“Man patīk problēmu noskaidrot līdz galam. Ja kāds jautājums interesē, ņemu papīra lapu rokā un rakstu,” saka strencēniete Antra Else. Tā viņa dara jau vairākus gadus.
“Man patīk problēmu noskaidrot līdz galam. Ja kāds jautājums interesē, ņemu papīra lapu rokā un rakstu,” saka strencēniete Antra Else. Tā viņa dara jau vairākus gadus.
Šobrīd Antra gaida atbildi no Labklājības ministrijas.
Pirms mēneša strencēniete nosūtīja vēstuli labklājības ministrei Dagnijai Staķei. Viņa taujāja, kāpēc invalīdiem nav palielināta solītā transporta izdevumu kompensācija, un atgādināja, ka šī kompensācija (šobrīd 56 lati gadā vienam cilvēkam) nav mainījusies ļoti ilgi, neraugoties uz degvielas cenu augsto kāpumu.
“Atgādinām par sevi, ka tādi esam,” saka Antra. 36 gadus vecā sieviete ratiņkrēslā ir gandrīz 15 gadu — kopš automašīnas avārijas 1991. gadā. “Dzīve jādzīvo uz priekšu ar pilnu jaudu,” viņa teic ar balsī jaušamu optimismu. “Kad uznāk drūmi brīži un šķiet, ka viss, ka neko vairs negribu, tad vajag tikai izrauties no mājām uz balli vai citu pasākumu, un atkal viss ir kārtībā. Paldies vecākiem. Viņi mani stutē.” To sakot, Antra uzsver, ka bez mammas un tēta atbalsta viņai pārvietošanās ārpus mājas būtu ierobežota.
Ne bez pamata 23. martā Valkā būs forums, kurā runās par vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Arī Antra vēlas tajā piedalīties, jo tēma ir aktuāla. Cilvēkam, kurš pārvietojas ārpus sava mājokļa ratiņkrēslā, ir vajadzīgi pavadoņi, kuri viņu izcilātu.
“Strenčos ar ratiņkrēslu tieku iekšā divos veikalos: “Madarā ’89” un “Ūķī”,” par personīgo pieredzi stāsta Antra. “Taču ambulancē ir problēmas. Iebraucot pretī ir kāpnes uz otro stāvu, ratiņus var apgriezt tikai tad, ja ir kas palīdz. Mamma tur vienmēr mokās. Dakteres kabinetā iekšā ar ratiņiem vispār netieku, jo durvis ir šauras. Arī aptiekā netieku. Vienu brīdi pie āra kāpnēm bija pielikta zvana podziņa, bet kāds to laikam norāvis.”
Neraugoties uz tamlīdzīgiem sarežģījumiem, Antra nav mājās sēdētāja un par sevi saka: “Ja automašīna ir klāt, tad braucu, kur mani sauc.” Jaunā sieviete šogad piedalījās abās Valkas rajona invalīdu biedrības ballēs Smiltenē un Valkā. Regulāri iesaistās biedrības organizētajās sporta spēlēs. Nesen klausījās koncertu “Dziesma manai paaudzei” Strenču kultūras namā un palika uz balli. Viņai neesot problēmu iebraukt jauniešu bariņā ar visiem ratiņiem un padancot. “Es Strenčos esmu savējā,” saka Antra.
Strencēniete arī turpmāk ir apņēmusies cīnīties par invalīdu problēmām un sarakstīties ar ministrijām. Vēstules viņa raksta ar roku. Antrai mājās ir rajona Invalīdu biedrības sarūpēts dators, taču nav printera uzrakstītā teksta izdrukāšanai. Nav arī interneta pieslēguma, kas ļautu uzzināt jaunāko informāciju. “Zvanīju uz “Lattelekom” uzziņu dienestu un noskaidroju, ka 1. grupas invalīdiem interneta pieslēgums ir bez maksas un pēc tam abonēšanai ir 50 procentu atlaide. Taču manam datoram ir maza brīvā atmiņa, un tādu neesot jēgas slēgt klāt internetam. Gan jau to visu nokārtos,” cer strencēniete.
Ja ir kāds labvēlis, kurš varētu palīdzēt Antrai, ziedojot lietotu printeri vai arī atrisinot problēmu ar interneta pieslēgumu, Antra lūdz zvanīt pa mobilo tālruni 6095086.
