FOTO: LĪGA ORLEANA
Nesen kāda paziņa man ierosināja uz interviju “Ziemeļlatvijā” uzaicināt Smiltenes novada domes deputāti Baibu Šķērīti, – sak, pavaicāt, kāpēc viņa ir tik ļoti sabiedriski aktīva, varbūt domā par lielo politiku?
Toreiz atrunājos, ‒ mums taču domē ir 15 deputāti, katrs kaut ko dara savā jomā, kāpēc tad tieši Baibu uzrunāt intervijai? Taču dzīve visu nolika savās vietās. Kopš “Ziemeļlatvijai” ir sava mobilā studija, mēs tajā veidojam raidierakstus jeb podkāstus “Ziemeļlatvijas sarunas”. Baiba Šķērīte sazinājās ar mani un pavaicāja, vai arī viņa var piedalīties šajā podkāstā, kam piekritām, jo striktu ierobežojumu “Ziemeļlatvijas” sarunu viesiem šobrīd nav. Raidieraksts ar Baibu ir skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www.ziemellatvija.lv.
Jāpiebilst, ka mūsu studijas viešņa Baiba Šķērīte savulaik gribēja kļūt par žurnālisti, kopš 2025. gada 7. jūnija pašvaldību vēlēšanām pirmo reizi ir Smiltenes novada domes deputāte, arī pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta jautājumu pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja. Ikdienā ar ģimeni dzīvo Launkalnes pagasta Silvā. Ir divu bērnu mamma.
‒ Šī saruna notiek pēc tavas iniciatīvas. Kāpēc izdomāji pieteikties mūsu podkāstā?
‒ Es sekoju līdzi reģionālo mediju aktualitātēm, joprojām esmu reģionālo mediju liela fane. Ļoti patīk “Ziemeļlatvijas” jaunais formāts (raidieraksti – redakcijas piezīme), tāpēc arī nolēmu labprāt parunāt ar jums par aktualitātēm, sabiedriski nozīmīgām lietām.
‒ Ja runājam par žurnālistiku, kādu laiku pat biji mūsu kolēģe. Tiešām sapņoji kādreiz kļūt par žurnālisti?
‒ Jā. Žurnālistika ļoti ilgstoši bija mans sapnis un arī nodarbošanās. Visus prakses gadus – četras vasaras ‒ biju pie jums “Ziemeļlatvijā”. Pēc tam piecus gadus nostrādāju interneta medijā Pilseta24.lv. Attiecīgi sanāk diezgan kupls gadu skaits. Ļoti patika. Ieguvu ļoti lielu rūdījumu. Tu pati labi zini, kāda ir žurnālistu ikdiena, ‒ no rīta vari runāt ar domes priekšsēdētāju, vakarā – ar lauksaimnieku, vēl mazliet vēlāk tu esi izglītības iestādē. Šī te dinamika, zināšanu loks, ko ikdienā iegūsti, tēmu daudzveidība, kurās sāc orientēties, dod rūdījumu, arī tas, ka nebaidies uzdot neērtus jautājumus nevienam, arī pats sev. Es ļoti izbaudīju šo darbu, bet tad pienāca laiks doties tālāk.
‒ Kāda tagad ir tava profesija? Es pat nezinu, ko tu šobrīd dari, ja neskaita deputāta pienākumu pildīšanu.
‒ Šogad janvāra beigās pārtraucu darba attiecības ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas Pasts”. Pagājušajā gadā palika desmit gadi, kopš nostrādāju šajā uzņēmumā. Biju Pasta tīkla attīstības nodaļas vadītāja, atbildēju par dažādiem mazumtirdzniecības jautājumiem. Taču, ņemot vērā manas pilsoniskās aktivitātes, darbu domē un vēl citas projektu lietas, sapratu, ka piecos darbos strādāt ir tas pats, kas nestrādāt nevienā darbā tā pilnvērtīgi. Arī apzinājos, ka esmu sasniegusi šajā darbā visu, ko varēju sasniegt, un mazumtirdzniecība nav vairs tas segments, kurā šobrīd vēlos virzīties uz priekšu. Šīs jomas, kurās to vēlos darīt, drīzāk ir politiskā un sabiedriski aktīvā dzīve.
‒ Atspēriena platforma tev jau ir. Kandidēji 2025. gada 7. jūnijā pašvaldību vēlēšanās un ieguvi deputāta mandātu Smiltenes novada domē. Kāpēc izlēmi kandidēt? Tad jau vēl strādāji “Latvijas Pastā”.
