Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Aitu ganāmpulki kļūst kuplāki, ir sācies jēru laiks

Jēru skriešanas laikā Aivars Jaukulis no saimniecības “Ilgupes” Virešu pagastā uz dzīvnieku novietni dodas biežāk nekā ikdienā.
FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA

Virešu pagasta saimniecībā “Ilgupes” šis ir gada ražīgākais laiks. Aitu mātēm dzimst jēriņi, un saimnieks priecājas, ka ganāmpulks kļūst arvien kuplāks. Ganāmpulkā ir vairāk nekā 50 aitu mātes un divi teķi. Lielākajai daļai no aitu mātēm jēriņi jau atskrējuši.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Mums jēru laiks iesākās jau novembrī un turpinās vēl tagad. Sezona jau rit uz beigām. Tuvākajā laikā atnesīsies arī gaidāmās sešas aitu mātes,” stāsta saimnieks Aivars Jaukulis.

Audzē divu šķirņu aitas

Ar aitkopību viņš nodarbojas jau vairāk par vienpadsmit gadiem. Saimnieko ar bioloģiskām metodēm. “Mūspusē ir vēl, kas tur aitas. Turamies. Ir lielāki ganāmpulki, ir mazāki. Atnešanās laiks kopumā veiksmīgs. Nevarētu sūdzēties. Vienīgais, kas neierasti, mūsu saimniecībā šogad aitu mātēm jēri dzimst pārsvarā pa vienam. Nezinu gan, ar ko tas būtu saistīts. Nerodu nekādu izskaidrojumu. Kaimiņu pagastā kāda saimniece šogad ir ļoti priecīga, jo viņai aitām saskrējuši jēri pa diviem un trim,” atklāj Aivars un piebilst, ka katru gadu jārēķinās arī ar dabīgo atbirumu, kas kopumā nav liels, varbūt virs pieciem procentiem no visiem gadījumiem.

Viņa saimniekošanas pieredzē netrūkt arī gadījumu, kad aitu māte nepieņem jaundzimušo, un, lai tas izdzīvotu, saimniekam pašam jāuzņemas par to rūpes. “Ja nemaldos, tad pirms pāris gadiem bija tāds gadījums, kad jēriņš bija ticis ārpus savas teritorijas. Ieraudzījām viņu un nesām atpakaļ pie aitu mātes, bet šī vairs atpakaļ nepieņēma, neatpazina. Domāja, ka tas ir svešais, nevis viņas jaunpienācējs. Tā man bija pudeļjērs, bet viss beidzās laimīgi. Tas paaugās un varēja vest atpakaļ pie pārējiem kopīgā barā,” atsauc atmiņā saimnieks.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Aitkopis min, ka īpašas rūpes jēru laiks nav prasījis. “Ziema šogad ir īpaši silta, tāpēc pieļauju, ka arī tiem, kuriem aitas tiek laistas pa ziemu aplokā, ar atnešanos nekādu problēmu nav. Jābūt vērīgākam, bet klāt jau visu laiku nepiestāvēsi. Paļaujos, ka aitu mātes pašas ar visu tiks galā. Tā būtu jābūt, un tā tas dabā iekārtots. Kad redzu, ka tuvākajā laikā kāda aitu māte atnesīsies, tad vakarā gan eju un apraugu, vai viss kārtībā. Un tad jau no rīta mani gaida pārsteigums, kas nu ir atskrējis. Šeit man ir tēva mājas un saimniecība, kā arī zemīte, kas jāapsaimnieko,” pastāsta Aivars.

Saimniecībā audzē Romanovas un Latvijas tumšgalves aitu šķirnes. Aitas tur atsevišķās novietnēs un aplokos. “Latvijas tumšgalvēm jēri izaug brangāki, ir lielāks gaļas iznākums. Savukārt Romanovas šķirni audzējam, jo tās gaļai nav specifiskās piegaršas, kuras dēļ daudzi aitas gaļu vispār neēd. Radi un draugi īpaši iecienījuši Romanovas šķirnes jēru gaļu. Pieprasījums ir. Ir mums savas kundes, bet pārsvarā realizācijai jau vairākus gadus dodam Cēsu gaļas kombinātam. Turklāt par bioloģiskās izcelsmes dzīvniekiem ir attiecīgas piemaksas,” atklāj A. Jaukulis.

Viņa pieredze vieš optimismu, ne velti šobrīd arī nelielās saimniecībās pievēršas aitkopībai. Daudzi pērk dažas aitas vai jērus, lai varētu noganīt pļavas un varētu saņemt subsīdijas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vilku postījumi rada zaudējumus

“Ilgupes” ir viena no Smiltenes novada saimniecībām, kuru pēdējos gados regulāri apciemo vilki, kuri pamanās aiznest aitas. “Vilki neliek mierā. Ir iemanījušies, ka šeit ir aitas. Pēdējos divos gados ir bijuši pamatīgi zaudējumi. Pagājušajā gadā noplosīja piecpadsmit aitas, vēl pirms gada – divpadsmit. Pērn pusotra mēneša garumā ik pa laikam ganāmpulku apciemoja viena vilcene. Devu ziņu medniekiem. Brauca pie manis regulāri, vaktēja un beigās arī izdevās nomedīt. Tas bija vasarā. Pa ziemu vispār ir bail laist aitas aplokā, tāpēc turu tās kūtī,” skaidro A. Jaukulis.

