Es nomiršu agri — sirds neizturēs, pārāk bieži raud dvēseles acis.
Es nomiršu agri — sirds neizturēs,
Pārāk bieži raud dvēseles acis.
Bez manis jau zeme neizputēs,
Vienmēr kāds to ir sējis un racis.
Varbūt vien balta pīpene
Raudās pēc manas dziesmas par
viņu,
Jo reizēm pie vaiga to glaudu
Kā saulainu vainadziņu.
Tā nesīs man rūgteno smaržu,
Kad dusa būs gara un ilga,
Un varbūt kādreiz es kļūšu
Maza, skumstoša ceļmalas smilga.
