FOTO: SANDRA PĒTERSONE
Nez vai ir kāds cilvēks, kurš savas dzīves laikā nekad nav izjutis stresu vai nav saskāries ar problēmām, kas nomāc un kuru dēļ pazūd dzīvesprieks. Taču vieniem emocionālā noturība ir lielāka, tādas lietas viņiem ir kā pīlei ūdens, un pēc laika šie cilvēki jau atkal var pasmaidīt. Taču citi iedzīvojas mentālās veselības problēmās, kad bez speciālista palīdzības neiztikt.
Mentālā veselība ir ļoti būtiska, sarunā ar “Ziemeļlatviju” uzsver Smiltenē praktizējošā psihoterapijas speciāliste Dace Gailīte. Viņas klienti pārsvarā ir pieaugušie – gan individuāli apmeklētāji, gan pāri. Bērnu, pusaudžu un jauniešu vecumā no 12 līdz 19 gadiem ir mazāk, orientējoši 20 procenti no visiem viņas klientiem, taču Dacei Gailītei ir liela pieredze darbā arī ar šāda vecuma klientūru.
Gan psihoterapeits, gan psihoterapijas speciālists palīdz risināt problēmas, kas jau ilgstoši traucē dzīvot un, visticamāk, nāk no bērnības. Izveidojot ilgstošas terapeitiskas attiecības ar katru konkrēto klientu, terapeits palīdz cilvēkam dziļi izprast savu personību un attiecības ar citiem, tikt skaidrībā par saviem dzīves mērķiem un patiesajām vajadzībām. Pieprasījums pēc šāda pakalpojuma ir, ‒ lai nokļūtu uz konsultāciju pie Daces Gailītes, jauni klienti gaidā rindā vairākus mēnešus.
‒ Kas šobrīd īsti notiek ar sabiedrības mentālo veselību? Kāda tā ir jūsu redzējumā, balstoties uz savu pieredzi?
‒ Teikšu, ‒ ir bēdīgi. Nospiedošais vairākums manu klientu ir ar depresijām, kas tādas ir jau medicīniski noteiktas un kur jau ir ieteikta medikamentozā terapija. Tas nozīmē, ka cilvēki lieto medikamentus un dara to gadiem ilgi. Šos klientus pie manis atsūta psihiatri, lai mēs tālāk strādātu papildus. Manā praksē ir arī gadījumi, kad klientiem ir tā saucamās izdegšanas, pārslodzes, kā rezultātā cilvēks ir bijis pie ģimenes ārsta un ģimenes ārsts ir nozīmējis vizīti pie psihoterapeita. Pie izdegšanas šobrīd vēl ir klāt ļoti daudz somatikas. Vienkāršoti sakot, tas nozīmē, ‒ ja nerunā mute, tad runā mans ķermenis, un tad sākas dažādas saslimšanas. Es šobrīd turpinu savu izglītību Portugālē, Izpratnes veicināšanas skolā, kur mums māca uz ķermeni, prātu un emocijām skatīties kompleksi. Ķermenis ir mūsu zemapziņas valoda. Ja mēs ar vārdiem varam nedaudz sameloties, kaut ko nepateikt, kaut ko noklusēt, tad ķermenis to nemāk.
‒ Tad kādas ir tās pazīmes, kam jāpievērš uzmanība, proti, kad ķermenis sāk signalizēt, ‒ kaut kas nav kārtībā ar mentālo veselību?