‒ Šis man nebija pirmais aicinājums piedalīties vēlēšanās. Arī iepriekšējos gados man bijuši tādi uzaicinājumi. 2025. gadā nolēmu, ka nu tomēr ir pienācis laiks un ir jāpiedalās. Mani ļoti interesē un aizrāvuši sabiedriskie procesi, vienmēr ar interesi skatos līdzi un domāju, kā un ko darīt novada labā. Taču teikšu godīgi, ‒ strādājot valsts uzņēmumā, nav gluži tā, ka cilvēkiem patīk, ja tev ir kaut kāda politiskā piederība. To var ikdienā izjust. Tāpēc arī ilgi atteicos kandidēt vēlēšanās. Primāri man bija strādāt un attīstīt sevi tajā nozarē. Tomēr pagājušajā gadā nolēmu, ka nē – es tomēr parādīšu savu politisko piederību (NA), savu politisko nostāju un mēģināšu manevrēt starp šīm lietām (Baiba Šķērīte pašvaldību vēlēšanās kandidēja Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” sarakstā – redakcijas piezīme).
‒ Kopš pašvaldību vēlēšanām pagājuši deviņi mēneši. Vai realitāte atbilst tavam priekšstatam par deputāta darbu? Varbūt esi vīlusies, jo tas nav tas, ko tu domāji?
‒ Vīlusies es noteikti neesmu. Es izbaudu katru mirkli. Taču, ja tu man jautā, vai realitāte atbilst priekšstatam, tad gan tur ir vairākas nianses. Es pati priekš sevis esmu izkristalizējusi vairākas domas. Pirmkārt, nemelošu, atzīstu, man ir bijušas situācijas, kad es vēlētos, lai mans krēsls sēdes vidū pazūd vai zemē paveras caurums un es tajā iekrītu.
‒ Kāpēc tā?
‒ Kaut kādu absurdu situāciju, provokāciju dēļ, kas mums kādreiz notiek. Savulaik esmu spēlējusi Smiltenes Tautas teātrī un kādreiz arī domes sēžu laikā esmu jutusies kā teātrī, kur kaut kādas lietas, šķiet, ir iestudētas un izdomātas. Visu cieņu maniem kolēģiem, taču reizēm tāda sajūta ir. Jūs paši labi redzat, cik spēcīgi šobrīd Smiltenes novadā ir deputāti, arī personības. Tas, ko es saskatīju jau pērn jūnijā, kad sākām strādāt, ‒ mums ir ārkārtīgi liela sadrumstalotība. Tikām ievēlēti no dažādām partijām, no katras – divi, trīs, četri cilvēki. Tas ļoti maina vidi. Taču tajā pašā laikā man nevienā brīdī nav zudusi pārliecība, ka lietas ir darāmas. Satiekoties ar iedzīvotājiem vai ar iedzīvotāju padomēm, vai izglītības iestādēs, kur man sanāk vairāk būt atbilstoši savai komitejai, izkristalizējas lietas, kuras vajadzētu mainīt un ar kurām varētu strādāt, un man šī pārliecība ir simtprocentīgi. Jūs noteikti, vērojot domes sēdes, redzat, ‒ viens deputāts provocē otru, un kādas mums tur sanāk diskusijas, taču pāri visam es ļoti ceru, ka mums šajos četros gados izdosies saglabāt to, ka Smiltenes novads ir tas, kura dēļ mēs kaut ko lemjam vai nelemjam. Un tas ir pāri mūsu personībām, pāri intrigām vai vienam otra kritizēšanai.
‒ Man savulaik divas reizes piedāvāja kandidēt pašvaldību vēlēšanās, taču es kā žurnāliste nevaru apvienot savu darbu ar deputāta pienākumu pildīšanu. Taču es arī negribēju kandidēt vispār, ne tikai šī iemesla dēļ. Kad paskatos domes sēžu kārtību, redzu, ‒ sēdē jāizskata plus mīnus 40 jautājumi, citreiz vairāk, citreiz mazāk, un ne jau visi ir globāli, ir arī sīkas lietas, piemēram, un jums ir jāsēž ilgi tajā domes sēdē. Tad pie sevis domāju ‒ ak, nabaga deputāti! Bet kad ienāci pašvaldībā, ko tu gribēji mainīt, kādās jomās? Pie kādiem jautājumiem gribi turpināt strādāt un virzīt tos uz priekšu?
