Šomēnes Jērcēnu pagastā viens no ievērības cienīgiem notikumiem bija pagasta lielākā uzņēmēja Daiņa Zuikas organizētais saiets pensionāriem — mehānisko darbnīcu bijušajiem vadītājiem un speciālistiem.
Šomēnes Jērcēnu pagastā viens no ievērības cienīgiem notikumiem bija pagasta lielākā uzņēmēja Daiņa Zuikas organizētais saiets pensionāriem — mehānisko darbnīcu bijušajiem vadītājiem un speciālistiem. Viņi iepazinās ar veiktajiem vērienīgajiem darbiem mehānisko darbnīcu sakārtošanā. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka Jērcēniem ir cerīga nākotne lauksaimnieciskajā ražošanā.
“Ēkas otrajā stāvā esam iekārtojuši telpu, kurā paredzēts uzņēmējdarbības centrs ar septiņām vai astoņām darba vietām. Ceru piesaistīt arī aktīvos ļaudis no Ēveles un Strenčiem. Valstī situācija ir tāda, ka bez projektu rakstīšanas nekādus līdzekļus turpmākai attīstībai piesaistīt nevarēs,” pārliecināts lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības “Vecjērcēni” valdes priekšsēdētājs D. Zuika. Tā sniedz lauksaimnieciskos pakalpojumus gandrīz 100 kooperatīva biedriem un citiem pagasta iedzīvotājiem.
Vēlas konstruktīvāku sadarbību ar pagastu
Viens no D. Zuikas biznesa attīstības kavēkļiem esot apstāklis, ka pagasta padome viņam nepārdod brīvās, turklāt neapsaimniekotās zemes. Neesot arī iespējams uzklausīt argumentus — nedodam un viss. “Es domāju, pagasta deputātiem ir izdevīgi, ka nekādas uzņēmējdarbības aktivitātes nenotiek. Viņiem mazāk darba. Tā ir spēle vienos vārtos,” savs skaidrojums ir uzņēmējam. Viņš no pagasta padomes vēlas tādu sadarbību, kāda tā ir citviet — saimnieciski aktīvākos pagastos. Par paraugu lauksaimniecībā uzņēmējs uzskata Riharda Circeņa darbošanos. D. Zuika par prioritāru uzskata Jērcēnu pagasta ātrāku apvienošanu ar Strenčiem, negaidot obligāto reformu. Pagastā nav skolas, bērnudārza, doktorāta, baznīcas un kapsētas. Uzņēmējs atzīst, ka vienīgās aktivitātes notiek tautas namā, taču kultūras dzīve nevar būt vienīgā dominante pagasta izaugsmē.
D. Zuika savas attiecības ar pašvaldību skaidroja un lūdza izskatīt iesniegumā Pašvaldību lietu ministrijai. Šīs ministrijas Pašvaldību pārraudzības nodaļas vadītājs Aivars Mičuls “Ziemeļlatvijai” sacīja, ka iesniegums patiešām ir izskatīts un viņš ar situāciju ir iepazinies. Pagasta pašvaldībai no ministrijas ir nosūtīta vēstule, kurā norādītas visas pagasta amatpersonu kļūdas zemes īpašuma lietu kārtošanā. Kopija nosūtīta arī D. Zuikam. Šajās vēstulēs ir izklāstīta ministrijas speciālistu argumentācija par agrāk pieņemtajiem pašvaldības lēmumiem zemes lietās.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Auniņš “Ziemeļlatvijai” sacīja, ka pagasta padomei ar uzņēmēju neesot nekāda konflikta, vien dažādu interešu sadursme. “Patiesībā diskutabla ir tikai divu zemes gabalu īpašuma tiesību noskaidrošana. Uz viena zemes gabala ir ēku pamati un drupas, kas pieder pašvaldībai. Atdodot šo zemi, zaudējam jelkādu cerību šīs ēkas ierakstīt Zemesgrāmatā. Pēc saņemtās vēstules no Pašvaldības lietu ministrijas sasaucām pagasta padomes ārkārtas sēdi, un, visticamāk, pavisam drīz D. Zuika šo zemi iegūs savā īpašumā,” skaidro A. Auniņš. Otrs strīdus objekts ir zeme zem naftas bāzes. Tā atrodas aizsargājamā dabas objektā, turklāt šī bāze vēl nav “Vecjērcēnu” īpašums. Pagasta padomes priekšsēdis uzskata, ka naftas bāzei nevajadzētu atrasties parka teritorijā.
