Kaut Saeimas vēlēšanas notiks tikai rudenī, jau vismaz pusgadu gaisā virmo priekšvēlēšanu kaislības.
Kaut Saeimas vēlēšanas notiks tikai rudenī, jau vismaz pusgadu gaisā virmo priekšvēlēšanu kaislības. Cits pēc cita tiek radīti jauni likumprojekti, jo ikvienam censonim liekas, ka vēlētāju simpātijas iekarot iespējams tikai tad, ja tiks pieņemti vispareizākie likumi.
Dažkārt tiek pārmests premjeram Kalvītim, ka viņš nepietiekami risina to vai citu saimniecisku jautājumu, kaut īstenībā Kalvītis tik to vien dara, kā samierina valdības koalīcijas partnerus, lai noturētu virs ūdens zvārojošos valdības kuģi.
Priekšvēlēsanu laiks ir brīdis, kad veikli darboņi var cerēt dabūt gatavus tādus projektus, par kuriem citā laikā būtu grūti pat sapņot. Piemēram, “Jaunais laiks” un ekonomikas ministrs Kariņš saož naudas smārdu, proti, vairāk nekā 42 miljonus latu Briseles piešķīruma, lai celtu jaunu un Rīgas vajadzībām nesamērīgi lielu kongresu namu. Tas patiešām ir projekts, no kura var šis tas arī “nobirt” kādam kabatā.
Bet šoreiz sīkāk par trim citām kaislību skartām jomām.
Salduma vilinājums
Ka Eiropas Savienības cukura tirgus ir izkropļots, mēs zinājām jau pirms iestāšanās šajā valstu apvienībā. Tagad Briseles birokrātu piedāvātās izmaiņas visai sāpīgi var skart cukura ražošanas nozari Latvijā, jo bijām jau pielāgojušies noteiktiem spēles noteikumiem, bet daudzas zemnieku saimniecības specializējušās cukurbiešu audzēšanā, kas nereti nozīmē dārgas tehnikas iegādi, ņemot kredītus bankās.
Kaut daudzas nianses vēl nav skaidras, tomēr zināms, ka turpmāk cukura ražošana tiks ierobežota. Būtu traģiski, ja tāpēc nāktos bankrotēt ekonomiski izdevīgai nozarei. Un kā tas parasti, Latvijā trauksmes zvani sāk zvanīt tikai pēdējā brīdī, kaut pāris gadus varējām lemt un izlemt par alternatīvu meklējumiem.
Vispirms vajadzētu pieturēties pie atziņas, ka jāaudzē tā kultūra, ko protam audzēt. Viens no speciālistu ieteikumiem ir tāds, ka daļu cukurbiešu varētu pārstrādāt stanolā, jo šajā gadījumā Brisele nekādas kvotas nenosaka. Bet, ja labi padomā, ir arī citi risinājumi. Par vienu iespēju “Neatkarīgajā” nesen rakstīja Bīriņu puses netradicionālo kultūru audzētājs Andris Špats, un par viņa redzējumu vērts padomāt.
Runa ir par to, ka no cukurbietēm var ražot ne tikai balto cukuru. Špatam ir simtkārt taisnība, ka daudz vērtīgāks produkts par “balto nāvi” ir cukurbiešu sīrups. Lūdzu nejaukt šo produktu ar to cukura sīrupu, ko izbaro bitēm. Un nav runa arī par to importa sīrupu, kas ražots diezin no kā. Pēckara gados, kad cukura veikalos nebija pat uz kartītēm, lauku ļaudis paši vārīja cukurbiešu sīrupu, kam gan piemita specifiskā biešu piegarša. Bet es esmu pieredzējis arī pirmskara Latviju, kad cukurbiešu sīrups bija nopērkams skārda kārbās un to ražoja tepat Latvijā. Sīrupu visbiežāk cilvēki pirka dažādu cepumu gatavošanai, uz Ziemassvētkiem piparkūkas tad bija sevišķi garšīgas. Brūnais, staipīgais sīrups man likās garšīgāks par medu. Varam uzskatīt, ka sīrups ir viens no nacionālajiem produktiem, uz kuru Brisele nekādus ierobežojumus neattiecina. Ražo tik, cik tauta var apēst. Vajadzīgs tikai nedaudz sabiedrību informēt, ka brūnais cukurbiešu sīrups satur organismam vajadzīgus mikroelementus un minerālvielas, kādu nav cukurā, un bērnu pārtikā būs atrisināts jautājums par veselīgu uzturu. Sapratīsim, ka bērnu organismam absolūti vajadzīgi cukuri, ar visādiem saldinātājiem saķīmiskotas sulas un fantas var novest pat pie garīgas atpalicības.