‒ Man pats galvenais mērķis ir stiprināt iedzīvotāju iesaisti, jo uzskatu, ka tikai tajā būs spēks. Kā jau zini, es nāku no iedzīvotāju padomes (Baiba Šķērīte darbojās Launkalnes pagasta iedzīvotāju padomē – redakcijas piezīme). Zinu, ka sabiedrība kopumā nav tāda, ka cilvēki “lec” visur piedalīties, izteikties, iesaistīties, taču ar kaut kādiem dažādiem rīkiem un mūsu pretimnākšanu, sarunām un diskusijām to ir iespējams iekustināt. Jo gala beigās mēs esam tur (pašvaldībā – redakcijas piezīme), lai palīdzētu sabiedrībai. Es to tā uzskatu. Varbūt romantiski skan, bet vēlos, lai visi cilvēki jūtas labi savā novadā. Lai mums ir izglītība, infrastruktūra, lai mums visiem klājas labi. Taču, kā mēs zināsim, kas ir tas, kas varbūt traucē cilvēkiem, ja cilvēki ar to nedalīsies? Tāpēc es vienmēr ļoti iestājos par pilsonisko līdzdalību, un tas man arī šobrīd ir viens no galvenajiem vadmotīviem. Pirmkārt stipra sadarbība ar iedzīvotāju padomēm un caur tām ‒ tālāk ar iedzīvotājiem, lai saprastu viņu vajadzības. Tu pati ļoti labi zini, ka Smiltenes novadā ir apdzīvotāki pagasti un ir pagasti bez skolām un kāda ir tā ikdiena šajos pagastos? Man, atrodoties Smiltenē, Silvā, ir grūti to saprast, kāda ir ikdiena vietā, kur nav skolas, nav veikala. Tad arī izglītības nozare mani vienmēr ir interesējusi. Arī energoefektivitāte. Kopš renovējām mūsu māju (18 dzīvokļu māju Silva 1A Launkalnes pagasta Silvas ciematā ‒ redakcijas piezīme) un es vadīju mājas renovācijas projektu, man ir iestājies tā saucamais profesionālais kretīnisms, kad uz visām mājām skatos un tās vērtēju no siltināšanas viedokļa. Piemēram, tagad Silvā skatos, ‒ kaimiņi ved ar fūrēm granulas, un es domāju, – ak, Dievs, kāpēc viņi tā dara?! Varētu norenovēt māju, samazinātos apkures rēķini, un visi būtu laimīgi.
‒ Tu mani pozitīvi nošokēji, kad nesen Smiltenē kopā ar deputātu Miku Dubicki rīkojāt semināru par energoefektivitātes projektiem, par to, kā dibināt mājas apsaimniekotāju biedrību, kā piesaistīt līdzfinansējumu projektiem un tamlīdzīgi. Izrādās, ka tu vadīji energoefektivitātes projektu daudzdzīvokļu mājai Gaujas ielā 8, Smiltenē un arī turpmāk labprāt gribi šajā jomā brīvprātīgi palīdzēt citām mājām. Taču tu esi arī divu bērnu mamma. Kā tev pietiek laika šādām sabiedriskajām aktivitātēm? Kā tu plāno savu dienu?
‒ To man bieži cilvēki jautā, ‒ vai arī viņi var dabūt tik daudz stundu diennaktī, cik man ir iedalīts. Taču man ir pārliecība ‒ jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Nereti es ceļos jau pulksten piecos, lai varu bišķīt sazemēties, pasportot, kas pēdējā laikā gan sanāk retāk. Bet kā es visu varu pagūt? Mani interesē tas, ko daru. Man drīzāk ir problēma ar to, ka es nevaru tā vienkārši apsēsties pie televizora un kaut ko nedarīt. Man patīk visu laiku kaut ko darīt, būt cilvēkos. Vistrakākais priekš manis ir klusums, kad nekas nenotiek. Man patīk, kad notiek.
‒ Taču cilvēks jau vairāk domā par sevi, par savu ģimeni. Izdari savu darbu un ej mājās. Tev varbūt kā jaunās paaudzes politiķei ir citāds skatījums. Gribi glābt pasauli?
