Valda Lārmane ar savu dzīvi var lepoties, jo neatceros, kad būtu redzējis tik bagātu cilvēku. Nē, nē, nepārprotiet – tā nav nauda, kas dara viņu bagātu.
Viņa pati sevi sauc par meža meitu. Ir uzaugusi meža vidū, tur – sava tēva un mātes mājās – viņa dzīvo arī tagad. Tā bija liela ģimene. Valda piedzima kā septītais bērns, un tā liktenis pagriezās – Valkas pagasta mājas “Krastiņi” no vecākiem mantoja tieši viņa. Padomju gados kādu laiku Valda strādāja pilsētā – vispirms mēbeļu fabrikā, pēc tam – veikalā, bet atkal atgriezās dzimtajā sētā. “Māte ļoti vēlējās, lai mājas mantotu es, bet toreiz īsti nezinājām, kas notiks. Vēlāk atnācu te dzīvot ar dzīvesdraugu Tāli. Un nu varu lepoties, ka solījumu mammai saglabāt un sakopt dzimtas mājas, sākt audzēt tajās liellopus, esam turējuši. Tagad uz šejieni brauc ekskursijas no dažādām valstīm, bija pat no tālās Japānas un Taizemes. Tās vadām abi ar vīru, kā nu kuram ir ar laiku,” saka V. Lārmane.
Sākusi rakstīt no 15 gadiemValda var lepoties ar vēl vienu īpašību – viņa pastāvīgi visu redzēto uzraksta dzejā. Ar dzejoļiem viņai ir pilnas klades. Vaicāta, vai šī vēlme radusies no pastāvīgas atrašanās dabā, viņa atbild, ka, šķiet, prieks uz dzejošanu viņai bijis ielikts jau šūpulī. “Rakstu no 15 gadu vecuma. Pirmais dzejolis man tapa tajā vietā, kur pie stāvas kraujas aug ozols, zem kura lejā ziedēja mežābeles. Kad nostājos zem tām, man it kā kāds neredzams spēks iedeva spēju rakstīt. Tolaik ganīju govis,” atceras V. Lārmane.
Jubilejā piedzīvo pārsteigumuDzeju Valda rakstīja arī, kad dzīvoja pilsētā. Viņa nevienam savus garadarbus nerādīja un tagad atzīst, ka nebija arī jēgas. Tolaik bija citas prasības, vajadzēja pazīšanos, lai kaut ko nopublicētu. “Tikai pirms diviem gadiem manā 60 gadu jubilejā bērni manu dzeju izcēla gaismā. Tas man bija liels, emocionāli piesātināts pārsteigums. Mani bērni Līga un Viesturs jau sen zināja, ka rakstu, un atzinīgi to vērtēja. Vīrs Tālis sākumā gan diezgan skeptiski uz to visu raudzījās, taču tagad ir viens no aktīvākajiem atbalstītājiem. Bērni, man nezinot, bija paņēmuši dažus dzejoļus, uzrakstījuši tiem mūziku un jubilejā man nācās dzirdēt viņus dziedam pašu sacerētas dziesmas ar maniem vārdiem. Biju bezgala laimīga un pārsteigta par tādu dāvanu. Tādēļ šī jubileja man ilgi paliks atmiņā,” nosaka Valda. Arī tā ir daļa no viņas bagātības. Saimnieko, nenodarot kaitējumu dabaiProtams, viņa nenoliedz, ka daba ir pastāvīga iedvesmas rosinātāja. “Krastiņos” dzīvojot, ir iepazīti visi dzīvnieki, kas šeit mīt. Valda smej, ka daži jau kļuvuši par fotomodeļiem atbraucējiem un nemaz no viņiem nebaidās. Viņa uzskata, ka dabā cilvēkam iespējami mazāk jājaucas iekšā, tad izdodas tajā iekļūt un palikt par daļu no tās. “Daba dod ļoti lielu enerģiju. Mūsu ģimenē visi bija enerģiski. Arī mammai piemita liela enerģija,” atminas Valda.Kad mamma nomira, mājās sāka saimniekot Valda un Tālis, turklāt nenodarot nekādu kaitējumu dabai. Tagad viņiem ir ap 50 galvu liels savvaļas govju ganāmpulks, kurām siens ziemai jau sarūpēts. Valda atklāj, ka ik pa laikam dodas pie savas priedes meditēt. “Pie tās man kļūst vislabāk, jo mans koks ir priede. Reiz pie tās pielūdzu saulīti. Pieminēju dažas reizes tās vārdu un aiz muguras izdzirdēju aizvien pieaugošāku īdēšanu. Paskatījos un ieraudzīju mūsu gotiņu Saulīti. Viņa aicināja mani apskatīt tikko piedzimušu teliņu,” stāsta Valda. Tikai ar bebriem sadzīvošana esot sliktāka. Tie izceļas ar nekaunību. Kad Gaujā plūdi aizrauj ūdeni pār krastiem, tad bebri cilvēkiem acīs smejas.