Interesants ir cits Špata ierosinājums. Lieta tā, ka cukuru var ražot ne tikai no cukurbietēm. Manā bērnībā tēvs reizēm konfekšu vietā nopirka augļu cukuru. Bija dažādu krāsu kubiņi, mazāk blīvi par parastajiem cukurgraudiem, bet garša bija brīnišķīga. Augļu cukuru jeb fruktozi var iegūt no visiem augļiem — krūmcidonijām, upenēm, zemenēm, āboliem, pat no pīlādžiem. Šo ļoti vērtīgo produktu tāpat varētu ražot mūsu cukurfabrikās, par vairākiem mēnešiem paildzinot ražošanas sezonu.
Svēto tēvu biznesa plāni
Privātīpašums svēts. Arī tas, kas pieder baznīcas draudzei. Bet ne mazāk svētas ir arī morāles normas, vismaz tās, kas definētas desmit baušļos.
Kamēr, teiksim, Grebenščikovu draudze atjaunojusi savas likumīgās īpašuma tiesības, iebildumu nedrīkstētu būt. Kad daži darboņi ap draudzi sāk gudrot visādas blēdības, tad attiecīgais īpašums kļūst par gaudenu sivēnu, kuram metas virsū izsalkušu kraukļu bars.
Sabiedrībai ne visai tīkamas atmiņas saglabājušas par skandāliem, kas saistījās ar Aglonas bazilikas tiesāšanos internātskolas telpu dēļ. Bērnu intereses aizmirsa vispirmā kārtā tieši kristīgās morāles sludinātāji. Pirmā likās manta, ko kodes nemaitā.
Kaut kas līdzīgs notika arī saistībā ar “Ave Sol!” zāles likteņiem. Laikam taču svētie tēvi saprata, ka viņu tiesības šūtas baltiem diegiem, jo vai gan citādi būtu radusies vajadzība pēc neglītām blēdībām. Nu atkal aktualizēts jautājums par Pēterbaznīcu.
Varam brīnīties, kāpēc luterāņiem vajadzīgs vēl viens problemātisks dievnams, ja jau ar Domu netiek galā. Nupat vesels pulks dāmu gados vāc parakstus, lai Pēterbaznīcu nodotu draudzes īpašumā. Vienu tādu dāmu sastapu personīgi. Jautāju, kas viņu sūtījis. Tā esot mācītāja Brūvera iecere, kurš soloties gan baznīcu apsaimniekot, gan gūt peļņu. Un tad nabaga pensionāriem uz katriem Ziemassvētkiem varēšot dāvanu paciņu savīkšt. Labi, ka pazīstamais lēcu virums nav solīts.
Ja valsts no budžeta līdzekļiem nebūtu ieguldījusi 14 miljonus, tad Pēterbaznīcas vispār nebūtu. Pietika savulaik Vilim Krūmiņam kādā viesu grāmatā ierakstīt prasību par Pēterbaznīcas atjaunošanu, lai mūžam nemaldīgā partija lemtu par viņa atstādināšanu no izglītības ministra amata. Ojāram Vācietim likās, ka seno dievnamu atjaunos tikai pēc tam, “kad pūcei aste ziedēs”. Atjaunoja tomēr ātrāk. Un tagad ir priekšvēlēšanu laiks, kad Pirmā partija vāc piekritējus, bet premjeram Kalvītim jārūpējas, lai ministrs Šlesers neapvainotos… Tā sacīt, viss notiek īstajā laikā.
Gaidot gāganu karus
Tā sauktā putnu gripa tuvojas Latvijai. Ir pilnīgi skaidrs, ka daba cietīs prāvus zaudējumus, arī šur tur mājputni tiks likvidēti. Pasaulei kopumā tas draud ar nopietniem sarežģījumiem putnkopības nozarē. Briesmas cilvēkiem pagaidām aplam pārspīlētas, jo varam taču salīdzināt, cik daudz ļaužu iet bojā uz Latvijas ceļiem vai vienkārši no pārdzeršanās.
Ir labi, ka speciālie dienesti gatavi epidēmijai. Arī putnu vakcināciju varam atbalstīt. Kaut varam prognozēt tikai to, ka īstās briesmas cilvēkiem sekos no tā vīrusa, kas uzradīsies pēkšņi un pret kuru zinātnieki nepagūs radīt vakcīnas.
Mani interesē cits jautājums: kāpēc? Pēdējā laikā cilvēci apdraud krietns desmits vīrusu, kādus agrāk neviens nepazina. Kas ir tie faktori, kas liek rasties izmaiņām DNS struktūrā un veidoties mutantiem? Vispirms jāmin apkārtējās vides ķīmiskais radiaktīvais piesārņojums. Ģenētiskās izmaiņas straujākas dara arī dzīvnieku un putnu mākslīgā barība un konveijera princips audzēšanā.
Cita lieta, vai cilvēce vispār spējīga atgriezties pie dzīvošanas saskaņā ar dabas likumiem. Iespējams, ka vajadzīga kāda ļoti liela globāla mēroga katastrofa, lai mainītos cilvēku domāšanas modelis.
