FOTO: LĪGA ORLEANA
Alkoholiķis un narkomāns ar 11 gadu stāžu. Alkoholu un stiprās narkotikas nelieto vairāk kā piecus gadus. Pēc smagas autoavārijas bijis 2., pēc tam 3. grupas invalīds. Tagad nav nekādas invaliditātes apliecības, jo to vairs neatjauno, ‒ nav vajadzības. Regulāri sporto, lai palielinātu savu spēku, izturību un ātrumu. Palīdz citiem izkļūt no atkarību važām un mainīt savu personību un paradumus. Veido paradumu un treniņu plānus individuāli, strādā viens pret viens un grupās.
Šādi sevi sociālajos tīklos piesaka Egils Stojans. Pirms pieciem gadiem viņš kopā ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz Smiltenes novadu, atvērto saimniecību Zadiņi Launkalnes pagastā, kur dzīvo joprojām un arī strādā šajā saimniecībā. Papildu tam Egils ir sācis darboties kā koučs (atbalsta persona un profesionāls izaugsmes veicinātājs), lai palīdzētu citiem. Ir trīs bērnu tēvs. Pats teic, ka labas attiecības ir ar visiem trijiem (divi bērni Egilam ir no iepriekšējām attiecībām, kur vecākajam dēlam ir jau 19 gadi).
Šī saruna ar Egilu Stojanu mūsu raidierakstā jeb podkāstā “Ziemeļlatvijas sarunas” notika pēc Egila iniciatīvas. Abi nejauši satikāmies treniņā Smiltenes sporta halles svaru zālē. Egils, zinot, ka esmu žurnāliste, mani uzrunāja un piedāvāja interviju, lai pastāstītu par savu pieredzi, kam piekritu. Viņa personīgās pieredzes stāsts kādam varbūt var palīdzēt.
Raidieraksts skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www.ziemellatvija.lv.
‒ Kāpēc vispār sāki lietot narkotikas? Ir taču daudz publiski pieejamas informācijas, kādu postu tās nodara. Cilvēki sabojā veselību, pārdozē, mirst.
‒ Uzaugu ģimenē, kurā tika lietots alkohols. Gan māte, gan tēvs, gan vectēvs plostoja. Vide man apkārt bija vērsta uz apreibināšanos. Kad vecāki sāka lietot alkoholu, viņiem garastāvoklis bija ļoti augšā. Tad šķiet, ka alkohols ir laba lieta un cilvēkus saliedē. Vēlāk, kopā ar sava vecuma jauniešiem ejot uz tusiņiem, pamanīju, ka, lietojot alkoholu, sajūta ir brīvāka. Vieglāk bija iekļauties tajā sociālajā vidē, kurā uzturējos. Tad man nešķita, ka es lietotu pārāk daudz, lai gan darbdienās jau gaidīju piektdienu un sestdienu vakarus, kad atkal būs tusiņi. Bija laba sajūta.
‒ Cik tev tolaik bija gadu?
‒ Daudz ko pamēģināju jau 13 gados. Man bija gan mašīna, gan ar meitenēm socializējāmies. Bija alkohols un smēķēšana. Interesanti, ka par narkotikām tajā laikā es domāju kā par murgu, no kā baidījos. Televizorā redzēju, ka narkomāni dzīvo podjezdos (kāpņu telpās – redakcijas piezīme) un uz ielas. Man šķita, ka tas ir kaut kas briesmīgs un nopietns. Bet dzenoties pēc mīlestības, man sanāca ātri izveidot ģimeni. 16 gados jau īrēju dzīvokli Rīgā, dzīvoju atsevišķi no vecākiem. Ātri iepazinos, iemīlējos meitenē. Iespējams, mīlestības trūkumā mums abiem šķita, ka vajag radīt bērnu. 18 gados diezgan labi progresēju – mācījos, strādāju, mēģināju veidot dzīvi. Protams, bija arī tusiņi, taču bija atbildības sajūta. Tomēr 19 gadu vecumā jutu, ka nezinu, ko darīt ar to, kas man jau ir.
‒ Tad tu jau biji tētis?
