FOTO: SANDRA PĒTERSONE
Mūsdienu luteriskajā teoloģijā arvien skaidrāk tiek uzsvērts, ka tādi dvēseles stāvokļi kā depresija, trauksme vai izdegšana nav vienkārši ticības vājuma vai morāla trūkuma izpausmes. Protams, lūgšana, draudzes kopība un garīgā aprūpe ir nenovērtējami svarīgas, taču tikpat nozīmīga ir arī profesionāla palīdzība – psihologu, psihoterapeitu un ārstu iesaiste.
Uzklausot cilvēkus, Smiltenes un Palsmanes luterāņu draudzes mācītājs Andis Smilga secina, ka sabiedrības mentālā veselība šobrīd ir vāja un tas attiecas arī uz tiem, kuri dzīvo labklājībā.
“Cilvēki ir nelaimīgi. Tas ir pārsteidzoši. Ir nauda, ir daudz mantas, bet dvēselē ‒ tukšums, nepiepildījums. Kopā ar sievu konsultējam laulātos pārus, ‒ daudzi šķiras, nespēj vai negrib būt kopā. Ir ļoti grūts laiks,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst Andis Smilga.
Cilvēki nāk meklēt atbalstu un palīdzību, kad sastopas ar lieliem garīgiem izaicinājumiem, un mācītājs tad cenšas palīdzēt izskaidrot garīgo pasauli, balstoties gan Svētajos Rakstos, gan savā pieredzē.
Par to, kas šobrīd notiek ar sabiedrības mentālo veselību, mācītājs Andis Smilga savās pārdomās dalās ar “Ziemeļlatviju”.
‒ Dievs mūs ir radījis ar īpašu vietu sirdī ‒ vietu, kuru spēj piepildīt tikai Dievs. Tie, kuri šo vietu mēģina aizpildīt ar hobijiem, izklaidēm vai panākumiem, var uz mirkli piedzīvot gandarījumu, bet tas ātri izplēn, atstājot vēl dziļāku tukšumu. Taču, kad šī vieta tiek atdota Dievam, cilvēks piedzīvo patiesu piepildījumu, – viņš ir Dievā un Dievs ir viņā. Mēs neesam tikai miesa un prāts. Mūsos mājo dvēsele un gars, un tieši šajā dziļajā līmenī norisinās vissvarīgākā cīņa.
‒ Kādas ir šīs cīņas izpausmes jūsu redzējumā?
‒ Bieži vien cilvēki jūt nogurumu, depresiju, bezcerību, taču aiz tā visa slēpjas kāds fundamentāls jautājums: vai cilvēkam ir pamats, uz kura stāvēt, kad viss apkārt sabrūk? Kristīgā ticība atklāj, ka mēs dzīvojam ne tikai redzamajā, bet arī garīgajā pasaulē. Un šajā garīgajā realitātē ir gan Dieva klātbūtne, kas ceļ, dziedina un dod dzīvību, gan arī tur arī piedalās spēki, kuri ved cilvēku projām no Dieva, no gaismas, ved uz bezcerību, uz domu, ka cilvēka dzīvei nav vērtības. Tā bieži vien ir klusa cīņa, kas notiek mūsu domās, mūsu sirdī. Taču mums ir jāatceras, ka ļaunums nav stiprāks par Dievu. Vienīgi ir jāiemācās ieraudzīt to, kas mūs ved prom no Dieva, kas mums zog enerģiju, spēku un dzīves jēgu, kāpēc mēs esam šeit, šajā pasaulē.
Un tukša vieta jau nepaliek, kāds spēks to piepilda. To var salīdzināt ar telefonu: ir korpuss – mūsu ķermenis, SIM karte – dvēsele, bet izšķirošais ir tas, pie kāda “operatora” mēs pieslēdzamies. Garīgajā pasaulē ir tikai divi pieslēgumi – pie Dieva vai pie ļaunā. Un cilvēkam ir dota brīvība izvēlēties.
‒ Kā jūs kā mācītājs varat palīdzēt cilvēkiem, kuri vēršas pie jums pēc padoma, atbalsta?