‒ Katram tas ir ļoti individuāli. Piemēram, var sākties problēmas ar kuņģa un zarnu traktu, piemēram, viena no tām var būt kuņģa skābes atvilnis. Var būt arī, piemēram, vēdera pūšanās, vēdera izejas problēmas, čūlas, aizkuņģa dziedzera vai žultspūsļa slimības. Protams, tas ne vienmēr ir tikai somatiski, bet ķermenis caur to mums var šādi ziņot. Tad vēl ķermenis var runāt caur augstu asinsspiedienu. Paaugstināts asinsspiediens ir dusmīgiem cilvēkiem vai cilvēkiem, kuri neļauj šīm dusmām būt. Viņi tās apspiež, un tad kaut kādā brīdī organisma kapacitāte beidzas. Var būt arī klepus, ja, piemēram, ir nepateiktas lietas, neizrunātas, noklusētas emocijas. Var būt audzēji. Taču kopumā tas ir vesels komplekss, ko veido ģenētiskais faktors, vides faktors, audzināšanas faktors, tāpat arī cilvēka personīgās iezīmes un personības stāsts. Tā ir kā liela puzle.
‒ Vai cilvēku ar mentālās veselības problēmām kļūst vairāk un ja tā, tad kāpēc?
‒ Kļūst vairāk. Salīdzinoši ar kaut kādu laiku atpakaļ mēs visi dzīvojam stresā. Ir ļoti daudz ekrānu. Ir ļoti daudz informācijas. Ir notikumi, kuri satrauc. Bija kovids, tad sākās karš Ukrainā. Tagad ir karš Tuvajos Austrumos, kas izraisījis degvielas cenu kāpumu. Tas viss sasummējas, un tad ir jāvaicā, kā mēs tiekam galā ar stresu.
‒ Un kāds ir jūsu ieteikums, kā to izdarīt, nenonākot līdz stadijai, kad ir jāmeklē speciālista palīdzība?
‒ Pirmkārt, domājam, ko mēs varam izdarīt ar savu ķermeni. Ja mūsu ķermenis ar mums jau sāk runāt, un viņš ir liels gudrinieks, tad, mīļie cilvēki, klausieties tajā, ko viņš saka. Labi, varbūt ir viens signāls, un tas beidzas. Taču, ja mēs slimojam un slimojam, un mūsu imunitāte pazeminās, tātad tas ir rādītājs, ka mūsos ir stress un ka kortizola līmeņa ir par daudz. Nezinu, vai cilvēki par to zina, jo tas man pašai bija jaunums, – mēs zinām atkarības no alkohola, no citām apreibinošām vielām, bet ir arī atkarība no kortizola, no stresa.
‒ Kas ir kortizols?
‒ Kortizols ir stresa hormons, kas ir atbildīgs par stresa reakcijām. Atkarība no stresa izpaužas tā, ka mēs gan apzināti, gan neapzināti, visbiežāk gan neapzināti, piesaistām pie sevis situācijas, kurās visu laiku dzīvojam spriedzē. Kortizols organismā tiek izdalīts katru dienu. Tas ir svarīgs mūsu veselībai, piemēram, uzsilda muskuļus, lai mēs varam kustēties. Taču ar kortizolu ir jāmāk sadzīvot, jo pārāk liels tā daudzums var izraisīt vairākus nevēlamus simptomus. Un, runājot par šo sadzīvošanu, nekas labāks šobrīd nav izdomāts par jebkādām fiziskām aktivitātēm, jo kortizols izlādējas jeb izstrādājas šajās fiziskajās aktivitātēs. Tāpēc nav nekā labāka par pastaigām dabā, par sportiskām aktivitātēm, kādas nu katram tās ir. Kādam tas būs, piemēram, bokss, kādam joga un tā tālāk. Taču mēs esam slinki. Nākamā nozīmīgā lieta ir veselīga ēšana. Kas notiek ikdienā? Cilvēks atnāk vakarā no darba un pieēdas, plus vēl klāt nāk saldumi, “fast food” – ātri pagatavojami ēdieni no iepriekš sagatavotiem produktiem. Arī ēšana un uztura paradumi būtiski ietekmē mentālo veselību, jo mentālā veselība ļoti cieši iet kopā ar ķermeni.
‒ Tas viss, ko ieteicāt, proti, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīga ēšana, prasa no cilvēka disciplīnu un arī gribasspēku, kaut vai lai, piemēram, atteiktos no iecienītiem našķiem.
