Aldis bija fotomākslinieks, džentlmenis un gardēdis ar izcilu gaumi

Otrdienas rīta pusē saņēmām skumju vēsti, ka mūžībā devies mūsu Aldis, bijušais kolēģis, ar kuru kopā patiešām apēsts puds sāls. Kad sākām domāt, kā mēs, bijušie kolēģi, varētu viņu godināt, radās šī domā par atmiņu lapaspusi. Viņš noteikti ir pelnījis, lai, aizejot no šīs dzīves, mēs piestājam un padomājam, kas mūs saistīja, kā strādājām kopā, kādi notikumi nāk prātā.

Uzraksti, ka, pateicoties Aldim, esi redakcijā, rosināja Inga, kad sākām domāt, kurš rakstītu un ko. Sākumā šķita – muļķības, ar Alda Dubļāna vārdu saistās tik daudz svarīgu notikumu, teju 40 gadi viņš bijis redakcijā, bet redaktore rakstīs, ka redakcijā nokļuva, pateicoties Aldim. Bet tā arī bija, un es to allaž atceros un atcerēšos. Tiešām allaž biju pateicīga, ka Aldis lielā mērā noteica manu dzīves ceļu. Vienkārši, braucot autobusā uz Rīgu, teica – nāc strādāt uz redakciju, mums žurnālistu vajag. Žurnālistu? Aldi, vai tev prāts? Tāda bija pirmā reakcija, bet drīz vien izteiktais vārds materializējās un tiešām nonācu redakcijā. Mums katram redakcijā ir kāda šāda ļoti personiska atmiņa par Aldi. Un šīs atmiņas ir tikpat svarīgas kā ieraksti enciklopēdijās, kur viņa devums fotogrāfijas un mākslas jomā ir fiksēts un paliks mūžam kā viņa mūža piepildījums.

Gandrīz 40 Alda darba gadi aizritēja reģionālajā laikrakstā “Ziemeļlatvija”, kur viņš rakstīja gan par kultūras dzīvi, gan sportu, dažādiem notikumiem, intervēja cilvēkus un tapa daudzas lielās intervijas. Daudzu gadu garumā ik laikrakstā ir neskaitāmas Alda fotogrāfijas, kuras papildināja rakstus. Viņa vārds un uzvārds ir zem tik daudz rakstiem, intervijām, aprakstiem, ka neviens to nevar saskaitīt. Aldis no redakcijas atvadījās veselības dēļ. Rakstīt kļuva grūti. Tagad šķiet, ātrāk viņa dzīvē būtu ienākušas modernās tehnoloģijas, kad tekstu var ierunāt un tas pats pārtop rakstveidā, Aldis nebūtu zaudējis dzīves sparu. Kad esi bijis dzīves mutulī tik ļoti kā Aldis, nonākt laiskā pensionāra dzīvē nav viegli. To, ka nav viegli, mēs zinājām, taču viņš prata nežēloties un prata atrast kādu gaišumiņu arī savā nemaz ne vieglajā ikdienā. Pats smējās, ka tagad viņa vienīgā izklaide sociālajos tīklos kaitināt citādi domājošos jeb rašistus, rakstot asus komentārus. Manījām, ka arī šī izklaide pēdējā laikā gāja mazumā.

