Pagaidām Jānis Krasņickis savu nodomu nav mainījis. Šomēnes aprit 25 gadi, kopš viņš vadījis savulaik bagāto kolhozu “Oktobris” un “Oktobra” darba pārmantotāju, Variņu pagasta lauksaimniecības uzņēmumu “Palsa”. Pats pieļauj, ka šis ir pēdējais gads vadītāja amatā.J. Krasņickis piekritis uzņemties SIA “Palsa” valdes priekšsēdētāja pienākumus tikai līdz šim rudenim. “31. maijā uzņēmuma vadītāja amatā man paliks 25 gadi. Galva ir sirma. Visam savs laiks,” tā viņš savu lēmumu “Ziemeļlatvijai” motivēja šogad martā, drīz pēc “Palsas” valdes pārvēlēšanas sapulces.Tomēr vai aiziet no darba būs tik viegli? Variņu pagastā gandrīz katrs lauks un ciematā gandrīz katra ēka ir saistīta ar Jāņa vadīto lauksaimniecības uzņēmumu. 1970. gadā cēsnieku Jāni uz kolhozu “Oktobris” aizveda nejaušība. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas jaunais inženieris – mehāniķis aizgulējās sadales rītā. Sekmes viņam bija labas, lai varētu tikt strādāt dzimtajā Cēsu pusē. Taču liktenīgās nosebošanās dēļ nācās izvēlēties vai nu zilo ezeru zemi Latgali, vai mājām tuvāko Valkas rajonu. “Domāju, nostrādāšu obligātos trīs gadus un aiziešu atpakaļ uz Cēsīm. Taču iznācis tā, ka šajā pusē pavadīti jau 40 gadi,” pasmaida Jānis. Cīnīsies par katru hektāruBagāto un spēcīgo kolhozu “Oktobris” tolaik vadīja Ēvalds Viļumsons. Jāni iecēla darbā par galveno inženieri. Pēc septiņiem gadiem viņu gaidīja jauns norīkojums uz Valkas rajona lauksaimniecības pārvaldi – arī galvenā inženiera posteni. Vēl pēc septiņiem gadiem atkal jauns darbs – par mehanizācijas dienesta priekšnieku Valkas rajona agrorūpnieciskajā apvienībā.1985. gadā Ē. Viļumsons aizgāja pensijā, un Jāni dzīve atkal saveda kopā ar kolhozu “Oktobris”. “Piespiedu kārtā ar kompartijas biroja lēmumu mani nokomandēja uz šejieni. Negribējās nākt ne par ko. Gribēju strādāt savā specialitātē par inženieri. Taču sanāca tā, ka kolhoza gados viss ir izdzīvots, no speciālista līdz vadītājam,” atceras Jānis. Uz viņa pleciem drīz vien uzgūlās neatkarīgās Latvijas laikā īstenotās agrārās reformas smagums. 1992. gada 14. martā nodibināja statūtsabiedrību “Palsa”. Tagad tas ir viens no retajiem lielajiem lauksaimnieku uzņēmumiem bijušā Valkas rajona teritorijā, kas pārmantojis kolhozu un sovhozu iesākto darbu. Pateicoties SIA “Palsa”, Variņu pagastā ir darbs vismaz 90 cilvēkiem. Ir iekopti lauki vairāk nekā divos tūkstošos hektāru pretstatā citviet redzētai, krūmiem aizaugušai lauksaimniecības zemei. Tomēr Jānim sirdī tik un tā sakrājies rūgtums par to, kas pēdējos gadu desmitos noticis ar Latvijas lauksaimniecību. “Zemītē ir tik daudz ieguldīts, lai to atbrīvotu no krūmiem. Taču latvieši mūsdienās no līdumnieku tautas ir kļuvuši par apmežotājiem, ļaujot zemei aizaugt. Daudzviet, kur skaties, vieni krūmāji. Skaitās lauksaimniecības zeme, bet cik uz tās mēs ražojam produkciju?” viņš pārdzīvo.Skumji esot ne tikai aizaudzētās zemes dēļ. Turpat, Variņos, ciematā, ko faktiski uzbūvēja kolhozs “Oktobris”, pie autobusu pieturas atrodas bijušā veikala ēka izdauzītiem logu stikliem. “Blakus ir kafejnīca – ēdnīca, ko manā laikā pabeidzām būvēt. Toreiz bija greznākā rajonā. Tai arī stikli izdauzīti. Pat skatīties negribas. Līdzekļi tika lieli ieguldīti,” pikti nosaka “Palsas” vadītājs.Ēkas esot pārdotas, taču vai tiešām pagasts nevarot piespiest īpašnieku kaut ko darīt, lai tās nekļūtu par vēl lielākiem graustiem?Variņu pagasta pārvaldes vadītājs bijušais pagasta vecākais Uldis Birkenšteins zina stāstīt, ka abas ēkas bijusī Patērētāju biedrība pārdeva kādam rīdziniekam. “Jau vairāk nekā trīs gadus cīnāmies ar viņu “melnu muti”. Ir uzlikti vairāki administratīvie sodi, bet viņš tos nemaksā,” sūrojas U. Birkenšteins. “Palsas” vadītājs secina, ka tāda pati bezspēcība ir pret zemes īpašniekiem. Aizvadītajā gadā Variņu pagastā esot tikuši sastādīti 10 administratīvie protokoli par obligāto zemes aizsardzības pasākumu neizpildīšanu. Tas attiecas uz zāles nepļaušanu, kā rezultātā veidojas kūla. Taču visos gadījumos esot pieņemts zemes īpašumus attaisnojošs lēmums. No viena grāvja iekrīt citāVariņu pagastā SIA “Palsa” apsaimnieko 2100 hektārus zemes. Kolhoza “Oktobris” laikā lauksaimniecībā izmantoja 3400 hektārus. Paši vien toreiz zemi no krūmiem atkarojuši ar meliorāciju, palielinot platības. Tagad laukos notiek pretējs process. “Palsas” vadītājs ar skumjām secina, ka galvenā ražošanas vērtība zeme tiek cūkota un aizaudzēta. “Atmodas laikā reformai bija divi mērķi: iznīcināt padomju lauksaimniecības sistēmu un atdot īpašniekiem zemi un nekustamos īpašumus. Protams, padomju iekārtā bija daudz stulbumu, taču, īstenojot reformu, vajadzēja ekonomisko pamatojumu, kā mēs pēc tam ražosim. Piemēram, Vācijas Demokrātiskajā Republikā valsts izmaksāja kompensācijas par zemi un kooperatīvi turpināja strādāt. Latvijā zemi deva visiem, kas to prasīja,” J. Krasņickis to uzskata par lielāko kļūdu. Prakse parādījusi, ka daudzi zemnieki iegūtos hektārus nevēlas vai nespēj apsaimniekot. Vienā gadījumā lauki aizaug ar krūmiem, bet citā zemi nopērk ārzemnieki. Kurš variants Latvijai ir sliktāks? Jānis dzirdējis, ka arī Variņu pagastā zemi iegādāsies ārzemnieki, it kā firma no Norvēģijas. Taču zeme ir Latvijas vērtība. Tie, kuri to apsaimnieko, saprot.Turklāt pagastos darbu pārsvarā nodrošina tieši zeme un mežs. “Kur tad citas darba vietas laukos radīsies? Tā ir tikai tukša muldēšana. Ja zeme ir, tad uz tās ir jāražo, un zeme jāizmanto,” strikti saka J. Krasņickis. Saražot Latvijas lauksaimnieki var daudz vairāk nekā tagad. Produkcijas realizācija ir cits, sāpīgs jautājums. Vai Latvijas sviests, siers, gaļa un graudi var vai nevar būt eksportprece? Uz pagastiem jābrauc domes vadībaiKad J. Krasņickis 1985. gadā sāka vadīt kolhozu “Oktobris”, tajā strādāja 570 cilvēku.“Toreiz visiem bija jānodrošina darbs. Speciālists bija speciālista galā. Celtniecībā vien strādāja četri inženieri ar augstāko izglītību. Cik toreiz slaucēju nepiedzērās, un govis brauca slaukt speciālisti. Traktoristu bija vesels bars, arī dzērāji. Reiz viens pat pamanījās apgāzt traktoru divas reizes dienā,” tagad Jānis to atceras ar smaidu.Tagad izredzes atrast darbu laukos ir drūmas. Ne velti arī daudzi varinieši aizbraukuši uz ārzemēm. Jānis atklāti atzīst, ka saviem bērniem dzīvi laukos nenovēl. Viņa meita Inga ieguvusi augstāko izglītību ar kvalifikāciju inženieris viesnīcu – restorānu uzņēmējdarbībā un strādā Līgatnes novada domē. Dēlam Aldim ir maģistra grāds inženierzinātnēs, un tiek iegūts otrs maģistra grāds Rīgas Tehniskajā universitātē. Aldis strādā Smiltenes firmā “Lauku apgāds un meliorācija”. Dzimtajā pagastā pēc augstākās izglītības iegūšanas jaunieši atgriežas ļoti reti. Pēc novadu reformas pagastos esot kļuvis pat sliktāk, spriež Jānis. Nekādu nodokļu naudas ietaupīšanu viņš neredz. Rezultāts ir tikai tāds, ka lēmējvara tagad koncentrējas novada centrā Smiltenē.“Kad vajadzēja kandidēt vēlēšanās, deputātu kandidāti apbraukāja visus pagastus. Pēc vēlēšanām drīz būs pagājis gads, bet Variņos neviens no novada domes vadības, par to publiski informējot, nav kāju spēris. Tad nav jēgas tādai pašvaldībai. Mans uzskats ir tāds, ka mēnesī reizi pašvaldības vadībai vajag atbraukt uz katru no astoņiem novada pagastiem, atskaitīties par paveikto un uzklausīt mūsu problēmas. Un to mums netrūkst. Variņos joprojām nav ne ārsta, ne feldšera. Kā lai vecie cilvēki nokļūst uz Smilteni?” atgādina Jānis. Uzņems “sarkanos baronus” Vismaz par darba lietām varbūt jau šoruden viņam galva nesāpēs. J. Krasņickim augustā paliks 65 gadi, un tas jau esot gana daudz, lai dotos pensijā.Augustā vēl Variņos viņam jāuzņem “sarkano baronu” (tā savulaik nodevēti bijušie kolhozu un sovhozu priekšsēdētāji – redakcijas piezīme) saiets. Un tad jau laiks rādīs, ko darīt tālāk.Jānim un viņa sievai Gaidai, SIA “Palsa” galvenajai zootehniķei, Variņu pagastā ir pašiem sava zemnieku saimniecība. Savos zivju dīķos Jānim patīk makšķerēt. “Izvelc vienu zivtiņu, uztaisi, apēd, velc nākošo,” to viņš atzīst par labu atpūtu. Vēl Jānis ir azartisks mednieks jau kopš 1972. gada.Tad ir arī medījums, ar ko pacienāt savējos. Uz “Ziediņiem” pie vecākiem ciemos brauc gan bērni, gan mazmeitas Agnese un Elīna.