‒ Tas ir atkarīgs no tā, ko katrs cilvēks sev izvirza par prioritāti. Vai nu viņš liek sev par prioritāti sevi un savu veselību, vai arī čīkstēšanu, ka viss ir slikti. Un griba, mērķtiecība ir ļoti trenējams muskulis mūsu galvā. Mēs to varam.
‒ Taču depresija ir slimība, un cilvēks varbūt nemaz nevar ietekmēt?
‒ Var ietekmēt. Ja cilvēks jūtas mentāli slikti, tad viņam ir jāvēršas vai nu pie ģimenes ārsta, vai psihologa, vai psihoterapeita, vai psihiatra, lai par to pastāstītu. Tāpēc jau ir šie speciālisti, lai iedotu tālāko virzību. Un es noteikti rekomendētu laikus meklēt speciālista palīdzību.
‒ Kādas ir depresijas pirmās pazīmes, kurām noteikti būtu jāpievērš uzmanība?
‒ Katram tās var būt savas. Ja runājam par pieaugušajiem, tās ir hronisks nogurums, miega traucējumi, ēšanas traucējumi, kaut kas, kas ir saistīts ar emociju izlādi. Piemēram, cilvēkam pastiprināti ir skumji, neko negribas darīt, iestājas apātija. Tāds dzīves jēgas zudums. Viņš vairs nejūtas priecīgs. Ir pazudis prieks. Cilvēks kļūst par tādu kā robotiņu, ‒ ir darbs, māja, ģimene, bet viņš vairs nejūt piepildījumu.
‒ Bet depresijai taču ir kaut kāds iemesls, no kā tā sākas. Varbūt tā ir neprasme pozitīvi domāt?
‒ Katrai slimībai ir kaut kāds sākuma punkts. Bieži vien mēs esam nenormāli pacietīgi, ‒ “sak, gan jau būs labi”, un no gada uz gadu atliekam to, kas mūsu dzīvi padara smagu. Depresija nesākās vakar. Depresija ir ilgtermiņā apspiestas un ignorētas emocijas. Cilvēki arī kaunas no tā, ka viņiem depresija tiek noteikta kā diagnoze. Tad ir tā, – “nu tak saņemies, vai tiešām tu nevari saņemties!?”. Taču klientam ar depresiju pateikt “saņemies” nedrīkst. Depresija ir psihiska saslimšana, kas pati no sevis nepāriet un ar gribasspēku vien nav ārstējama – tāpat kā jebkura cita veselības problēma.
‒ Arvien biežāk tiek runāts par izdegšanas sindromu, ko izraisa pārslodze darbā. Arī jūs uz to norādījāt kā vienu no tiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē mentālo veselību. Kas izraisa šo izdegšanas sindromu?
‒ Cilvēks jūt, ka slodze darbā viņam ir par daudz, taču ir bail pazaudēt darbu, ‒ sak, kā es tad dabūšu iztiku, kas tad ar mani notiks. Taču tas ir stāsts arī par robežu nospraušanu, par to, kā es māku pateikt “nē” un vai es to uzdrīkstos. Jo, ja es pateikšu “nē”, tad varbūt mans darba devējs mani negribēs. Taču visām slimībām nav viens palaidējmehānisms. Kad mēs kā terapeiti strādājam ar depresijām, redzam pēdējo mēnešu, pēdējo gadu notikumus. Taču diemžēl visbiežāk izrādās, ka patiesībā pirmavots ir kaut kāda traumatiska pieredze, kas bieži vien bijusi jau ļoti sen, piemēram, bērnībā, varbūt pat mammas grūtniecības laikā. Es saviem klientiem vienmēr saku, – “mums katram ir savs kapacitātes trauciņš, pieņemsim, man ir trīs litri, tev ir pieci litri, un šajā kapacitātes trauciņā ir traumatiskā pieredze kā pirmavots”. Un tad šajā kapacitātes trauciņā dzīve mums met notikumus. Piemēram, bērnam, kurš ir cietis vardarbībā, tā ir traumatiska pieredze. Tur ir skumjas, dusmas, bailes. Šis bērns izaug liels, un viņam šīs emocijas visu laiku tiek liktas tajā trauciņā. Un tad vienam varbūt 20 gados, bet citam varbūt 50 gados – tas atkarīgs no katra cilvēka individuāli ‒ šis trauciņš piepildās, un parādās depresija, vai audzējs, vai kuņģa – zarnu trakta saslimšanas. Tas nav tā, ka tas bija vakar, piemēram, mani vakar atlaida no darba un man sākās depresija.
