Un atkal virmo kaislības par iespējamo Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Rīgā. Krievija protestē. Tieslietu ministrs Bordāns atbalsta apspriešanu par šī pieminekļa nepieciešamību. Saprotami, ka ikviena patriotiski noskaņota latvieša sirds saka, ka Uzvaras piemineklis ir svešķermenis Rīgā, jo tas nebūt nav sērojošs tēls par kara gaitās kritušajiem sarkanarmiešiem. Tas savā būtībā ir agresīvs okupācijas simbols, un kurai tautai gan patiktu atgādinājums no okupantiem, ka šī zeme bija okupēta pusgadsimtu. Visi šie nacionālo politisko spēku argumenti ir pareizi, taču, lai ko arī sacītu latvieša sirds, prāts teic, ka vismaz pašlaik to nevajag darīt, jo faktiski dzīvojam divkopienu valstī ar dažādu izpratni par pagājušā gadsimta būtiskiem vēstures notikumiem. Tas, kas mums neapšaubāmi bija okupācija, lielai Latvijas iedzīvotāju daļai ir tautas atbrīvošana no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, turklāt neviens ne ar kādiem argumentiem šo cilvēku daļu nepārliecinās par pretējo. Ja visā Eiropā Uzvaras dienu svin 8. maijā, tad šie kolaboracionisti to noteikti darīs 9. maijā, kā tas notiek saskaņā ar Maskavas priekšrakstiem. Piekrītu Saeimas deputātei Janīnai Kursītei, ka Uzvaras laukumā Pārdaugavā nav veidojams milzu kultūras un atpūtas centrs, kā tas bija iecerēts pirmās brīvvalsts laikā, jo šī vieta enerģētiski ir melna. Pēc PSRS armijas ienākšanas Rīgā tur pakārti daudzi režīma pretinieki. Taču tādam laukumam, kāds izveidots Lietuvā, kur vienuviet savākti visādi ļeņinekļi, staļinekļi un viņiem līdzīgie, tā vieta ir gana piemērota.