Kādu mēs atcerēsimies Aldi? Pāri visam, protams, kā kolēģi, ar kuru tik daudz kopā piedzīvots. Redakcijā esam piedzīvojuši dažādus notikumus un visur klātesošs bijis Aldis. Vien pēdējos dažos gados viņš sekoja mums līdzi no attāluma. Atcerēsimies viņu kā cilvēku ar visām viņa labajām īpašībām un arī dažu “uti”. Nekad neaizmirsīsim, kāds džentlmenis viņš bija, kā prata teikt komplimentus – allaž pamanīja, ja kādai kolēģei mainījies matu griezums vai mugurā jauna kleita. Kad pats vairs nevarēja līdz redakcijai atnākt, svētkos sūtīja mums kādu kārumu ar ziņnesi. Atcerēsimies viņu kā ļoti sabiedriski aktīvu cilvēku daudzu desmitu gadu garumā. Kā lielu personību. Kā mākslinieku. Kā labu sarunu biedru. Kā cilvēku, ar ko kopā ir strādāts un svinēts. Jā, protams, esam arī strīdējušies, kaut maz. Atcerēsimies, kā viņš sapņoja pie datora un mēs laiku pa laikam skubinājām – Aldi, raksti! Ar Aldi saistīsies jau folklorizētais teiciens – skats patiešām bija briesmīgs, kura nozīmi publiski neatklāšu, bet paši par to bieži smējām. Noteikti atcerēsimies, kā dalījāmies receptēs un stāstos, ko gardu esam pagatavojuši. Jā, Aldis bija īsts gardēdis. Viņš tik garšīgi prata izstāstīt ēdienu. Viņam padevās arī virtuves lapas. Viņam padevās daudz kas.

Tik daudz ir, ko mēs paturēsim atmiņā par Tevi, Aldi. Tagad tur tu arī dzīvosi – kaut kur debesīs un mūsu atmiņās.

“Ziemeļlatvijas” kolēģu vārdā – Ingūna Johansone

Aldi!

Ilgus gadus bijām kolēģi kādreizējā Valkas rajona avīzes “Darba Karogs”/“Mūsu Zeme” redakcijā. Vēlāk, kad jau strādāju citviet, ar Tevi kā žurnālistu bija lieliska sadarbība.Sirdī Tu biji mākslinieks. Savulaik kopā ar domubiedriem nodibinājāt fotoklubu “Reflex”, kura aktivitātes daudzus gadus bagātināja Valkas kultūrtelpu un, Atmodai sākoties, bija stiprākais Latvijas Tautas frontes veidošanās balsts Valkā.

Tu lieliski strādāji redakcijā kā fotogrāfs un žurnālists un aizvien pieliki savu prātu un roku, lai mūsu avīze arī ierobežotajās iespējās būtu vizuāli glīta, moderna. Liktenis lēmis, ka mūsu paaudze piedzīvoja brīvās Latvijas atjaunošanu. Arī mēs abi kā žurnālisti bijām klātesoši, Latvijas Augstākajai Padomei pieņemot vēsturisko lēmumu. Bijām vienisprātis, ka tas ir neaizmirstami!

Pirms dažām dienām mēs viens otru apsveicām ar Jaunā, 2024. gada atnākšanu. Bet nu – jāatvadās no Tevis uz mūžu… Tas ir patiesi negaidīti un sāpīgi.

Aldi, lai gaišs Tavs ceļš aizsaulē!

Silvija Dorša

Ieraudzīt to, ko neredz citi

Ar šo īpašo talantu – ieraudzīt to, ko neredz citi, ‒ izcēlās fotomākslinieks Aldis Dubļāns.

Un tas attiecas ne tikai uz viņa darbiem. Aldis to spēja saskatīt gan cilvēkos, gan kultūras, gan sporta, gan politiskajās norisēs, pat ēdienos.

Ar Aldi iepazinos, vēl mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, jo viņa un Ulda Balgas lolotās fotostudijas “Reflex” telpas bija kļuvušas par radošo cilvēku pulcēšanās, interesantu sarunu un, nav ko slēpt, arī bohēmas vietu.

Tāpat kā mūzikas skolas skolotāju dzīvokļu un orķestra mēģinājumu māja (tagad mākslas skola), kur ēverģēlības bija ikdiena. Tā savā veidā pretstāvot padomju okupācijas laika dubultmorālei un radošo bezcerībai.

Prātā nāk kādas svinības, kur tika spēlēta spēle uz izģērbšanos un finālā puskailie viesi (Alda vienīgais apģērba gabals bija kaklasaite) rītausmā devās pāri laukumam nolikt puķes pie Ļeņina pieminekļa.