‒ Un tad nu cilvēkam jāmeklē speciālista palīdzība, bet cik mums novados ir psihoterapeitu? Kāda ir viņu pieejamība?
‒ Skarbā realitāte ir tāda, ka pieprasījums pēc viņiem pārsniedz piedāvājumu. Būtu labi, ja mūsu reģionā būtu vairāk psihoterapeitu. Tas gan ir atkarīgs no katra kolēģa, taču mēs, psihoterapeiti, lai pasaudzētu savu mentālo veselību, katrs izvēlamies darba kapacitāti, kā strādājam. Pie manis jauniem klientiem pieraksts ir uz augustu, bet man tāpat ne vienmēr izdodas saudzēt savu veselību. Ir arī gadījumi, kad es klientam pasaku, ka viņam ir jāvēršas pie psihiatra, ja klients vispirms ir atnācis pie manis, bet, ar viņu runājot, ir sajūta, ka šeit vajag psihiatra konsultāciju. Tā notiek diezgan bieži. Jāņem vērā arī tas, ka es neizrakstu medikamentus, to dara psihiatrs. Man ir dažādas citas metodes, ar kurām es strādāju. Atbildot uz jautājumu, piebildīšu, ka problēma ir ne tikai speciālistu pieejamībā, bet arī tajā, vai visi cilvēki spēj samaksāt par vizīti pie psihoterapeita. Psihoterapeita pakalpojums ir maksas pakalpojums, tas nav lēts, un ne visi to varbūt var atļauties (pēc publiski pieejamās informācijas Latvijā viena vizīte pie psihoterapeita maksā orientējoši no 50 līdz 90 eiro – redakcijas piezīme).
Tāpēc būtu labi, ja Latvijā tiktu ieviesta valsts apmaksāta palīdzības programma cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem, piemēram, desmit vizītēm pie speciālista.
‒ Jūsu klienti ir gan sievietes, gan vīrieši?
‒ Pirms gadiem pieciem vīriešu bija ļoti maz. Vairāk tie bija pāru terapijas klienti, kad sievas palīdzēja saviem vīriem atnākt. Taču šobrīd ir ļoti laba tendence, ‒ ir gana daudz vīriešu, kuri nāk uz terapiju, un es priecājos, ka viņi to ir uzdrīkstējušies. Mūsu sabiedrības domāšanā diemžēl vēl ir palikuši stereotipiskie nospiedumi, ka vīrietis ir stiprs un viņam ir jāiztur.
‒ Cik sensitīva grupa mentālās veselības aspektā ir pusaudži un jaunieši?
‒ Paklausoties, kas notiek Latvijā, ir traki. Es nevaru atbildēt par visu Vidzemes reģionu un pat par Smilteni, bet visi man šobrīd pieejamie klienti pusaudži ir ar depresiju un lielākajai daļai no viņiem jau ir nozīmēta medikamentozā terapija. Ir uzvedības problēmas. Nevēlēšanās apmeklēt skolu. Problēmas saskarsmē ar vienaudžiem. Taču, kā jau teicu, no visiem maniem klientiem pusaudži un jaunieši ir procentuāli salīdzinoši mazs skaits.
‒ Ko iesakāt vecākiem? Kas ir tās signāllampiņas, kas brīdina, ‒ bērnam var būt mentālās veselības problēmas?
