām arī apsaldējumus. Mamma teica, ka par to jāpateicas Dieva žēlastībai. Tagad nereti iedomājos, ka toreiz tiešām Dievs mums palīdzēja visas grūtības pārvarēt. Tētis baļķus veda ar zirgu. Reiz viņš uzbrauca uz elektrības vadiem. Zirgu strāva nosita, bet tētis no traumas ieguva krītamo kaiti. Tā bija jauna nelaime. Kad uznāca lēkme, viņš pazuda un nomaldījās, jo neprata atrast mājas. Mamma pastāvīgi lūdza Dievu, un, iespējams, pateicoties tikai Viņam, mums visiem izdevās atgriezties dzimtenē,” spriež M. Puriņa.
Viņa piebilst, ka no vietējiem iedzīvotājiem atturīgu attieksmi izjutuši tikai sākumā, bet vēlāk, redzot, cik latvieši strādīgi, sibīrieši pret viņiem sākuši izturēties ar cieņu. “Bija vēl viens gadījums, kas apkārtējo acīs palielināja mūsu ģimenes prestižu. Tētis atrada maku, kurā bija diezgan daudz naudas un dokumenti. Mamma norādīja, ka personu apliecinošie dokumenti ir Dieva zīme, kas liek atdot maku īpašniekam. Tas bija pazudis kādam priekšniekam. Mums tobrīd naudas nemaz nebija un to ļoti vajadzēja, tomēr vecāki nolēma atradumu atdot īpašniekam. Tas daudzus apkārtējos pārsteidza. Maka īpašnieks mums sagādāja kartupeļus un citus produktus,” stāsta M. Puriņa.
Baturinā bijis daudz izsūtīto. “Liela daļa no trimdas neatgriezās. Mūsu vidū nebija tikai latvieši, bet arī citu PSRS republiku iedzīvotāji. Ar vairākām vienaudzēm sadraudzējos. Vēl tagad ar dažām izsūtījumā iepazītām draudzenēm un paziņām satiekos. Grūtāk atcerēties cilvēkus, kuri nebija manā vecumā. Reiz poliklīnikā sāku runāties ar kādu sievieti un nez kā pieminēju arī represiju gadus. Sieviete uzreiz vaicāja, vai tad es tiešām viņu neatceroties. Viņa esot bijusi turpat, kur es,” stāsta M. Puriņa.
Dzimto valodu apgūst no jauna
Ābeļu ģimene no izsūtījuma atgriezās 1956. gadā. “Atpakaļceļā tētim vilcienā atkal uznāca epilepsijas lēkme. Ļoti uztraucāmies. Domājām, ja tētis nomirs, viņu izmetīs no vagona un tā arī nezināsim, kur palicis. Tomēr viss beidzās labi. Paldies Dievam, ka varējām dzīvot savās mājās, kaut arī tikai vienā istabā, jo pārējās bija iemitinājušies citi. Mamma kopsaimniecībā sāka strādāt par slaucēju. Es iestājos Kārķu skolā. Izsūtījumā visus mācību priekšmetus no 1. līdz 6. klasei biju mācījusies krievu valodā. Daži vecāki, kuri atgriezās kopā ar mums, savus bērnus iekārtoja krievu skolās, bet es iestājos latviešu mācību iestādē. Bija ļoti grūti pārorientēties uz mācību apguvi latviešu valodā. Pirmajā ceturksnī latviešu valodā biju nesekmīga, bet vēlāk sekmes uzlabojās,” stāsta M. Puriņa.
Kļūst par medicīnas māsu
Pēc vidusskolas beigšanas M. Puriņa nolēma mācīties par medicīnas māsu. “Medicīna man ir patikusi kopš bērnības. Man medikamentu specifiskā smarža ir tīkama. Bija vēlēšanās mācīties tālāk un kļūt par ārsti, bet dzīves apstākļi bija diezgan smagi. Tētis nomira, mammai slaucējas alga nebija liela. Iespējas nebija spožas, turklāt arī atzīmes nebija izcilas, jo bērnībā maz iznāca runāt latviski. Tas atstāja iespaidu. Pat tagad, kad mazmeita lūdz kaut ko izskaidrot latviešu valodas gramatikā, atzīstos viņai, ka tās pamati man ir diezgan sveši, jo es pirmās klases pabeidzu Sibīrijā. Ar pavadītajiem darba gadiem medicīnas māsas profesijā esmu apmierināta. Ir izdevies palīdzēt daudziem cilvēkiem. Kad tuvojas 25. marts, atceros bērnībā piedzīvotās grūtības. Kas nu bijis, tas bijis. Kopumā par dzīvi nevaru žēloties. Esmu izaudzinājusi savus bērnus, man viņi ir ļoti mīļi, varu pakavēt laiku mazmeitai. No izsūtījuma dzīvi atgriezāmies visi. Tētis ar mammu mūža dusas vietu ir atraduši dzimtajā zemē. Viņi abi apglabāti Ērģemes kapos. Ar vairākām izsūtījumā iepazītajām draudzenēm vēl tagad satiekos. Ik gadu braucam uz bijušo represēto salidojumu Ikšķilē. Žēl tikai, ka Valsts prezidentei nekad nav bijis laika šo saietu apmeklēt, kaut ielūgumu aizsūtām pirms katra salidojuma. Laikam jau prezidentei, lielāko mūža daļu pavadot ārzemēs, šie mūsu tautas sāpju ceļi nav gluži labi zināmi. Tā jau ir. Arī jaunā paaudze arvien mazāk interesējas par latviešu pārdzīvoto baigajā gadā. Redzu, ka bērnus tas īpaši neinteresē. Kaut nekas tāds vairs mūsu vēsturē neatkārtotos!” vēlas M. Puriņa.