‒ Palīdzu ar sarunām un arī liecinu par savu dzīvi. Mēģinām saprast, kur ir cilvēka vieta šajā pasaulē un kāda ir viņa atbildība. Vēl ir svarīgi saprast, ka mums ir doti desmit garīgie likumi (baušļi). Es tos saucu par dzīves spēles noteikumiem. Ja kāds spēli nespēlē pēc noteikumiem, tad mēs sakām, ka tas nav godīgi. Ja mēs visi ievērotu desmit baušļus, tad, domāju, šī pasaule būtu pilnīgi citādāka. Taču tā kā visi cilvēki šos likumus nezina vai izdomā paši savus, tad pasaulē ir šāds haoss. Kad cilvēks atnāk pie manis un sāk stāstīt savas problēmas, es uzreiz prasu – “kā tev klājas ar baušļiem, piemēram ar ceturto bausli?” (“Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes” – redakcijas piezīme). Un izrādās, ka ar šo bausli cilvēkiem parasti ir ļoti slikti, ir kaut kādas problēmas, ar vecākiem nav labas attiecības. Es tad saku – “nu redzi, ceturtajā bauslī ir apsolīts, ‒ ja tev būs labas attiecības ar vecākiem, tad tu būsi svētīts savā zemē un dzīvosi ilgi, ja tu šo bausli izpildīsi. Tāpēc izlīgsti ar vecākiem, cienī viņus, un tad šīs lietas arī atrisināsies. Tā ka atbildes nekur tālu nav jāmeklē. Viss ir Dieva dots.
‒ Bet ir taču arī tādi cilvēki, kuri netic Dievam. Līdz ar to šis ceļš uz dvēseles mieru viņiem ir liegts.
‒ Tā ir, bet šis ceļš ir ikvienam atvērts, tikai kādam tas var būt garāks. Reizēm cilvēki maksā lielas naudas, lai saņemtu palīdzību, bet īstenībā tas mums dots vienas lūgšanas attālumā. Mēs varam lūgt Dievu, mēs varam lasīt Dieva vārdus, izzināt Dieva gribu. Bieži vien Dievs darbojas caur citiem cilvēkiem, pieved mums klāt citus cilvēkus, lai viņi izvestu mūs ārā no depresijas. Piemēram, kāds cilvēks uzaicina mūs iet pastaigāties, būt aktīviem, novērst skatu no sevis. Bet tad šī palīdzība arī ir jāpieņem, nevis jāatgrūž. Mēs arī varam palīdzēt citiem ar to, ka esam blakus un veltām viņiem laiku. Taču šobrīd ir laika deficīts. Cilvēki bieži saka – “man nav laika”, bet paši sēž telefonos, sociālajos tīklos, aizraujas ar tukšām lietām, kas iztukšo, izsūc enerģiju, spēku, kā rezultātā cilvēks pazaudē sevi. Mēs arī tiekam kārdināti ar mazām lietām, padodamies, un tad nāk virkne ļauno garu, kuri grib pārņemt cilvēka sirdi un dvēseli, un dvēsele tiek ietekmēta, deformēta. Piemēram, ir depresijas, skumju, melu, dusmu, baiļu, apmelošanas, rijības un citi gari. Garīgā cīņa bieži sākas jau bērnībā – ar ievainojumiem, kas paliek sirdī. Dzīvojam ar dažādām dvēseles pataloģijām, stāvokļiem. Taču ir cerība. Ir iespējama dziedināšana – caur lūgšanu, caur Jēzus Kristus vārdu, caur patiesības atzīšanu. Pretī tiek likti dziedinoši tikumi. Piemēram, atturība māca robežu un mēru, lēnprātība pārveido dusmas mierā, pazemība atbrīvo no lepnības, dāsnums sarauj mantas varu pār sirdi. Ir rekolekcijas un semināri, kur notiek šī dziedināšana un aizlūgšanas, kur cilvēki atpazīst savus grēkus un izsūdz tos. Vecākiem ir svarīgi jau no bērnības mācīt bērniem atpazīt garīgās lietas. Tas palīdzēs izturēt šo dzīves ceļu, jo tas nav viegls, ejot cauri šai pasaulei.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .
