Trešdien Strenču vidusskolā notika barikāžu atceres brīdis. Visi skolas bērni, kuru vecāki piedalījās barikāžu notikumos Rīgā, aizdedza svecītes, veidojot improvizētu ugunskuru.
Trešdien Strenču vidusskolā notika barikāžu atceres brīdis. Visi skolas bērni, kuru vecāki piedalījās barikāžu notikumos Rīgā, aizdedza svecītes, veidojot improvizētu ugunskuru.
“Skolotāji centās atsaukt atmiņā 1991. gada notikumus. Sarmīte Krūze to darīja ar vēsturnieces skatījumu. Lasījām arī Andra Slapiņa dzeju un centāmies rast atbildi uz jautājumiem: kas bija šie barikāžu dalībnieki — varoņi vai sirdsbalss liktā pienākuma pildītāji, vai mums vispār ir jāmeklē varoņi?” pasākumu noskaņu cenšas atainot skolotāja Jana Vaivade.
Uz barikādēm dodas bez vecāku atļaujas
Savās sajūtās un atmiņās ar bērniem dalījās tie skolotāji, kuri paši piedalījās barikādēs. Šī bija reize, kad skolā skanēja kopā dziedāta himna.
Gunta Jansone tolaik vēl nebija skolotāja un viņai ļoti interesēja gaisotne barikādēs. “Vecākiem nestāstīju, ka braucu uz Rīgu. Negribēju viņus lieki satraukt un sāpināt. Man šķiet — vecāki joprojām nezina, ka biju barikādēs,” smaida Gunta. Viņa pieļauj, ja līdzīga situācija atkārtotos, pretošanās būtu agresīvāka, jo tagad ļaudis, īpaši jaunatne, ir izjutusi brīvības jēdziena nozīmīgumu. Gunta ievēroja, kā skolēni uztvēra katra skolotāja trāpīgos izteicienus. No skolotāja Jura Vaivada stāstītā viņiem atmiņā iespiedās tas, kā ir negulēt trīs diennaktis pēc kārtas. Skolēniem bija jautājumi par barikāžu aizstāvju ieročiem. Visbiežāk tā bija lāpsta. G. Jansones tētis meitai savulaik skaidrojis, kāpēc barikāžu dalībnieki nedrīkstēja ņemt rokās īstos ieročus, — sava nostāja bija jādemonstrē ar tautas vienotību un gara spēku. Pasaules tautu acīs nevardarbīgā pretošanās Latviju nostādīja simpātiskās pozīcijās.
Barikādēs atrod nākamo vīru
Interesanti, ka skolotāja Gunta barikādēs iepazinās ar nākamo vīru. Viņa bērniem izstāstīja, kā tas notika. Šī stāstījuma sadaļa skolēnus īpaši interesēja, jo viņiem draudzēšanās ir visnotaļ nozīmīgs sarunu temats, tāpēc skolotājai bija jāatbild uz jautājumu gūzmu. Gunta atceras vērienīgo cilvēku pārvietošanos pār Vanšu tiltu, sildīšanos ugunskuru gaismā, nevis alkohola ietekmē.
Skolotāja S. Krūze ievēroja, ka tikšanās noritēja sarunās, nevis uzrunās. “Skolēni bija patiešām ļoti ieinteresēti, jo īpaši jaunāko klašu audzēkņi. Mazie bērni vienmēr bijuši atvērtāki. Vecākie savas iekšējās sajūtas cenšas paslēpt,” secina vēstures skolotāja. Viņa pateicas visiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri valstij tik grūtā brīdī devās to aizstāvēt. Ne visi strencēnieši ir saņēmuši barikāžu dalībnieku valsts apbalvojumu. Daži turp devās no citām apdzīvotajām vietām, savukārt jaunieši turp brauca, neiekļaujoties oficiālajos sarakstos. S. Krūze uzskata, ka nākamie kopus veicamie soļi ir panākt, lai barikāžu dalībnieka apbalvojumu saņemtu visi, kuri to pelnījuši, arī tie, kuri kautrējas rakstīt iesniegumu un pierādīt, ka viņi tur patiesi ir bijuši.
Ar žāvētu desu uz Augstāko Padomi
Informātikas un fizikas skolotājs Ansis Lore uz barikādēm bija divas reizes un dežurēja pie starptautiskās telefonu un telegrāfa centrāles. “Izdevās apskatīt arī citas barikāžu vietas, piemēram, pie Augstākās Padomes. Interesanti, ka toreiz tur iekļūt bija pavisam vienkārši. Vienā no stacijas rajona ēdnīcām mums bez jelkādiem dokumentiem iedeva divas kastes ar žāvētu desu un lūdza aiznest uz Augstāko Padomi. Mēs, četri vīri, tā arī izdarījām un iekļuvām valsts galvenajā ēkā bez dokumentu uzrādīšanas. Šī epizode raksturo tā laika noskaņu, kad cilvēku starpā bija neviltota uzticēšanās,” atceras skolotājs. Tolaik Rīgā nenotika kriminālnoziegumi, vandalisma akti un citas nekārtības.
Bioloģijas un ķīmijas skolotājs J. Vaivads piebilst, ka tolaik kārtība Rīgas ielās bija nevainojama. “Trijās diennaktīs neredzēju nevienu iereibušu cilvēku un uz ielas nomestu izsmēķi. Tagad nereti uzdod jautājumu, vai arī tagad līdzīgā situācijā cilvēki dotos uz Rīgu. Es bērniem skaidroju, ka tolaik cilvēki devās aizstāvēt ideju par neatkarīgu Latviju, nevis kādus konkrētus cilvēkus. Domāju, ka šodien ļaudis darītu gluži tāpat — ne jau Kalvīša, Repšes, Šlesera vai citu augstu amatpersonu dēļ viņi no laukiem dotos uz Rīgu. Tas notiktu Latvijas Valsts dēļ. Grūtos brīžos cilvēki spēj vienoties,” nešaubās skolotājs.
Skolotāja Solvita Tēberga uz Rīgu devās ziņkāres dēļ un lai izbaudītu nebijušas sajūtas. Viņa tolaik bija studente.
J. Vaivade secināja, ka visu barikāžu dalībnieku sajūtas tolaik bijušas līdzīgas.