Jau strādājot mūzikas skolā, paralēli biju kurinātājs Valkas 2. vidusskolā, kur katlumājā nebija nekādas mehanizācijas un parasti bija ļoti sliktas kvalitātes akmeņogles. Pēc maiņas izskatījos kā ogļracis. Tā nosmulējies Ziemassvētkos sagaidīju jautrus ķekatniekus. Pa vidu dziesmām un tostiem Aldis teica, ka dzirdējis par manu darbošanos Latvijas televīzijas jauno korespondentu raidījumā un ierosināja, lai pamēģinu avīzei uzrakstīt kādu rakstiņu. Ja redaktorei patiks, varēšot ogļu putekļus nomainīt pret inteliģentāku vidi.

Tā kļuvu par rajona avīzes teletaipistu, vēlāk – korespondentu. Ar Aldi daudz runājām par kultūru (viņš bildēja, es rakstīju), spēlējām šaha ātrspēli un gādājām, lai kolēģiem nav garlaicīgi.

Tautas frontes dibināšanas laikā Aldis ar lielu degsmi metās atmodas norisēs un krietni palīdzēja izveidot pirmo neatkarīgo avīzi ārpus Rīgas – LTF informatīvo biļetenu “Ziemeļlatvija”.

Paralēli “Reflex” izstādes skanēja visas Latvijas mērogā. Piemēram, izstāde “Radiators”. Gvido Kajons, Valts Kleins un citi jaunie fotogrāfi augstu vērtēja valcēniešu veikumu. Alda darbi nonāca arī ārzemju kolekcijās.

Tad bijušie darba kolēģi mani uzaicināja privatizēt rajona avīzi “Mūsu Zeme”. To apvienoju ar “Ziemeļlatviju” un kļuvu par Alda priekšnieku. Mārtiņš Sīmanis no ASV plecu somā atveda pirmo “Macintosh” datoru, un Aldim nācās iemācīties daudz jauna. Viņš bija arī kaislīgākais spēles “Tetris” spēlētājs. Labs kolēģis. Saprotošs, izmantoja iespēju baudīt līdz tam nenopērkamos produktus un uzburt oriģinālus ēdienus, savā pieredzē labprāt daloties ar darbabiedriem.

Pēdējās desmitgadēs tikāmies retāk, bet katra saruna bija interesanta, jo viņa brīvais gars un spēja saredzēt vairāk deva lielisku vielu diskusijām.

Vents Armands Krauklis

Mana radošā sadarbība ar Aldi aizsākās 1997. gadā ‒ viņš mani uzaicināja līdzdarboties izstādē “Redzējumi”. Tā notika kaimiņpilsētas Valgas kultūras centrā. Daudz nedomājot, arī piekritu. Pēc gada saņēmu Alda piedāvājumu kopā doties uz Rīgu, kur Latvijas Fotogrāfijas muzejā notika izstāde “70×100 Privāti”. Vēl pēc gada mēs, radošā trijotne ‒ Aldis, Elīna Palma un es ‒, Valkas novadpētniecības muzejā atklājām izstādi “Sveiks, Erot!”. Pēc dažiem gadiem Valkas novadpētniecības muzejā sekoja izstāde “Līdzsvarā”. Bet pēc ilgāka pārtraukuma, 2012. gadā, kad Aldis svinēja savu 60 gadu jubileju, notika izstāde “Gadu laiki”.

Pēdējos gadus, kuros Alda aktīvās darba gaitas bija pierimušas, mēs pa retam sirsnīgi apmainījāmies ar vēstulēm. Lūdzu Aldim izteikt viedokli par maniem darbiem. Saņemt no viņa vēstules vai e-pastus bija patīkami, jo Alda valoda bija ļoti skaista un tēlaina – kā aizraujoša lasāmviela. Viņš rakstīja plaši un izsmalcināti. Aldis manā dzīvē vienmēr būs ļoti nozīmīgs cilvēks. Tieši viņš bija tas, kurš mani, vēl zaļu gurķi, pamanīja svešā pilsētā un rosināja izvēlēties radošo mākslas ceļu. Aldis manī pamanīja mākslinieka potenciālu. Vērtēja mani, nevis lišķējoties, bet patiesi. Jā, esmu bijusi bailīga kā trusis, bet viņš mani iedvesmoja noticēt sev. Aldis tiešām bija Liels cilvēks. Ar Aldi nedaudz apspriedāmies arī par fotografēšanu. Viņš mani iedrošināja turpināt.

