Mīlestības atgriešanās.
Mīlestības atgriešanās
…bet tad tik spoži,
cik spoži vien spēja,
tā no jauna uzmirdzēja
un kā zieds uzziedēja,
un kā koks salapoja,
bat manu mīlestību
no miroņiem vairs neuzcēla:
par daudz ir bijis pārestību —
tās kā akmens
man uz sirds gulēja
un manu mīlestību
nosmacēja.
***
Mīli — kaut vai tikai pavasari,
bet, ja drīkst, es mīlēšu Tevi,
tik Tevi patiesi!
Tikai nebaidies,
ja arī Tava sirds ko pēkšņi jūt!
Jo arī pavasaris reiz nāk un zūd.
Lai cik arī prieks Tavās acīs
starojošs,
Nekas nav nemainīgs un
paliekošs —
Varbūt tikai Dievs.
Nepārmet man neko!
Mācies mīlēt mainīgo!
***
Tu man vairs neuzticies,
Man Tevi saprast nav ļauts.
Mani saprast Tu atteicies
Un aizgāji ne lūgts, ne saukts.
Tu ar mani runāji
Arvien mazāk un mazāk,
Līdz apklusi… apklusi
Un aizgāji pavisam.
***
Es esmu kā zvaigzne,
kas debesīs mirdz, —
viena no tūkstošiem,
(ja netici — paveries uz
debešiem!)
bet varbūt Tev vienīgā,
kas krūtīs kvēlo
kā paša sirds.
***
— Piedod, ja vari! — tu lūdzi.
Jā, piedodu! Piedodu par visu,
Kaut pāri esi darījis
Un jūtās pret Tevi
Gandrīz atsalu.
Kaut sāpējis ir daudz
Un vairākkārt,
Es tomēr gribu
Visu no jauna sākt,
Jo to par mīlestību sauc.
Basīte