Sīks zvaigžņu puteklis. Uz noskranduša pleca.
Sīks zvaigžņu puteklis
Uz noskranduša pleca,
Mazs saules zaķēns
Lietus mākonī
Un kaudze rūpju,
Kaudze bēdu,
Kaudze raižu
Starp prieka lauskām
Dzīves spelgonī.
Bet zvaigžņu puteklis
Uz noskranduša pleca
Tik cienīgi
Kā karaļtronī sēd
Un dvēseli
Ar nemanāmu staru
Kā zelta atslēdziņu
Vaļā slēdz.
***
Pasacīt kaut ko labu,
Kad skumjas pa pēdām staigā,
Un redzēt, kā smaida atblāzma
Klusi iezogas vaigā.
Vērot, cik piesardzīgi
Saspringums atstāj plecus;
Būt par nejaušu liecinieku
Prieka asarai, notrauktai slepus.
Izdarīt kaut ko… mīļu,
Piemiegt ar aci draiski,
Pieskarties kaut vai domās,
Kaut pirkstu galiem, tik maigi…
***
Par to, kas bijis,
Vēsture lai klusē.
Par to, kas būs,
Lai nesaka neko.
Kā citādi
Šo dienu, brīdi, mirkli,
Ar pilnu krūti
Lai var izdzīvot?
Es pati grēkoju
Man mīļa vakardiena.
Kaut zinu – labojumus
Tajā veikt nav ļauts.
Un bail no rītdienas,
Jo…ja nu atkal kļūdos
Ir nesaprašanos
Un pārpratumu daudz.
Bet šodiena?
Es stāvu rātni malā
Un noskatos,
Kā garām dzīve zib,
Un solu sev,
Ka arī es reiz sākšu
Pa īstam dzīvot.
Rīt?Vai aizparīt?