‒ Tur noteikti būs manas omes ietekme jau no bērnības. Viņa bija aktīva Silvas iedzīvotāja, darbojās Launkalnes pagasta pārvaldē, visās arodbiedrībās, kas vien tolaik bija. Strādāja vietējā mežrūpniecības saimniecībā. Tā noteikti man ir manas omes neapzinātā skola, ‒ mums vienmēr ir jādara, mums ir jācīnās. Kad es atnācu uz Silvu dzīvot pie omes, mēs kopā kādu laiku strādājām ar mājas parādniekiem, vērsāmies pagastā ar dažādiem jautājumiem. Pēc tam ome pārcēlās dzīvot uz Valku, bet es paliku Silvā sargāt taisnīgumu. Tā ka tas droši vien ir no viņas.
‒ Un, ja tu redzi netaisnību, tad ko tu dari?
‒ Man karsti kļūst. Šausmas.
‒ Varbūt tu jau esi kaut ko ietekmējusi, būdama deputāte vai arī jau pirms tam? Ieraugi netaisnību, secini, ka nē, tā nedrīkst, un to izlabo?
‒ Jā, tās ir tādas vienkāršas ikdienas lietas, kas uzlabo mūsu ikdienu, kaut vai “gulošie policisti” Silvā. Ja cilvēks gar bērnu laukumiņu brauc ar ātrumu 100 kilometri stundā, tad mēs atrodam, kā to atrisināt. Tāpat tie ir kaut kādi mājas apsaimniekošanas jautājumi.
‒ Sīkas lietas?
‒ Jā, piemēram, uzstādīt spoguli, lai ceļš būtu labāk pārredzams. Bet tas viss ir nācis kontekstā ar žurnālistiku, jo tur sapratu, kā ir, ja tu vienkārši pajautā. Vai to varbūt var? Un to var, un tu to saproti. Piemēram, tagad gribam apsaimniekot valsts mežu teritoriju Silvā, kas aizaug. Mēģinām sakārtot dokumentus un virzāmies uz priekšu, lai pašā ciemata vidū ir sakārtota un forša zona. Risinām šo jautājumu gan ar pašvaldību, gan ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Tās ir ikdienas lietas, ko tu, ejot pa savu pilsētu, savu ciematu, redzi un saproti, ‒ to mēs varam mainīt. Izdarām, un tad te būs daudz labāk dzīvot! Piemēram, izskatām arī visas iespējas, kā Silvā atjaunot bērnu rotaļu laukuma elementus.
‒ Tas ir stāsts par to, ‒ tu kaut ko ieraugi un vari paiet garām, ierakstīt sociālajos tīklos “fū, kā man tas nepatīk”, un tas ir vieglāk. Taču pašam sākt kaut ko darīt lietas labā, iet, prasīt, vaicāt, jau ir papildu atbildība. Domāju, visi tam nav gatavi, jo cilvēki ir aizņemti savos darbos.
‒ Jā, taču, ja kaut ko izdari lietas labā, tas dod gandarījumu. Man tas laikam ir pats svarīgākais. Pie māsas mājas ir pilnīga tumsa, un viņa man saka – dabū mums laternu, mēģini. Saku ‒ labi, mēģināsim. Ja izdodas, cilvēki priecājas un tu arī. Kas dzīvē ir tāds svarīgāks? Man laikam svarīgākā vērtība ir gandarījums un piepildījums kaut vai par mazu lietu, ko izdodas atrisināt.
‒ Taču tad vajag, lai pretī ir kāds par šo jautājumu atbildīgais, kurš uzklausa. Tu kaut kur vērsies, tev atsaka un nolaižas rokas. Kā iedzīvotāji par pašvaldību, – varbūt visi nejūtas uzklausīti. Kad Smiltenes novada pašvaldība rīkoja pagastos un pilsētās iedzīvotāju sanāksmes, es biju pirms gada vai diviem uz vienu šādu sanāksmi Smiltenē. Atnāca maz cilvēku, domāju – deputāti no sirds runā, cenšas, bet klausītāju ir maz. Nav jau arī pretī no sabiedrības atdeves, tā aptvere nav liela, piemēram, iet pie sava deputāta un prasīt. Tad kur tā problēma, tavuprāt, radusies?
