Reiz dzīvoja vīrs un sieva. Bija laimīgi, mīlēja viens otru, un viņiem piedzima puika. Kad mazais paaugās, sieva nomira, un… Tā sākas ne viena vien latviešu un arī citu tautu pasaka.
Reiz dzīvoja vīrs un sieva. Bija laimīgi, mīlēja viens otru, un viņiem piedzima puika. Kad mazais paaugās, sieva nomira, un…
Tā sākas ne viena vien latviešu un arī citu tautu pasaka. Latviešiem ir vēl kāda pasaka, kuru itin bieži piemin, runājot par vecāku un bērnu attiecībām. Tas ir stāsts par vecā tēva vešanu uz mežu. Tautas gudrība pamāca, ka labi klājās tam dēlam, kurš neņēma ragaviņas un neveda savu tēvu uz mežu, bet gan paslēpa un tika atalgots ar gudru padomu.
Šajā laikā ģimenes, kaimiņu un valsts mēroga attiecībās tādās vecmāmuļu pļāpās kā pasaku gudrībās lielākā daļa sabiedrības jau sen vairs neieklausās, bet tomēr tas lieti noderētu, jo, iespējams, ļautu izvairīties no daudzām kļūmēm.
Pavisam nesen uz redakciju bija atnākusi kāda sieviete, kuru satraukusi nu jau gluži vai par ikdienišķu kļuvusi situācija. Šajā gadījumā kādā smilteniešu ģimenē simboliskās ragaviņas bija sarūpējis mazdēls, lai uz mežu aizvestu savu vecmāmiņu.
Notikumu gaita bijusi šāda: kā jau daudzās ģimenēs, gados vecākie cilvēki atļauj dzīvokli privatizēt jaunajiem. Izskaidrojums ir vienkāršs — lai pēc gadiem nevajadzētu kārtot mantojuma lietas. It kā loģiska rīcība, bet ne vienmēr šis solis ir vispareizākais. Par to varēja pārliecināties, uzklausot sievietes stāstījumu. Viņas paziņas mazdēls, kuru vecmāmiņa izauklējusi un izaudzinājusi, sirmgalves dzīvokli pārdevis, solīdams, ka viņa varēs tajā turpināt dzīvot, bet pēc kāda laika jaunais īpašnieks licis pensionārei telpas atbrīvot. Sieviete klaušinājusi pilsētā, kur varētu atrast kādu istabiņu, bet velti. Kādu dienu mazdēls viņu aizvedis pie māsas uz kaimiņu rajonu.
“Saprotu, ka šajā situācijā neko nevar mainīt, jo visi dokumenti ir kārtībā un viss noticis likumīgi, bet gribu brīdināt citus vecos cilvēkus, lai viņi pārlieku neuzticas,” savu vizīti redakcijā paskaidro smilteniete.
Vai šis brīdinājums kādam palīdzēs? Sliecos domāt, ka tomēr ne, jo kurš gan var iedomāties, ka paša lolojums, kuru esi balstījis un mīlējis kopš pirmajiem nedrošajiem solīšiem, kādā dienā, sapratis, ka tavs vājums un nespēks var kļūt par nastu, dosies uz šķūni meklēt ragaviņas…