Atkāpjas no deputāta amata
Otrs traucēklis ir tas, ka “Vecjērcēni” un D. Zuikam piederošā zemnieku saimniecība “Dārznieki” ir nodalīta. “Nav viegli nodalīt pakalpojumu sniegšanu ar viena vai otra uzņēmuma tehniku. Abu īpašumi ir dokumentēti atsevišķi, un likumdošana paredz, ka katrā gadījumā, kad viena saimniecība izmanto otras tehniku, jāslēdz īpaši līgumi,” skaidro uzņēmējs. Nav racionāli, piemēram, pēc “Dārznieku” lauku apsēšanas braukt mājup ar sējmašīnu un otrreiz braukt turpat blakus apsēt kāda kooperatīva klienta lauku. Vairākas stundas jātērē sējmašīnas pievienošanai kooperatīva traktoram, turklāt jātērē dārgā degviela. Diemžēl “Vecjērcēnu” zemes īpašumus joprojām nevar ierakstīt Zemesgrāmatā, un tas neļauj saņemt struktūrfondu naudu.
D. Zuika bija pagasta padomes deputāts. Viņam netrūkstot nelabvēļu. Daži mēļojuši, ka viņš izmanto deputāta statusu jaunu zemju iegūšanai, tāpēc D. Zuika uzrakstīja iesniegumu par atkāpšanos no deputāta pienākumu pildīšanas un divu stundu laikā ticis atbrīvots.
“Vecjērcēni” iegūst jaunas aprises
“Dārznieki” un zemnieku saimniecība “Rīti” (īpašniece D. Zuikas sieva Maija) kopā ar nomas zemēm apsaimnieko 1000 hektārus. 650 hektāru platībā iesēti graudaugi, pushektāru aizņem siltumnīcas, bet pārējā ir meži, krūmi un pļavas. Graudaugus audzē ar vismodernāko tehnoloģiju. Šim nolūkam ir iegādāta jauna nepieciešamā tehnika. Uzņēmējs pirms pāris gadiem nopirka gandrīz 350 hektāru zemes. Tam bankā paņemts kredīts. Vēl no pusmiljona atlicis nomaksāt apmēram 370 tūkstošus latu.
Daudz līdzekļu ieguldīts arī “Vecjērcēnu” sakārtošanā. Nu vecās kopsaimniecības “Ļeņina dzirkstele” mehāniskās darbnīcas iegūst pavisam jaunas aprises. Visa lauksaimniecības tehnika atradīsies angāros. Mehāniskā darbnīca bija tā nolaista, ka četri cilvēki strādāja veselu mēnesi, lai varētu iekļūt angāros un darbnīcas ēkā. Nu ir sakopta arī apkārtne.
Pie darbnīcas vārtiem uzlikta liela piemiņas zīme, kurā redzami nozīmīgākie gadskaitļi un to cilvēku vārdi, kuri savulaik devuši lielu ieguldījumu mehāniskā kompleksa uzturēšanā. 1. augustā būs tieši 30 gadu, kopš D. Zuika ir saistīts ar kopsaimniecības darbnīcām. Viņš sevi patiešām uzskata par uzņemēju, nevis par zemnieku. “Zemnieka interešu loks šā vārda burtiskā izpratnē ir daudz šaurāks un mazāks nekā uzņēmēja pienākumi. Uzņēmējs ir daudz plašāka profila speciālists. Par šiem terminiem Latvijā brīnās ne viens vien ārzemju lauksaimniecības speciālists,” uzskata uzņēmējs.
D. Zuika bijušajiem darbnīcu speciālistiem izrādīja jauno “Vecjērcēnu” saimniecību. Viņš cer, ka šis bijušo speciālistu saiets pie kafijas galda varētu kļūt tradicionāls.
***
Gaida Nikolajeva savulaik bija saimniecības galvenā agronome. Viņa kopsaimniecībā strādā kopš 1961. gada. “Nu jau esmu pieradusi, ka mūsu lieliskie meliorētie lauki aizaug. Meliorācijā ieguldīti milzu līdzekļi. Šos laukus izdalīja privātīpašniekiem. Četrus gadus, kamēr noliktavās bija minerālmēsli, izdevās iegūt normālu ražu. Pēc tam viss gāja mazumā. Zemniekiem tolaik bija uzskats, ka jāņem pēc iespējas vairāk zemes, jo visus darbus traktoristi veica par pudeli sīvā dzēriena. Daudzi domāja, ka tā būs ilgstoši. Tagad viss maksā, cik patiešām jāmaksā,” vērtē G. Nikolajeva. Viņa uzskata, ka cilvēkus, kuri neapstrādā savus īpašumus, vajadzētu sodīt. Uzņēmīgi cilvēki meklē zemi Ēveles pagastā, bet pašu pagastā tā aizaug ar krūmiem. G. Nikolajeva vēl, lai D. Zuikam Dievs dod veselību un izturību uzsāktajā darbnīcu sagatavošanā.
Edmunds Jākobsons kopsaimniecībā sāka strādāt 1963. gada martā lauku brigādē, bet drīz pārcēlās uz darbnīcām par kalēju. “Darīju visu, kas bija nepieciešams. Esmu strādājis arī graudu kaltē. Vēl tagad vienu otru reizi piepalīdzu, kad to lūdz. Diemžēl veselība vairs nav tik stipra, kā vēlētos,” stāsta bijušais kalējs. Viņš uzskata, ka visi, kuri vēlas nopietni strādāt, darbu atrast var.
Arvīds Pasovs savulaik strādājis dažādos amatos — bijis traktorists, darbnīcu vadītājs, metinātājs un virpotājs. Kopš pagājušā gada viņš aktīvi piedalījās darbnīcu atjaunošanā. Pavisam te nostrādāti 42 gadi. “Darbnīcas pazīstu ne sliktāk kā savu māju. Kopš te saimnieko jaunais īpašnieks, darbnīcas ir pārvērtušās līdz nepazīšanai. Vēlos, lai viss tā turpinās,” pārliecināts A. Pasovs.
Eduards Lavrinovičs “Ļeņina dzirkstelē” ieradās kā traktorists, pēc tam bija šoferis, ekspluatācijas mehāniķis, strādāja dārzniecībā un citos darbos. “Man vispatīkamākās atmiņas ir par laiku, kad saimniecību vadīja Vilis Veinbergs. Viņš zināja vārdu un uzvārdu katram pagasta iedzīvotājam, turklāt ar visiem laipni aprunājās. Viņš patiešām bija lielisks cilvēks, gluži kā savulaik izslavētais Kauliņtēvs,” atceras E. Lavrinovičs.
Bijušais darbnīcu laukuma saimnieks Osvalds Roģis uzskata, ka varēja strādāt gan aizgājušajos laikos, gan tagad. “Darbnīca ir skaisti atjaunota. Tehnika atradīsies angāros. Agrāk tā nebija,” smaida pensionārs
Aina Simule savulaik strādāja par noliktavas pārzini. Viņas vīrs Osvalds bija inženieris. “Aizgājušos laikus atceros ar patīkamām sajūtām. Nevaru pārdzīvot, ka Latvijas zemi izpārdod svešiniekiem. Tā nu iznācis — ja cilvēkam nepieder vismaz pustūkstotis hektāru, zemi apstrādāt nav izdevīgi,” rezignēti bilst A. Simule.