‒ Šī ir ļoti interesanta tēma. Es rakstīju maģistra darbu par demokrātiju, pilsonisko sabiedrību, visām šīm te mūsu vērtībām, to, kā mēs tās realizējam dzīvē un kāda mums ir tā pašnoteikšanās. Cik ļoti mēs ticam, ka kaut ko varam izdarīt. Droši vien mums, latviešiem, kā tautai ir kaut kādā veidā iesakņojusies dziļa neuzticība pret politiku. Es arī esmu ar to saskārusies. Kad esi politikā, cilvēki pastiprinātāk tevi sāk vērot un, iespējams, jau domā, ka tu tur kaut ko ne tā dari. Taču, manuprāt, tam nav pamata. Tomēr lielākā problēma ir tieši šī neuzticība un arī sarežģītie birokrātiskie procesi. Kā tu jau minēji, – tu vienreiz pajautā, neizdodas, domā, ai, nebūs, kā tā sistēma to neļauj! Taču, manuprāt, būtu jāprasa otrreiz, ir jāsniedz ierosinājumi, kā šos šķēršļus samazināt. Tagad, piemēram, iestādēm iedzīvotāju iesniegumi jāizskata desmit dienās (agrāk viena mēneša laikā – redakcijas piezīme). Ir kaut kādas lietas, kas mainās un attīstās arī tajos birokrātiskajos procesos.
‒ Taču viss sākas no augšas. Es uzskatu, ka mūsu valstī daudzas lietas nav sakārtotas, bet ne velti ir teiciens, ‒ kamēr tauta ļauj valdībai darīt tā, kā tā dara, tad paši vien esam vainīgi. Kāpēc neejam protestēt, kā Eiropā, piemēram, lauksaimnieki izbrauc ielās. Latvijā cilvēki sēž mājās un kurn pie sevis. Bet vai latvieti tagad var dabūt ārā no mājas protestos? Man tas šķiet nereāli. Kāpēc, tavuprāt, mēs atļaujam tik daudz darīt mūsu valdībai to, kas mums nepatīk?
‒ Es pa vidu pateikšu vienu citātu, līdzīgu tavam. Man patīk, ko Džons Kenedijs (ASV 35. Valsts prezidents – redakcijas piezīme) teicis ‒ “nejautājat, ko jūsu valsts var izdarīt jūsu labā, bet ko jūs varat izdarīt savas valsts labā”. Un tad es droši vien, atbildot uz tavu jautājumu, teikšu ka mums bieži ir bail uzņemties atbildību. Un tas tā nav tikai iedzīvotājiem, tas ir arī politiķiem. Mēs paši ļoti labi redzam Saeimā un citur, ka nav atbildības nozīmīgās lietās, piemēram, “Rail Baltica” projektā. Un tāpat ir iedzīvotājiem, kuriem tas noteikti ir vēl grūtāk. Kāpēc man pēc darba bojāt savu vakaru, iet par kaut ko strīdēties, cīnīties, diskutēt, argumentēt, ja es varu mierīgi iet mājās un dzīvot mierīgu dzīvi? Es to saprotu.
‒ Un varbūt pret pašvaldību politiķiem iedzīvotājiem ir līdzīga attieksme – neuzticība. Pie tevis kā deputātes daudzi cilvēki vēršas ar jautājumiem vai lūgu-miem palīdzēt?
‒ Zini, vēršas reizi nedēļā vismaz, taču tie visi pārsvarā ir man zināmi, pazīstami cilvēki. Vaicā, piemēram, par ielu kaisīšanu, kāpēc tik daudz smilšu bārsta uz ielām, par mūsu kolēģa deputāta (Aināra Mežuļa – redakcijas piezīme) mandāta nolikšanu. Cilvēki jautā skaidrojumu, kāpēc tā notika. Par izglītību ir vairāki jautājumi. Šobrīd cilvēki aktīvi piesakās uz Izglītības, kultūras un sporta komiteju, saprot, ka varēs vērsties ar saviem jautājumiem un tos atrisināt. Iesaiste kļūst lielāka.
‒ Taču, kā, tavuprāt, domes deputātu lēmumus izskaidrot pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai, nevis tikai tiem dažiem cilvēkiem, kuri pie tevis vēršas personīgi?
‒ Iespējams, sociālajos tīklos, uzturot regulāru kontaktu, bet vai tas sasniedz visus? Nezinu. Visticamāk, nē. Un vai ar to vienu savu skaidrošanas stilu varu pilnībā izskaidrot? Droši vien, arī nē.
‒ Un tas jau ir arī ir tas pats stāsts, kā iegūt cilvēku uzticību. Turklāt Smiltenes novads ir liels, aptvert to ir grūti. Varbūt tagad pašvaldībā ir kaut kas aktuāls, pie kā deputāti strādā un par ko tu vēlies pastāstīt?