Apse atņem slikto enerģijuValda arī pati daudz lasa grāmatas par dabas noslēpumiem un atzīst, ka tās lasīs arī turpmāk. Lielu daļu no tām ir piegādājuši bērni. Viņa ir iemācījusies sadzīvot pat ar cimperlīgo apsi. “Apse noņem visu slikto enerģiju, kas tevī ir uzkrājusies. Taču tūlīt pēc apses jāpieiet pie bērza, priedes vai ozola un paegļa, kas iztukšotās vietas piepilda ar labo. To es pati esmu atklājusi. Ja cilvēks tic tam, ko dara, un ja mīl dabu, viņš var atrast sevī mieru un labu noskaņojumu,” saka Valda. Viņa atzīst, ka nav nekāda rakstniece vai dzejniece, bet, rakstot dzeju, izkopj pati savu valodu, kas kļūst aizvien bagātāka. “Tam pamats jau ir ielikts ģimenē. Kad augām, ne māte, ne tēvs nekad nelietoja rupjus vārdus un arī mūsu vidū tie neparādījās. Tagad, rakstot dzejoļus, es turpinu izkopt valodu,” atzīst Valda.V. Lārmane stāsta, ka koks, puķe, pļava ierauj viņu sevī un tad var rakstīt. Domas raisās viegli. Tas ir prieks, bet, ja tas ir, tad viss kārtībā ar cilvēku. “Kad eju pie gotiņām, es dziedu, lai arī viņas justos labi. Tad viņas nāk man klāt, sastājas ap mani un skatās. Arī pie Tāļa viņas iet. Viņš dažas dienas nebija mājās, bet, kad atgriezās, gotiņas dejoja ap viņu – tā sakot, tētis atbraucis,” stāsta Valda.
Bez darba man nekas neizdotosViņas mīļā upe ir Gauja. Valda pat nespēj uzreiz pateikt, kas viņai ir šī upe. Pie tās krastiem viņa ir uzaugusi. “Kad biju maza, gāju pie Gaujas pietekas Līčupītes sēdēt ar žagariem rokās un vaktēju, lai lapsas netiek pie zosīm un pīlēm. Taču tagad viena kārtīga lapsa dzīvo mūsu aplokā. Mēs arī ļaujam viņai tur palikt. Viņa visu kārtīgi sapoš, apēd, kas mētājas, un nevienu netraucē. Ziemā aiznesu gotiņām kādu kārumu un, kad saucu govis mājās, skatos, arī lapsa tām pa vidu nāk uz sili,” stāsta Valda.Viss tiek paspēts – gan mājas un saimniecības darbi apdarīti, gan dzejolis uzrakstīts, gan dabā jaunumi ievēroti un dzīvnieki apmīļoti. “Darba te ir līdz kaklam. Taču bez darba es neko nevarētu uzrakstīt. Atrodu kādu mirkli, lai pastaigātos pa mežu, un tad man nāk tas rakstāmais. Tikai reti izdodas būt vienai. Mani novēro kaķene, nāk līdzi, apliecinādama savu mīlestību un prasīdama to pretim,” ar humoru bilst Valda.
Pats galvenais ir mīlestībaVaicāta, vai nav bail uzņemt ārzemnieku delegācijas, jo ej nu zini, kā ar katru jāapietas, lai nenoturētu par galīgu neprašu, Valda atklāj, ka šajā ziņā ļoti daudz palīdzējuši bērni. “Viņi abi ir izglītojušies, prot svešvalodas un daudz ko arī mums iemācījuši. Arī znots labi runā angliski, kaut ko esmu arī es un Tālis no viņiem iemācījušies,” atzīst Valda. Nu, sakiet, vai arī te nav jūtama dzīves bagātība.Pēc tam Valda ved rādīt man bagātību, ko abi ar Tāli kopj un kas ir visas Latvijas bagātība – tās ir pļavas ar bioloģisko daudzveidību. Valdai katram kokam ir iedots vārds. Viņa pateicas Meža mātei un kociņiem, ka tie aug, un norāda uz bērziem pļavas otrā malā. Tur meditējot varot ieraudzīt miglas vālos Balto tēvu, kas slīd pa upīti.“Galvenais ir mīlestība, kas jāizjūt pret ikvienu ģimenē un pret visu apkārt, tad viss veiksies un notiks. Mamma mums atgādināja – bērni, nedariet kaunu mūsu ģimenei. To es saku arī saviem bērniem, un viņi mīļi sadzīvo. Mīlestībai ir liels spēks,” ir pārliecināta V. Lārmane.
Valda Lārmane
* * *Klusi šalc Gaujmalas priedes,Liekas, tās sveicienus nes.Sveicienus nes mūsu draugiem,Kurus tās neredzēs vairs.
Priedes, ozolu birzisGaujmalā atmiņas krāj,Glabā tās sevī stāstuPar cilti Gaujmalieši.
Klusi zied Gaujmalas pļavas,Visdziļāko sāpi tās dzēš,Tūkstošiem ziedu skan smieklosSūru paaudžu neiespētos.
* * *Šalc aukstie rudens vējiPāri par manām tēva mājām,Un manā dzimtajā pusēIr atkal rudens klāt.
Sarkst kuplā kļava mājas galā,Un mārtiņrozes uzziedēt jau sāk.Un mazā Līčupīte, jautri lapas nesot,Prom un Gaujas krastiem steidz.
Kā steidzas upīte ik dienu,Tā steidzas mana jaukā dzīvīte.Drīz nobirs sārtās lapas mūsu kļavaiUn arī rozēm ziedi vīst.
Bet pasmaidīt es vienmēr gribu,Lai arī rudens vējš ir auksts.Tie vēji ir kā dzīvē manā,Tie siltu atvasaru sauc.
* * *Ozoli, senie ozoli,Katrā lapā jums stāsts.Liepas, mīļās liepas,Ik ziedā dus bišu klāsts.Gauja, diženā upe,Teci zeltā kā smilts.No viena tilta līdz otramStrauja likteņu sleja. No viena tilta līdz otramIr mana tēvu zemīte.Te skaistākās ozolu birzisUn kuplākās liepas zied.Ozoli, diženie ozoli,Ar katru lapu krīt stāsts.Gauja – dzīves upe,Straumēm likteņus lej.
