Apetīte rodas ēdot

Dienā 121 eiro jeb teju 1000 eiro par astoņām dienām. Tik liela dalības maksa ir noteikta amatniekiem, kuri šovasar jūlijā plāno piedalīties dziesmu svētku tirdziņā Rīgā, Vērmanes dārzā. Pēc meistaru saceltās vētras medijos šis jautājums ir nonācis līdz pat Saeimas deputātiem, kuri asā diskusijā atbildīgajiem prasījuši pamatot, kā šī summa ir veidojusies. Nacionālais kultūras centrs solījis pārskatīt dalības maksu amatniekiem tirdziņos.

Zināms, ka šo tirdziņu ir iecienījuši ne tikai amatnieki, bet arī pircēji, jo te var atrast gana interesantas lietas. Taču, ja viens zeķu tirgotājs ņem trīs metru platību uz nedēļu, lai visas dienas ir ko tirgot no pulksten 10 līdz 22, tad cik pāru tam nabaga adītājam būtu jānomargo un cik gadus prece jākrāj, lai viņš varētu tikai samaksāt par savu tirdzniecības vietu?

Mediji ziņoja, ka šim amatnieku tirdziņam bijuši pieteikušies jau vismaz 140 tirgotāji. Taču daudzi, ja nekas nemainīsies, atteiksies no šīs iespējas tirgoties Vērmaņdārzā. Zinot šīs noteiktās nekaunīgi augstās dalības maksas, ko tad mēs, pircēji, brīnāmies, kāpēc šādos tirdziņos precei ir neadekvāti augsta cena.

Intereses pēc ielūkojos, kādu dalības maksu Valkas novada pašvaldība apstiprinātajusi Lielajam labdarības robežtirgum, kas Valkā un Valgā notiks 6. un 7. maijā. Jau zināms, ka šajā gan tirgotāju, gan pircēju iecienītajā andelē piedalīsies vismaz 400 tirgotāji. Izpētot dalības maksas cenrādi, jāteic, ka pašvaldība cenšas pievilināt tirgotājus, nevis tos atbaidīt vai kā citādi mēģināt atturēt ierasties Latvijas – Igaunijas pierobežā.

Piemēram, tirdzniecībai ar daiļamatniecības un amatniecības izstrādājumiem tirgotāji aicināti veikt priekšapmaksu – uz divām dienām par vienu vietu jāmaksā 20 eiro. Savukārt, ja šo preču tirgotājs izlēmis dalības maksu maksāt pasākuma dienā, tad būs jāšķiras jau no 35 eiro. Robežtirgus nolikumā noteikts, ka rīkotājam ir tiesības piemērot 50 procentu atlaidi no dalības maksas par tirdzniecības vietu maznodrošinātām personām ar nelielu individuālo izstrādājumu daudzumu. Prieks, ka pie mums tomēr domā  adekvāti – par cilvēkiem un tikai pēc tam par izdevīgumu.