‒ Jā. Šobrīd aktīvi notiek tikšanās saistībā ar interešu izglītības mērķdotāciju sadali. Vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir jautājums, kādiem pulciņiem no valsts mērķdotācijas dodam naudu. Šobrīd skatāmies uz to, lai varētu piedalīties arī juridiskas personas, ne tikai mūsu skolu pedagogi. Piemēram, tas varētu būt arī kāds ārpakalpojumu sniedzējs, kurš piedāvā kādu STEM programmu. Vairāk vai mazāk visi jautājumi man ir saistīti ar izglītību.
‒ Vai tu vēl esi Launkalnes pagasta iedzīvotāju padomē?
‒ Diemžēl nē. Nevarēju būt. Man bija jāuzraksta atteikums, jo atbilstoši saistošajiem noteikumiem deputāts nevar būt iedzīvotāju padomes loceklis.
‒ Es to vaicāju tāpēc, ka arī tu biji iniciatore Silvas ciema vārda dienai – tradīcijai, ko pirms trijiem gadiem aizsāka Launkalnes pagasta iedzīvotāju padome. Tas ir lielisks pasākums, kad daudzdzīvokļu māju pagalmā sanāk kopā silvēnieši. Ir mūzika, ugunskurs, cienasts, dažādas aktivitātes. Vai arī šogad Silva svinēs vārda dienu?
‒ Noteikti. Man jau tagad cilvēki par to jautā. Pagājušajā gadā mums izveidojās ļoti stipra komanda. Šādu svētku sarīkošana prasa lielu laika ieguldījumu. Ir jāsarunā mākslinieki, dāvanas. Šogad vēl gribu sadarbībā ar Smiltenes novada muzeja vadītāju Ievu Miķi ieskatīties Silvas ļoti bagātajā vēsturē un likt to visu kopā. Silva bijusi mežrūpniecības saimniecības radīts ciems, bet tai visriņķī ir dažādas vietas. Mēs jau pirmo skatījumu uzmetām. Noteikti es darīšu visu, lai saglabātu Silvas vārda dienas svinēšanas tradīciju. Tā ir vienīgā reize gadā, kad mēs iznākam no savām “kastēm” un sapulcējamies kopā.
‒ Man ļoti patīk Silvas ciema vārda dienas svētki. Kad rakstīju “Ziemeļlatvijai” par to norisi, uzsvēru, ka tā ir laba pieredze, ko pārņemt citiem pagastiem, ciemiem. Tādi pasākumi saliedē vietējo kopienu, veicina piederību tai. Un tajā, ko teici par pilsoniskās saliedētības nozīmi, manuprāt, liela loma ir iedzīvotāju padomēm, ja vien tās aktīvi darbojas. Cik zinu, tad šogad iedzīvotāju padomēm no Smiltenes novada pašvaldības budžeta būs piešķirts finansējums.
‒ Jā, un tieši pasākumu organizēšanai. Mēs rosinājām šo finansējumu vēl palielināt, lai katrai iedzīvotāju padomei būtu lielāka summa, diemžēl to noraidīja. Taču tik un tā ir vismaz kaut kāds starta kapitāls, jo tas, ar ko mēs, organizējot Silvas svētkus, saskārāmies, ir meklēšana, kas kaut ko piefinansēs. Piemēram, pirmajā gadā zupu mēs paši uzvārījām, otrajā gadā mūs atbalstīja pagasta pārvalde. Bet arī dāvaniņām ir vajadzīga nauda, tāpat arī pīrādziņiem, kafijai vai kādai iznomātai iekārtai.
‒ Bet tajā pašā Silvas vārda dienā cilvēki atsaucās aicinājumam un paši saziedoja naudu sava ciema bērnu rotaļu laukuma elementam.
‒ Jā, un mums jau bija pirmā sapulce, kurā mēs, atvainojos, Silvas bīstamās mājsaimnieces, diskutējām, kas mums sanāktu. Šobrīd šī summa ir virs 400 eiro. Īsti nesanāk nekas. Ir jāgaida vai nu vēl vieni svētki un jāprasa mazliet vēl klāt, vai arī ir plāns piesaistīt kādu Silvas uzņēmēju. Silvā viņu ir daudz.