‒ Varbūt bērns ir pašdestruktīvi darījis sev pāri, piemēram, ir pašagresija, graizīšanās vai arī viņš saka, ka neredz nekam jēgu vai ka taisīs pašnāvību. Vienalga, vai tie ir draudi vai jau virzība uz šo procesu, to nedrīkst atstāt bez ievērības. Ir jāpievērš uzmanība, jāaprunājas ar bērnu. Ja vecāks nejūt sevī šo kapacitāti, tad ir jāmeklē palīdzība pie speciālista.
‒ Kaut ar varu jāvelk bērns līdzi, ja viņš negrib iet.
‒ Ir bijuši gadījumi, kad pie manis atved pusaudzi, kaut kā viņš uz to ir pierunāts. Es pielieku visas pūles ar mērķi, ka darīsim to un to, bet pusaudzis pasaka – “es vairāk nenākšu”, un viss. Tad ir diezgan traki. Tad vecākiem visu laiku ir jāstaigā ar “uzliktām antenām”. Man bijusi vienreizēja pieredze, kad pusaudzis atteicās sadarboties, bet mēs turpinām sadarbību ar viņa mammu, stiprinot mammu, lai viņa var tālāk kaut ko darīt ar savu bērnu. Kamēr bērns ir vecāku paspārnē, vecāki ir atbildīgi par viņu. Man bijusi laba pieredze, kad mamma atnāk runāt par savu bērnu un stāsta, ka viņai ir depresija. Tad ierosināju mammai parunāt ar savu bērnu un palūgt, lai nākamajā reizē viņš atnāk līdzi mammai, jo mammai ir nepieciešama palīdzība. Un tad tas lēnām aiziet. Visi bērni mīl vecākus, lai arī uz viņiem dusmojas. Tāpēc noder tādas terapeitiskās viltībiņas. Ir jāmēģina visādi, lai nonāktu līdz kaut kādam rezultātam.
‒ Mēs, visa sabiedrība, dzīvojam simbiozē. Kā tas, ka vienai daļai ļaužu ir mentālās veselības problēmas, ietekmē visu sabiedrību?
‒ Pirmkārt to cilvēku, kuriem ir mentālas problēmas, dzīves kvalitāte krīt. Un, ja ģimenē vienam ir kaut kāda problēma, tas ietekmē visu ģimeni, šīs ģimenes labklājību, ģimenes emocionālo fonu. Un tad skatāmies tālāk, – es ietekmēju savu ģimeni, ģimene tālāk ietekmē sabiedrību kaut vai caur darba kolektīvu, kurā strādā. Tas ir tāds kā zirnekļa tīkls, kas aiziet tālāk plašumā. Lai cilvēks justos labi, pamatu pamatos pāri visam stāv emocionālā un fiziskā drošība.
‒ Ko novēlat ikvienam, kurš domā par savu mentālo veselību.
‒ Tas, ko mēs tiešām katrs varam darīt, pat ar minimāliem naudas ieguldījumiem, ir ‒ veltīt sev laiku. Ejiet dabā! Mēs dzīvojam tik skaistā zemē, mums ir tik daudz skaistu taku, un daba ir vislielākais dakteris, kas var mūs izārstēt. Zinu, ka šo kāds izlasīs un teiks ‒ “tukša muldēšana”. Jā, tas nenotiks vienā dienā, bet rezultātam ir jābūt. Un vēl domājiet par savu ķermeni! Mēs nevaram izmainīt darba vidi, kolektīvu, nevaram izmainīt to, ka varbūt dzīvesbiedrs dzer, bet tad ir jādomā, ko es varu darīt ar sevi. Varat piecelt savu ķermeni no dīvāna un kaut, mazākais, 20 minūtes dienā iziet ārā pastaigāties. Domājiet, ko jūs ēdat, cik veselīgi. Esiet kontaktā ar savām emocijām, komunicējiet ar cilvēkiem, ar saviem ģimenes locekļiem, saviem bērniem, nevis ar ekrāniem. Un, ja ir nepieciešams, meklējiet speciālistu palīdzību. Nebaidieties to darīt.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .
