Ar ērkšķu vainagu galvā

Nu gluži Jēzus Kristus vecums, nodomāju, piefiksējot, ka šogad 4. maijā apritēs 33 gadi, kopš Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Lai šoreiz izpaliek katra reliģiskā ticība vai neticība, jo neatkarīgi no tās Latvija man zināmā mērā šobrīd nudien asociējas ar Jēzus Kristus dzīves gājumu. Saskaņā ar evaņģēlijiem, kad Jēzus tika arestēts un stājās Poncija Pilāta tiesas priekšā, pēc šaustīšanas romiešu karavīri viņu izsmēja kā jūdu ķēniņu, viņam galvā tika uzlikts vainags no ērkšķiem, cilvēki uz viņu spļāva. Jēzus tika sists krustā, nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās.

Man ir bijis gana daudz sarunu ar cilvēkiem, kuru ienākumi, profesija un izglītība ir atšķirīgi, bet kuriem ir ļoti līdzīgs noskaņojums, to rezumējot, tad arī Latvijai šobrīd galvā ir ērkšķu vainags un netieši arī mūsu valsts saņem sejā diezgan lielas tautas daļas spļāvienus, kas adresēti valsts pārvaldītājiem.

Kur Latviju aizveduši šie 33 gadi pēc neatkarības atjaunošanas? Jā, zināmā mērā varu piekrist kolēģei, kura man oponē, sakot, ka Latvijā cilvēki nemaz nedzīvo tik slikti, jo, neraugoties uz inflāciju un energoresursu krīzi, pirktspēja nebūt nav samazinājusies. Cilvēki iepērkas, brauc ceļojumos, ņem kredītus mājokļu iegādei. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas Latvijā 2022. gadā bija 1006 eiro. Katrs var salīdzināt šo skaitli ar saviem ienākumiem un secināt, kā viņš šajā statistikā iederas, taču viennozīmīgi ir skaidrs, ka daļai strādājošo ir sliktāka situācija. Laikā, kad dzīves dārdzība kāpj, algas nav paceltas visiem, turklāt, jo mazāk turīga ir mājsaimniecība, jo lielāku inflācijas spiedienu tā izjūt.

Taču ne jau tikai atalgojuma ziņā Latvijai, manuprāt, galvā ir ērkšķu vainags. Mēs nedzīvojam labi, nebūt ne, un gaismu tuneļa galā neredzu. Tas, – skatoties, kas notiek valstī kopumā un cik pamatīgi ticis grīstē salaists viss, kas varēja būt labi daudzējādā ziņā. Latvija ir kļuvusi par birokrātisku ierēdņu valsti, kurā pirmajā vietā ir normatīvie akti, nevis cilvēks. Pamats valsts ekonomiskajam uzplaukumam ir uzņēmējdarbība. Nesen kāda uzņēmēja sūrojās, ka salīdzinoši īsā posmā piedzīvojusi 19 (!) pārbaudes. Cita uzņēmēja ar lielu pieredzi stāstīja, ka kontrolējošo institūciju prasības ir pat neizprotami sarežģītas, tā vietā, lai strādātu tiešo darbu, ir jātērē laiks visu šo zināmā mērā nejēdzību izpildei. Kāds nevalstiskās biedrības pārstāvis bija šokā, cik daudz laika un papīra jātērē, lai ar atbildīgajām institūcijām saskaņotu tik elementāru lietu, kā ceļa slēgšanu uz dažām stundām pasākuma laikā. Agrāk tā neesot bijis.

Jā, cilvēki joprojām brauc projām no Latvijas. Taču diskusijās par šo tēmu es savu viedokli nemainu, – es nedzīvoju pārticībā, bet Latvija ir mana zeme un būšu kopā ar tiem, kuri tik viegli to atdot iznīcībai negrasās, cik nu būs katra spēkos.

 “Zeme, zeme, kas tā zeme, / Ja tev īstas brīves nav? / Brīve, brīve, kas tā brīve, / Ja tev savas zemes nav…” tā Atmodas laikā dziedāja brāļi Graši.