Floriste, ziedu salona “Ingra” saimniece Inga Daniela

Aldim

Salts atnācis šis gads. Tāda ir arī 2. janvāra vēsts par Alda aiziešanu. Var teikt, ka ar viņu kopā ir apēsts sāls puds, gan avīzi veidojot, gan izdzīvojot redakcijas rīkotos pasākumus un tos atspoguļojot. Starp tiem gribu atcerēties kādu citu jauna gada sākumu, kad avīzes pirmajā lapā ievietojām redakcijas darbinieku foto ar laba vēlējumiem lasītājiem. Tagad tas nav nekas īpašs, bet pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās valdīja uzskats, ka žurnālistiem nav ētiski sevi izcelt. Toreiz pildīju redaktores pienākumus, un Aldis šo ideju atbalstīja, lai gan citi kolēģi iebilda. Turpinot darbu Alūksnes laikrakstā, vairākkārt tajā bija redzami redakcijas žurnālisti. Pēc kāda laika arī Gulbenes “Dzirkstelē” varēja iepazīt laikraksta žurnālistus, un nu jau labi sen tā ir ierasta prakse, īpaši žurnālos.

Tagad tas šķiet sīki un nenozīmīgi, bet labi raksturo Aldi. Viņa spēju redzēt mazliet tālāk, ne tikai iet līdzi laikam, bet tuvināt nākotni, saredzēt būtisko. Kopā ar fotografēšanas prasmi, kas spilgti izpaudās lielformāta mākslas foto, Aldis ir atstājis neizdzēšamas pēdas ar savu spilgto, neordināro uztveri un rīcību.

Mārīte Dzene

Būs grūti pierast, ka Alda vairs nav starp mums… Lai gan pēdējos gados viņš nebija redzams Valkas mākslas aktivitāšu norisēs, tomēr vienmēr varēja piezvanīt vai uzrakstīt: pajautāt vajadzīgo un parunāt par aktualitātēm…

Ir neiespējami īsi uzskaitīt visu, ko Aldis ir atstājis aiz sevis. Viņš mūsu pilsētā bija pamanāms jau kopš ierašanās 1978. gadā – gan ar savu darbošanos, gan vizuālo tēlu. Vislielākais viņa “projekts” bija fotostudija “Reflex”, kuru Aldis vadīja no 1978. līdz 1994. gadam un ar kuru Valkas vārds izskanēja valsts mērogā.

Viņš pats aktīvi piedalījās izstādēs un dažādās radošajās darbnīcās, fotoakcijās, fotoprojektos Latvijā un ārzemēs. Aldis darbojās radošajā grupā “Akciju sabiedrība”, bija kurators vairākām fotoizstādēm Valkā. Viņš bija Latvijas Žurnālistu savienības (no 1984. g.) un Latvijas Kultūras fonda Fotoapvienības (no 1988. g.) biedrs.

Alda Māra Dubļāna darbi atrodas kolekcijās Valkas novadpētniecības muzejā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, ASV, Dānijā, Austrijā, kā arī vairākās privātkolekcijās dažādās valstīs.

Aldis ir saglabājis un nodevis Valkas novadpētniecības muzejam savus fotožurnālista fotonegatīvus, kas tapuši gandrīz 40 darba gadu laikā.

Aldis reiz rakstīja: “Valkā esmu nodzīvojis lielāko mūža daļu, un esmu pateicīgs visiem līdzcilvēkiem, kuri tā vai citādi piedalījušies manā dzīvē, ietekmējuši mani un ļāvuši kļūt par tādu, kāds esmu.” Savukārt, nu jau mēs varam rakstīt: “Paldies, Aldi, ka biji ar mums un dokumentēji šo dzīvi…”

Valkas novadpētniecības muzeja kolektīvs