Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma izstāde «Nacionālo partizānu darbība Valkas rajonā. 1940. gada vidus – 1950. gada vidus».
Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma izstāde “Nacionālo partizānu darbība Valkas rajonā. 1940. gada vidus – 1950. gada vidus”.
“Latvju partizānu vēsturi pētu jau daudzus gadus. 1999. gadā par šo tēmu biju uzrakstījusi referātu, kuru nolasīju kādā konferencē Madonā. Šī izstāde tapa ciešā sadarbībā ar Valmieras zonālo Valsts arhīvu,” stāsta izstādes veidotāja Aija Priedīte. Viņa atzīst, ka izstāde nav īpaši plaša, jo materiālu par nacionālajiem partizāniem ir maz. Interesanti, ka cilvēki par to laiku runā nelabprāt. Iemeslus tam grūti uzminēt — daži joprojām baidās, citi nevēlas atcerēties tā laika notikumus. A. Priedīte novērojusi, ka valcēniešiem ir interese par šo ekspozīciju, īpaši tiem, kuri vairāk vai mazāk bija iesaistīti tā laika notikumos. Vienīgais piemineklis nacionālajiem partizāniem Valkas rajonā ir Ēveles pagasta centrā. Agrāk tāds bija arī pie Vijciema baznīcas.
Nesadarbojas ne ar vācu, ne padomju okupantiem
Pirmās nacionālo partizānu grupas radās 1944. gadā, kad padomju armija otrreiz ienāca Latvijas teritorijā. Nacionālie partizāni nesadarbojās ne ar Vācijas okupācijas varu, ne ar Padomju Savienības piekritējiem. Viņu mērķis bija sekmēt neatkarīgas Latvijas Valsts atjaunošanu. Pretestības kustībā iesaistījās cilvēki, kuriem bija piederējuši lielāki īpašumi, viņu piederīgie, kuri izbēguši no Valsts Drošības ministrijas (VDM) vajāšanām, dažādu nacionālo organizāciju kādreizējie locekļi un tie, kas izvairījušies no iesaukšanas vācu un padomju armijā. Viņi vērsās pret aktīvajiem padomju varas piekritējiem, VDM darbiniekiem, pret tiem, kuri savtīgos nolūkos izspiegoja un nodeva savus kaimiņus un atbalstītājus. Precīzu datu par partizānu skaitu, mītnēm, darbības rajoniem nav. Pēc dažiem aprēķiniem, Latvijā darbojās 68 vienības ar 20 tūkstošiem bruņotu un nacionāli pārliecinātu cilvēku. Ar mainīgām sekmēm partizānu karš turpinājās līdz 1956. gadam.
Valkas rajonā darbojās piecas lielākas vienības: Kārļa Mūsiņa, Aleksandra Sarjas, Jūlija Pētersona, Arsēnija Dreijalta un Augusta Andersona. Cīņu procesā atkarībā no situācijas vienības sadalījās, atkal apvienojās un papildinājās vai izjuka. Dažus mežabrāļu bunkurus ir izdevies atrast. Tāds ir Vijciemā pie Gailīšu mājām.
Stukači un iznīcinātāji pret mežabrāļiem
Ļoti liela nozīme bija partizānu atbalstītājiem. Ekspozīcijā redzams laikraksta “Mūsu Zeme” 1945. gada 5. jūnija numurs, kura pirmajā lappusē nodrukāts Padomju Latvijas drošības iestāžu uzsaukums ar aicinājumu pārtraukt sakarus ar dzimtenes nodevējiem. Partizānus aicināja iznākt no meža un legalizēties. Tos, kuri noticēja un padevās varas iestādēm, pēc tam tāpat notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju spaidu darbos.
Cīņu pret nacionālajiem partizāniem vadīja komunistu partijas Latvijas Centrālkomiteja, bet izpildītāju loma bija VDM iekšējā karaspēka 5. speciālo uzdevumu divīzijai 3000 – 5000 vīru sastāvā. Lai palīdzētu šai divīzijai orientēties Latvijas vidē, tika izveidoti iznīcinātāju bataljoni, pirmām kārtām tajos iesaistot komunistus, komjauniešus un citus apriņķu vadošos darbiniekus. Liela loma partizānu kustības apspiešanā bija VDM aģentiem jeb stukačiem, kurus apvienoja specgrupā. Tās dalībnieki, tēlodami partizānus, iekļāvās kādā no partizānu grupām vai arī satikās ar partizāniem un tad veica VDM darbinieku noteiktos uzdevumus.
Partizānu savervē par čekas aģentu
Partizāni rotaprintā izdeva savu Ziemeļlatvijas novada avīzi “Kurbads”. Mežabrāļiem bija vairākas avīzes, bet to mūžs nebija ilgs. Partizānu kustība ilga līdz 1956. gadam, bet atsevišķi cilvēki mežā nodzīvoja un darbojās līdz pat 1960. gadam. Partizāniem bija savas organizācijas ar statūtiem un zvērestu. Viņi regulāri izplatīja uzsaukumus, atgādinot par savu esamību un uzdevumiem.
Ne visas čekistu operācijas pret partizāniem beidzās ar panākumiem. Kā lasām Latvijas PSR iekšlietu ministra Jāņa Zujāna pilnīgi slepenajā ziņojumā Vilim Lācim, viena ļoti neveiksmīga operācija notika 1953. gada jūnijā Valkas rajonā. Valkas – Gulbenes – Smiltenes – Apes teritorijā no 1945. gada darbojās Kārļa Mūsiņa jeb Kārļa partizānu vienība. 1952. gada oktobrī VDM vienu šīs grupas dalībnieku saņēma un savervēja par aģentu ar segvārdu Apse. Pēc atbilstošas pārbaudes un sagatavošanas 1953. gada aprīlī Apsi atsūtīja uz Valkas rajonu, kur viņa līdzzinātāji (A. Priedīte viņus nenosauc, jo cilvēki ar šiem uzvārdiem, iespējams, radinieki, joprojām dzīvo Valkā) informē partizānus par Apses veiksmīgo atgriešanos. Apse čekistu uzdevumā Lugažu mežniecības 159. kvartālā iekārtoja sev būdu un caur nosacītajām pasta kastītēm informēja pārējos par savu atrašanās vietu. Partizāni Apsem uzticējās, tomēr viņu smalki pārbaudīja. Viens mežabrālis viņam neuzticējās un izteica aizdomas, ka vienība tiks iegāzta. Notikumi turpinājās spraigi…
Izstādē izmantoti Valkas novadpētniecības muzeja, Latvijas Valsts arhīva, Valmieras zonālā Valsts arhīva, Ojāra Ozoliņa, Edmunda Buša, Jāņa Kraukļa un Alda Liepiņa privātā arhīva materiāli. Privātie atbalstītāji galvenokārt palīdzēja ar savu stāstījumu un fotogrāfijām. Ekspozīcijā redzamas arī čekas inspirētās publikācijas ar aicinājumu cīnīties pret mežabrāļiem jeb bandītiem un tautas ienaidniekiem.