Viņš zina stāstīt arī citus gadījumus. Tā nav bijusi pirmā reize, kad vilki šaipusē uzbrūk lauksaimniecības dzīvniekiem. Vilki manīti arī pie kaimiņiem aitkopjiem, bet kādam citam Gaujienas pusē pērk aiznesuši aptuveni divdesmit aitas. Risinājuma īsti nav. Viņš piekrīt, ka būtu jāpārskata nomedījamo vilku limits sezonā. “Esmu izmēģinājis visādas metodes, kā atbaidīt vilkus. Īsti nekas nestrādā. Ja tie pamanījušies, ka vienā vietā var tikt pie guvuma, tad atgriežas vēl un vēl. Pērn gaišā dienas laikā aiznesa aitu uz mežu. Ganāmpulks gulēja. Šis gulošai aitai krāgā un velk prom. Tikai noskatījāmies, un šis jau ar visu aitu pazūd krūmos. Plēsējiem vairs nav nekādas bijības, ir pārāk droši. Tāda sajūta, ka šo zvēru kļūst vairāk un vairāk. Mājdzīvnieku man šeit nav. Ja būtu, tad arī tie noteikti būtu apdraudēti,” uzsver A. Jaukulis.

Pret īstu ziemu nebūtu iebildumu

Daudzās saimniecībās īstais jēru laiks vēl priekšā. Mūsu saimniecībā jēri dzimst aprīlī. Strādājam pie tā, lai jēru laiks sāktos pavasarī, kad jau ir iestājies siltums. Mūsdienās to visu var koriģēt pēc saimnieku ieskatiem. Protams, atkarīgs arī no aitu šķirnes. Tā kā mums ir Romanovas šķirnes ganāmpulks, nav izteiktas sezonveida meklēšanās, tās var aplecināt jebkurā gada mēnesī. Ar Latvijas tumšgalvēm būtu citādi, tām tomēr sezonālā meklēšanās. Ja viss notiktu, kā tas dabā ir iekārtots, un cilvēks neiejauktos ar savu teikšanu, tad principā jēri dzimtu ap Ziemassvētkiem,” stāsta Andris Gavars no citas saimniecības Virešu pagastā – SIA “Andruks” .

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Aitas, tāpat kā gaļas liellopi, ļoti palīdz apsaimniekot dabīgās pļavas. “Aitu ganāmpulks mums nav liels – vienpadsmit aitu mātes un teķis.”

Ne visi lauksaimnieki ir priecīgi par tik siltu ziemu, kāda ir šobrīd. “Man labāk patiktu, ja turētos daži grādi zem nulles. Zeme būtu sasalusi. Būtu bijis kā pagājušajā ziemā, kad nāca pavasaris, zeme atlaidās un viss nostājās savās vietās. Tagad tāds ieildzis rudens dabā – pelēks un dubļains. Slapjums ir sliktāk nekā mīnusi. Arī lopiņiem šādi laikapstākļi ne visai tīkami. Tiem burtiski jāmīcās pa dubļiem, jo aploki, dzīvnieku barošanas vietas, kas daudziem ir kaut kur netālu no kūts, burtiski tiek izdangāti. Arī mēs to novērojam – teritorija, kur lopi uzturas ārā, ir pārvērtusies par riktīgu dubļu lauku. Lai gan dzīvniekiem ir atsevišķa vieta – betonēts laukums –, kur uzturēties barošanās laikā, lopiem tomēr patīk pārvietoties pa visu atvēlēto teritoriju. Skaidrs, ka tur zāle vairs pavasarī nenāks ārā. Tur nebūs nekādu citu variantu, kā sēt zālāju no jauna. Tie manā skatījumā šobrīd ir galvenie mīnusi tik siltai ziemai. Kaut gan pēdējos gados ir sajūta, ka ziema vairāk pārceļas uz pavasara pusi. Tas atkal rada citus mīnusus – lauksaimniekiem jāsāk zemes darbi, bet īsti uz lauka vēl nevar tikt. Cerēsim, ka tā tomēr nebūs šajā gadā,” secina A. Gavars.


APTAUJA: https://poll.app.do/vai-juspuse-ir-bijusi-vilku-uzbrukumi-lauksaimniecibas

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.

Novērtē šo rakstu “Aitu ganāmpulki kļūst kuplāki, ir sācies jēru laiks” #SIF_MAF2024

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.