Valcēnieši Intis un Daina Kaņepji savu bagātību tā īsti var aplūkot dažas reizes gadā – Ziemassvētkos, Jāņos un arī augusta sākumā, kad vecākajai meitai ir kāzu jubileja. Kā jau nopratāt, runa ir par bērniem. Minētajos laikos ciemos pie vecākiem ierodas četras meitas, no kurām trīs vecākās – Marika, Sintija un Dace – jau izgājušas pie vīriem un izveidojušas ģimenes. Turklāt tā ir bagātība, kas ar laiku vairojas. Tagad Dainai ir arī divas mazmeitas.Runājot par znotiem, Daina ar humoru piebilst, ka tagad viņai ir divi puikas ar zābakiem. Tas nozīmē, ka šie znoti ir pārgājuši sievu uzvārdā. Ģimene ir internacionāla. Marikas vīrs Kristians ir vācietis, bet Sintijas izraudzītais dzīvesdraugs Ričards – austrālietis. Savukārt Dace savu vīru Viktoru atradusi tepat Valkā. Arī šajos Ziemassvētkos visi, izņemot Sintiju ar vīru, kuri svētkus sagaidīja Austrālijā, bija kopā. “Maz mūsu nav. Ja vēl mūsu ģimenei pieskaitu māsu, kurai ir trīs dēli, tad tiešām var teikt, ka mūsu dzimta ir bagātīga ar turpinājumu nākotnē,” saka Daina.Meitas audzināt bijis vieglākTagad, kad bērni izauguši, mammai šķiet, ka nekāda īpaša audzināšana nav bijusi. Kā daudzas mammas, arī Daina uzskata, ka meitas izaugušas pašas. Viņa nepiekrīt pieņemtajam stereotipam, ka meitas ir kaprīzākas un grūtāk audzināmas. “Nezinu, cik viegli vai grūti ir izaudzināt dēlus, jo neesmu to darījusi, bet man šķiet, ka ar meitām ir vieglāk tikt galā,” stāsta D. Kaņepe. Par audzināmu vecāki tagad var uzskatīt tikai jaunāko meitu Lieni, kura Latvijas Universitātes mākslas nodaļā studē interjera dizainu.Dizainere ir arī Dace. Mākslas piesitiens jūtams visu meitu profesijas izvēlē. Marika ir diplomēta kultūras darbiniece, bet Sintija aizrāvusies ar svešvalodu apguvi. Publika visai internacionālaKaut var teikt, ka visas meitas ir izaugušas un jau savā dzīvē, pie Inta un Dainas visi grib braukt, arī znoti ārzemnieki un viņu draugi. Vai tas būtu audzināšanas nopelns, to mamma nevar pateikt. “Kur ir tas āķis un pievilkšanas spēks, es nemaz nezinu. Vasarā mums, piemēram, ir divi lieli pasākumi, kad visi atbrauc uz šejieni. Jāņus parasti svinam mammas lauku mājā Aumeisteros, bet vasaras otrajā pusē, kad Marikai un Kristianam ir kāzu jubileja, notiek lielā braukšana ar plostiem pa Gauju. Tad jubilāriem līdzi ierodas arī draugi un draugu draugi. Ir gadījies, kad uz viena plosta sapulcējas gandrīz septiņu valstu pārstāvji. Tā ka publika ir diezgan internacionāla,” apliecina Daina.Kopā saved stipendijaMarika ar Kristianu satikās, kad viņš savulaik ieradās Latvijā studentu apmaiņas programmas ietvaros. Abi iepazinās danču vakarā. Draudzība turpinājās un noslēdzās ar kāzām. Tagad abi dzīvo Rīgā, jo Kristianam ir iepatikusies Latvija. Viņš ir iemācījies latviešu valodu un mājās ar Mariku runā latviski. Sintija gan ar Ričardu sarunājas angliski. Viņi iepazinās Japānā, kad Sintija par Japānas piešķirto stipendiju gadu mācījās tālajā Austrumu zemē. Ar tādu pašu stipendiju Japānā bija ieradies Ričards no Austrālijas. Vasarā, kad Ričards ar sievu ierodas Latvijā, viņš pirms došanās uz veikalu mājās noprasa, kā iegādājamās preces sauc latviski, lai varētu tās palūgt mūsu valsts valodā. Daina un Intis ar visiem atrod kopēju valodu un labi saprotas, kaut arī saskarsmē ar Ričardu mazliet traucē valodas barjera. “Tomēr tas, ko viens otram gribam pateikt, izdodas gluži labi. Kad savu pieticīgo angļu valodas vārdu krājumu esmu izsmēlusi, skaidroju visu tālāk latviski. Un puisis saprot. Iespējams, protu to pateikt tā, ka viss kļūst skaidrs bez vārdnīcas,” smej Daina.Dzīvesdraugi – labi pavāriVēlos zināt, kur Daina un Intis