Pēc tikšanās ar kolēģiem LVSADA vadītāji labprāt piekrita atbildēt uz “Ziemeļlatvijas” jautājumiem.
Pēc tikšanās ar kolēģiem LVSADA vadītāji labprāt piekrita atbildēt uz “Ziemeļlatvijas” jautājumiem.
– Kāpēc nepieciešama arodbiedrība?
Ruta Vīksna:
— Pasaulē nav izgudrota labāka valsts pārvaldes funkcija kā demokrātija un labāka darba ņēmēju jeb darbinieku aizstāvības organizācija kā arodbiedrība. Ar to viss ir izteikts.
Valdis Keris:
— Klasiska premisa, kas varbūt šķiet mazliet virspusīga, bet tur ir dziļa filozofiska un praktiska jēga. Arodorganizācija ir darba ņēmēju interešu aizstāve, kas palīdz risināt sociālu dialogu starp darba ņēmēju un darba devēju, reizēm arī starp sociālām grupām sabiedrībā. Piemēram, pacients jūtas neaizsargāts, pārmet kaut ko, kas ir slikts mūsu darbā. Arī tas ir arodbiedrības uzdevums — rūpēties, lai tas, kurš maksā par pakalpojumu, justos drošāk, komfortablāk un nebaidītos nākt pēc pakalpojuma. Tādējādi darba devējam un ņēmējam būs iztika un sabiedrība būs apmierināta par saņemto pakalpojumu. Būs laba vide, kur šo pakalpojumu sniegt. Cilvēkiem, kuri sniedz pakalpojumu, jābūt mierīgiem, nosvērtiem, profesionāliem un labā emocionālā stāvoklī. Ja ir kāds, kas par to rūpējas un visu sasaista, tad tā eksistence ir attaisnota. Lūk, kāpēc arodbiedrības ir svarīgas. Piederība arodbiedrībai cilvēkiem dod kopības sajūtu.
Ruta Vīksna:
— 90. gados zviedri brauca mācīt Latvijas jaunās arodbiedrības. Viņi, piemēram, demonstrēja, lūk, ko: paņemiet vienu sērkociņu un pārlauziet, bet tad pamēģiniet to pašu izdarīt ar visu kastītes saturu. Tā ir arodbiedrība, jo individuāli katrs ir salaužams gan no dzīves, gan no darba devēja.
Valdis Keris:
— Agrāk bija sociālistiska valsts, kas bija darbaļaužu interešu aizstāve, un nav brīnums, ka tur arodbiedrībām bija atvēlēta tik liela loma. Tas, ka sistēmā daudz kas bija deformējies, ir cita lieta. Idejas, domas un saukļi bija skaisti un pareizi. Zemēs, kur ir centriski kreisi orientēta valdība un sociālās garantijas iedzīvotājiem, kā Skandināvijā, arodbiedrību loma ir ļoti liela. 90 procenti strādājošo ir arodbiedrībās. Mums šobrīd ir labēji centriska valdība, tādējādi arī piezemētāka darba ņēmēju interešu aizstāvība. Tā līdz šim nav bijusi prioritāte. Pie kā tas ir novedis? Cilvēki brauc prom, tagad tiek dibinātas valdības komisijas. Ir sākusies neliela panika. Negribu to pastiprināt, bet bažām par to, ka cilvēki šeit jūtas nenovērtēti un ka darba ņēmēji jūtas pazemoti, ir ļoti nopietns pamats. Viens no lielākajiem un organizētākajiem spēkiem, kas šo situāciju var palīdzēt labot pietiekami ātri, ir arodbiedrība.
— Vai viegli būt arodbiedrības līderim?
Ruta Vīksna:
— Viegli ir tad, ja ir sapratne un atbalsts. Ja cilvēki prot tikai vaidēt, stenēt un domā, ka līderis viens ies un piketēs, vai streikos, tad tā ir pilnīgi aplama filozofija. Ja aiz muguras mums ir 20 tūkstoši, tad ir gandarījums.
Valdis Keris:
— Ārijai Elksnei ir labs dzejolis par to, kas ir grūti. Tas beidzas ar domu, ka grūti — tas nozīmē dzīvot. Viegli jau nav nekur. Šo izaicinājumu uztvēru kā likteņa mājienu, ka man ir laiks nomainīt skalpeli pret pildspalvu. Uzņēmos pienākumus, jo esmu pieradis strādāt ar rezultātu. Vecāki tā audzināja — ja kaut ko dari, tad pamatīgi. Protams, ļoti svarīga ir jau pieminētā pārstāvniecība, jo tā ietekmē notikumus.
Cilvēks iet uz sarunām ar kādu, un viņš pārstāv vienu tūkstoti. Nu var jau ar viņu parunāt. Uzklausīs vai neuzklausīs — kā paveiksies. Ja viņš pārstāv 18 tūkstošus, kā mēs šajā gadījumā, tad izredzes kaut ko panākt ir 18 reižu lielākas. Tas ir vēl viens arguments, kāpēc cilvēkiem ir jāapvienojas arodbiedrībās. Ja mums būs ne tikai 18 tūkstoši biedru, bet 30, tad mūsu izredzes būs vēl lielākas.
Vietējais arodorganizācijas līderis ir kā tā serde sērkociņu saišķī, un no viņa ir atkarīgs ļoti daudz. Viņam ir jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām, jo arodbiedrības darbs ir sirdsdarbs. Līderim jābūt ar atsaucīgu un līdzjūtīgu sirdi arī pret darba devēju. Un tad viņa darbam būs labākie rezultāti.
Ruta Vīksna:
— Mūsu uzdevums ir vietējo arodorganizāciju priekšsēdētājus mācīt un mācīt, lai viņi kļūtu juridiski gudrāki, jo viņiem ir jāsagatavojas psiholoģiski, jāmācās veidot dialogu.
Valdis Keris:
— Mēs gribētu, lai ir tā, kā vairākās Eiropas valstīs, kur darba likumā paredzēts: ja uzņēmumā ir zināms skaits arodbiedrības biedru — 160 vai 150 —, tad darba devēja pienākums ir algot arodorganizatoru. Šāda prakse būtu vēlama, jo būtībā viņš dara ļoti lielu darbu, tai skaitā arī darba devēja interesēs.
