Ar ticību savai tautai un valstij

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienā ar ģimeni apmeklējām šiem svētkiem veltītu jauniešu koncertu, kurā starp dažādu kolektīvu priekšnesumiem jaunieši video vēstījumā stāstīja savu Latvijas sajūtu un izteica novēlējumus mūsu valstij.

Protams, šādās svētku reizēs uzrunas ir pozitīvas un tās saka cilvēki, kas prot izteikties, noformulēt savu domu un ir patriotiski noskaņoti, tomēr patīkami bija dzirdēt un apzināties, ka jauniešos ir valstiskuma apziņa, runātāji saprot tās nozīmīgumu un novērtē to.

Starp mūsu pamatvērtībām, apvienojot sacīto, jaunieši izceļ mūsu valodu, kultūru, dabu, dziesmu, deju, teātra tradīcijas, mūsu gara spēku, novēlot būt vienotiem, stipriem savā valstiskajā pārliecībā un mīlestībā pret šo zemi, pret šo valsti.

Atceros, deviņdesmito gadu izskaņā, prātojot, kad tad mēs beidzot varētu tikt vaļā no padomju domāšanas mantojuma, no mūžīgās skatīšanās atpakaļ un citiem pagātnes niķiem, es pieļāvu, ka jāpaiet gadiem 20 līdz 30, lai tas notiktu, tomēr no neatkarības atgūšanas pagājuši 32, bet vēl joprojām no šīs domāšanas vaļā neesam tikuši. Acīmredzot to, kas mūsos dēstīts 50 gadus, 30 gados aizmirst nav iespējams.

Atmiņās nāk stāsts par Mozu, kas izveda savu tautu no Ēģiptes gūsta un vadīja tos 40 gadu ilgos klejojumos pa tuksnesi ceļā uz apsolīto zemi. Pēc vienas no versijām šāds laiks bija nepieciešams, lai pilnībā nomainītos paaudze, kas atcerējās, ka viņi reiz bijuši vergi. Tikai tāda tauta varēja ieiet apsolītajā zemē.

Iespējams, arī mums ir jāiziet šāds ceļš? Jānomainās paaudzēm, līdz nāk jauni cilvēki, kas dzimuši jaunajā tūkstošgadē, kas nezina tādus vārdus kā kukuļdošana, šeptmanība, blats, nenovīdība. Paaudze ar mūsdienīgu skatījumu, izglītību, domāšanu, attieksmi, brīvībā dzimusi un augusi, ar ticību savai tautai un savai valstij. Jo tikai tādiem ir cerība saglabāt un saglābt šo zemi, šo tautu, šo valsti!