‒ Desmit galvas ir gudrākas nekā viena. Iedzīvotāji satiekas, sarunājas. Varbūt rodas vēl kāda laba ideja, ko Silvā vajadzētu. Un tā varētu būt jebkurā citā ciemā – Variņos, Grundzālē, Launkalnē, citos. Taču ir jābūt tam vienam dzinējspēkam, kas to dara, kā, piemēram, tu, un tas atkal prasa papildu laiku. Ja kaut kur kaut kas nenotiek, varbūt nav tā viena līdera.
‒ Es tev pilnīgi piekrītu. Es ar to saskaros energoefektivitātes jautājumos. No mājas jābūt vienam cilvēkam, kurš uzņemas šo darbu. Tas pats ir arī pagastos. Esmu piedalījusies vairākos Latvijas iedzīvotāju padomju forumos, un tur vienmēr ir viens cilvēks, uz kuru tu skaties un no viņa iedvesmojies. Tāds, kurš visu to riteni veļ un ģenerē idejas. Un galvenais, lai ir atbalsts no citiem. Jo viens pats jau tu svētkus neuztaisīsi. Bet man pati galvenā ir piederība. Tas lielais patriotisms par to vietu, kur dzīvoju. Par ko citu tad es fanošu? Par savu valsti un vietu, kur dzīvoju.
‒ Ko tev ģimene, ko bērni saka, kad mamma atkal nav mājās?
‒ Paldies Dievam, man ir ļoti laba atbalsta komanda. Ir omes, kas palīdz. Bet mani bērni man daudz kur ir līdzi nākuši, piemēram, uz sapulcēm. Man ir ļoti būtiski viņiem nodot vēstījumu, ka mēs katrs pats esam atbildīgi par savu dzīvi, savu vidi, savu kopienu. Neviens cits nenāks un nedarīs. Manai meitai, trīsgadniecei, ir ļoti interesants vārdu krājums, piemēram, viņa saka ‒ “kādu lēmumu tu pieņēmi?” vai arī “es atturēšos”. Viņa tādos gudros vārdos runā. Es domāju, ārprāts, var just, ko viņa jau dzirdējusi, taču tas ir būtiski. Ēnu dienā pie sevis aicināju jauniešus, lai viņi iesaistās, lai redz procesus pašvaldībā, iedzīvotāju padomēs. Mēs nevaram gaidīt, lai 18 gados cilvēki sāks vēlēt, analizēt un saprast bez iepriekšējas pieredzes. Mums viņi visu laiku ir jāiesaista.
‒ Un bērni jau seko vecāku piemēram. No politiķa jebkurā līmenī es vēlos godīgus lēmumus pret sabiedrību, bet man nav tādas ticības, kad runāju par valsts līmeni. Tas ir atkarīgs no katra politiķa godaprāta, cik daudz viņš domā par sabiedrības interesēm, vai dara visu iespējamo, lai cilvēkiem būtu laba dzīve. Vai pašvaldības līmenī arī sanāk šajā ziņā kaut kur piekāpties?
‒ Oficiāli mēs (Nacionālā apvienība – redakcijas piezīme) esam opozīcijas deputāti. Nesen runāju ar Egilu Levita kungu, un viņš man teica – super, ja ir stipra opozīcija, tas ir vislabākais, kas var būt. Esmu valsts pārvaldes skolā, kur māca jaunos politiķus, un tur viņš bija atnācis. Es ticu, ka mēs, kolēģi, kopumā visu darām pēc labākās sirdsapziņas, bet droši vien ir jārēķinās ar to, kāda kuram ir tā vērtību skala un cik ļoti katrs gatavs uzņemties atbildību arī par kaut ko nepopulāru. Un Latvijas politikā tas ir noteicošs punkts.
‒ Zinot, kāda Latvijā ir šī lielā politika, vai tu domā kādreiz kandidēt uz Saeimu?
‒ Es neteikšu nē. Pagaidām neteikšu arī jā. Taču, redzot to, kādus lēmumus mēs šobrīd domē skatām, un saprotot, kur tiem ir lielais konteksts, jā, gribētu noteikti tādā ziņā kādreiz kandidēt. Lai tiktu pie tā īstā lēmuma, kas var atnest pozitīvo rezultātu konkrēti, piemēram, Smiltenes novadam.
‒ Kādas ir tavas dzīves vērtības?
‒ Pati svarīgākā ir taisnīgums. Tas ir pāri visam. Un arī ģimene un latviskums.
APTAUJA
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