atraduši spēku izaudzināt četras meitas un nodrošināt viņām labu izglītību. Tādu pienākumu ne katrs vēlas un spēj uzņemties. “Daudz šķiet, kad kāds no malas saka – četri bērni. Tad tas izklausās it kā daudz. Tomēr, kad esi mājās un visi bērni tev apkārt, tad viņu nemaz tik daudz neliekas. Turklāt tā iegājies, ka par to, cik lielu katlu svētku reizēs likt uz plīts, mammai nemaz nav īsti jādomā. Mūsu ģimenē lieliski gatavotāji ir vīrieši. Ēdienu labprāt gatavo Intis, un man prieks, ka šī nodarbe patīk arī znotiem. Piemēram, šajos Ziemassvētkos galvenais pavārs bija Kristians. Viņam ļoti patīk cept kūkas, tādēļ bija iespēja nogaršot šos kārumus vācu gaumē. Taču Kristianam patīk arī latviešu virtuve, tādēļ galdā neiztrūka tradicionālo zirņu. Sava gaume un prasme gatavošanā ir arī Ričardam. Kad viņš atbrauc, tad varam nobaudīt ķīniešu ēdienus,” stāsta D. Kaņepe. Daina piebilst, ka īpašas formulas saticīgas un noturīgas ģimenes izveidošanai viņai nav, vismaz viņa par to savā dzīvē nav domājusi. “Man šķiet, laulības un ģimenes izveidošana lielā mērā atkarīga no veiksmes, un ir prieks, ka šajā ziņā tā man ir bijusi,” apliecina D. Kaņepe. Vācietis grib būt latvietisKaut arī tagad plašajā Kaņepju ģimenē ir ienākuši citu tautību pārstāvji, Daina nav ievērojusi, ka tas būtu izmainījis viņas meitu dzīvesveidu. “Ar jauniešiem ir citādāk. Mūsdienās viņi komunicējas starptautiski un vairāk vai mazāk ir vienādi – ar tieksmi atrast un nodibināt kontaktus, ciena cits cita uzskatus. Es galīgi nejūtu, ka Sintijas un Ričarda ģimenē būtu izveidojušās kādas tradīcijas, kas mums, latviešiem, nebūtu saprotamas. Attiecībā uz Kristianu ir pat otrādi. Puisis pats ir atzinis, ka Latvijā viņam patīk labāk kā Vācijā un cenšas pielāgoties mūsu dzīves ritmam. Tādēļ viņš arī nomainīja savu uzvārdu un ir Kaņeps. Kad aizbraucu uz Vāciju pie viņa ģimenes, es tur staigāju kā pa botānisko dārzu, nevarēdama vien novērst acis no apkārtējā skaistuma. Vaicāju Kristianam, vai viņam tas viss nepatīk? Viņš atbild, ka patīk, bet Latvijā tomēr skaistāk. Tikai ar savām meitām viņš sarunājas vāciski, lai viņas prastu šo valodu. Es drīzāk redzu lielākas atšķirības starp vidzemniekiem un latgaļiem,” skaidro Daina.Mīlestība izpaužas darbosVasarā Dainas un Inta mājas pagalmā paceļas telšu pilsētiņa, jo visi viesi mājās nemaz nevar sarūmēties. Meitu ģimenēm līdzi ir atbraukuši draugi no Zviedrijas, Vācijas un dažreiz pat no Kanādas un Amerikas. Visi jūtas labi, baudot Dainas un Inta viesmīlību. Prieks arī mammai un tētim, ka bērni ir ieguvuši daudz draugu, atraduši savu vietu dzīvē un, pats galvenais, lielajā draugu un paziņu pulkā nav aizmirsuši savus vecākus. Daina piekrīt, ka labi, ja vecākiem ar bērniem nav pārlieku liela gadu starpība, jo tad savas atvases labāk var saprast, arī viņi vecākos vairāk saskata draugus un domubiedrus, nevis tikai māti vai tēti, turklāt vēlāk, ja vajadzīgs, ar mazmeitām kopā var padraiskoties un pat kūleņus mest. “Tagad vecāku un bērnu attiecībās biežāk lieto vārdu mīlestība. Agrāk mēs to nepieminējām. Tikai tagad man mazmeitiņa saka: “Ome, es tevi mīlu.” Mana mīlestība izpaudās, paņemot meitiņas klēpī un apmīļojot. Patiesībā visa dzīve jau ir riņķojusi ap bērniem. Laikam jau visu esam darījuši pareizi, ja viņi mūs pastāvīgi atceras,” secina D. Kaņepe. Šoziem pirms Ziemassvētkiem Marika ar Kristiānu visai ģimenei bija sagādājušas jauku dāvanu. Kā smej Daina, Ziemassvētku vecītis piezvanīja un visus aicināja uz Rīgu, gan nesakot iemeslu. Kad abi ieradās, izrādās, viņiem bija sagādātas biļetes uz kanādiešu cirka izrādi. Un tā jau ir tā pati mīlestība darbos.
