Saeimas politiķi kārtējo reizi sākuši apspriest iespēju atvērt tā saucamos čekas maisus.
Saeimas politiķi kārtējo reizi sākuši apspriest iespēju atvērt tā saucamos čekas maisus. Pēc pirmajiem paziņojumiem televīzijā var šķist, ka šoreiz vēlme ļaut tautai uzzināt bijušo VDK aģentu un stukaču vārdus ir pilnībā nobriedusi, jo gluži noteikti jau pateikts, ka sarakstus ar vairāku tūkstošu aģentu vārdiem publicēšot laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
Tajā pašā laikā iekšlietu eksministrs Mareks Segliņš skaidro, ka personas atrašanās čekas aģentu sarakstā vēl ne par ko neliecina, jo, izņemot viņa vārdu un uzvārdu, nekas cits nav zināms — ne darbības mērogi, ne tas, vai aģents bijis ideoloģiskais darbinieks vai arī palīdzējis noziedzības apkarošanā. Viņa vainas pakāpi var noteikt tikai tiesa.
Tas ir skaidrs katram tiesiskā valstī dzīvojošam pilsonim. Kādēļ, piemēram, VDK štata darbinieks, kādreiz tikai parunājoties ar kādu cilvēku, vēlāk nevarētu viņu ierakstīt sarakstā, jo arī čekistiem vajadzēja pildīt savus plāniņus, un tajā dienestā nevienam nebija ieteicams būt pasīvam vai slinkam vervētājam. Ja neizdevās iecerēto panākt dzīvē, papīros tik un tā ierakstīja, ko vajadzēja. Kā zināms, noteiktā kārtībā izņēmuma gadījumi ir reti un arī tikai tādēļ, lai apstiprinātu likumu par akceptēto kārtību. Ja kolhozos kūtī izaudzēja 100 sivēnu, bet papīros Kremļa iepriecināšanai ierakstīja 500, ja novāktais graudu birums ik gadu automātiski palielinājās par tūkstošiem tonnu, un šādi pierakstījumi bija arī citās jomās, tad diezin vai VDK sistēma to nezināja un vajadzības gadījumā pati neizmantoja.
Turklāt, zinot pašreizējo tiesnešu noslogotību, kad ieinteresētajām pusēm uz pieteiktās lietas izskatīšanu nereti jāgaida pat vairāki mēneši, diezin vai tiesas uzņemsies visu sarakstos iekļauto tūkstošu cilvēku lietu izskatīšanu. Tā var visa valsts pārvērsties mūžīgā un nebeidzamā tiesas procesā, kura absurdumu savulaik romānā “Process” aprakstīja austriešu rakstnieks Francs Kafka.
Var teikt — tā taču nenotiks. Bet jānotiek, jo mēs taču dzīvojam tiesiskā valstī! VDK Latvijas valstij bija naidīga struktūra. Turklāt tā sagatavoja aģentus darbībai citās valstiskās iekārtās. Pēc neatkarības atjaunošanas tāda kļuva arī Latvijas valsts. Atcerēsimies kaut vai Krievijas prezidenta Vladimira Putina teicienu, ka čekists vienmēr paliks čekists. Ja tagad sarakstus publicēs, tas nozīmē, ka tur iekļautie cilvēki netieši kļūs par valsts pretiniekiem. Nevar pastāvēt pieļāvums — varbūt viņi tādi ir, bet varbūt nav. Ja personas vārdu valdības oficiālā izdevumā publicē kā valstij naidīgas struktūras darbinieku, tad viņš juridiski ir vai nu jāattaisno, vai arī jānotiesā. Ja nebūs tiesas, viņš spriedumu dabūs no sabiedrības vērtējuma. Ir taču zināms, cik daudz latviešu tauta cietusi no čekistu varmācības. Iedzīvotāji sarakstos minētos gluži psiholoģiski uzskatīs par tautas ienaidniekiem. Zinot vēl populāro teicienu, ka latvietim mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, var tikai iedomāties jauna naida viļņa augstumu cilvēku vidū.
Turklāt ir ļaudis, kuru vārdi politiskajā konkurencē jau agrāk ir izņemti no maisiem. Daži no viņiem tiesā ir attaisnoti. Tas nozīmē, ka tagad šīs personas valsts apvainos vēlreiz, vienlaikus it kā netieši apliecinot, ka tiesas lēmumi valsts varai nav saistoši.
Rezumējot visus “par” un “pret”, jāsecina, ka maisu atvēršanas batālijas būs pa tukšo. Bezjēdzīgas tās būs vēl tādēļ, ka čeka nav tā struktūra, kas kaut ko aizmirst vai nejauši savus noslēpumus atstāj citiem. Krievijas izlūkdienestu, kurā lielākoties ir bijušie čekisti, augstu vērtē visu attīstīto pasaules valstu specdienesti un mobilizē visus spēkus tā aģentu darbības atmaskošanai. Ne vienmēr tas izdodas.
Vairāki Latvijas politiķi ir apgalvojuši, ka čeka sev noderīgo cilvēku datus ir laikus nogādājusi Maskavā, un tam var piekrist.
Rodas jautājums, kādēļ tad atkal sākušās runas par maisu atvēršanu, ja tie jau ir krietni izrakņāti un šai darbībai nav jēgas. Varbūt precīzāk būtu jautāt, kam tas atkal ir izdevīgi. Iespējams, tā ir uzskatāma par vienu no priekšvēlēšanu kampaņas ažiotāžām, lai kāds neiedomātos painteresēties, vai Saeima beidzot neķersies klāt vēl vienam maisam, kurā apslēpti trīs miljonu afēras koordinatoru, prihvatizācijas autoru un daudzu citu valsts nolaupītāju vārdi.