‒ Jā, par tēvu kļuvu 18 gadu vecumā. Dzīvojām kopā ar draudzeni, bet jutu, ka vēl gribu skraidīt pa dzīvi un man ir izsalkums pēc daudzām lietām. To meiteni es vairs tā nemīlēju. Gribēju piedzīvojumus. Nebiju dzīvei gatavs un pat vēl nezināju, kas es esmu. Man šķita, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Sāku lietot narkotikas. Sākumā tā bija zālītes pīpēšana, pēc tam vēl kaut kādas vielas parādījās, jo tad es jutos okay. Tā es varēju aizmukt no sevis. Lietojām ar draugiem savā bariņā. Tad tas sāka pārvērsties par to, ka lietojām nevis tikai vīkendos (brīvdienās), bet katru vakaru. Katru vakaru satikāmies garāžā, pīpējām, kaut ko iedzērām. Es to darīju, lai izvairītos no dzīves, jo nezināju, ko ar to visu darīt. Tagad, iespējams, es būtu rīkojies citādi. Un tad kaut kādā brīdī tas nonāca pie tā, ka es vairs nevarēju iztikt bez lietošanas. Tas bija laiks, kad parādījās tā saucamās legālās narkotikas ‒ spaiss (ķīmiski apsmidzināts augu maisījums – redakcijas piezīme) un tamlīdzīgas. Šķita, ka tas ir kaut kas nevainīgs, legāls.
Piezvani, un tev atved uz mājām vai vienalga uz kurieni. Nebija saprašanas par patērēto daudzumu un par to, cik tas īstenībā ir kaitīgi. Un lietošana man aizgāja tik tālu, ka es jau jutu ‒ man ne tikai psiholoģiski to vajag, bet, ja ilgāk nelietoju, arī mans ķermenis to prasa, kļūst saspringts. Vajag iegūt apreibinošo sajūtu. Atceros, vislielāko laimi izraisīja tas, ka zināju – būs vakars, atkal varēšu reibt. Varēju to savienot ar darbu, jo darīju tādus darbus, kur varēja pielāgot darba laiku. Darīju arī nelegālas lietas, kas palīdzēja gūt finanses. Un lietošana aizgāja tik tālu, ka lietoju katru dienu. Dzīvoju bez skaidra prāta.
‒ Un tam taču vajadzēja naudu, ko nācās ņemt no ģimenes budžeta?
‒ Protams, bet sākumā to tik ļoti neizjutu. Strādāju būvniecībā, kur varēju nopelnīt, un, kā jau teicu, darīju arī nelegālas lietas, kas ļāva piepelnīties. Taču bija brīži, kad naudas nebija, un tad bija lielas grūtības, jo visas domas galvā bija tikai par to, ka vajag dabūt narkotikas. Tajā dienā tā ir svarīgākā misija, lai var lietot. Mani ļoti ietekmēja situācijas, kad nebija naudas vai kad nevarēju to uzreiz dabūt, vai kad beidzās krājumi. Tas jau sāka likt aizdomāties, ka kaut kas nav īsti okay. Man gribējās sevi izolēt. Jau sāku lietot viens pats. Vienīgais mans glābiņš atšķirībā no citiem līdzgaitniekiem bija tas, ka man vienmēr ir paticis kaut ko darīt, veidot ar rokām vai rakstīt dzeju. Dzejas rakstīšana man bija kā komunikācija ar sevi un ar ārpasauli. Jutu, ka tā lieta padodas. Bija uzstāšanās, uz kurām gāju. Taču man blakus bija čaļi, kuri nedarīja neko un viņi tikai degradējās. Pamanīju, kā degradējas viņu prāts un ķermenis, kā viņi kļūst vājāki.
‒ Bija kāds grūdiens, kura dēļ saprati – “viss, man jātiek vaļā”?
‒ Pirmais grūdiens man bija 25 gadu vecumā un tieši ar narkotikām. Dzīvoju tolaik Rīgā, Ķengaragā, pritonā ‒ vietā, kur lieto narkotikas un dara to diezgan antisanitāros apstākļos. Jutu, ka iekšēji mana labākā versija ar mani sazinās un saka – “Egil, kaut kas nav okay, tāda dzīve nenovedīs ne pie kā laba”. Turklāt tolaik man pazīstami cilvēki jau bija nomiruši no lietošanas. Labi zināms čoms lietošanas dēļ bija nokļuvis līdz trako mājai. Situācijas bija diezgan spēcīgas. Un es jutu, kā viss sarūk un jūtos slikti ‒ kā nekas. Domāju par to un pieņēmu lēmumu. Atceros to brīdi vēl kā šodien. Atrados daudzdzīvokļu mājas piektajā stāvā. Man bija narkotiskās vielas, ko smēķēju, šņaucu, lietoju orāli (es neesmu špricējis vēnā) un gribēju pārtraukt to visu ‒ narkotikas izbēru balkonā. Priekš manis tas bija spēcīgs solis, jo izbērt nebija tik vienkārši. Taču izbēru un aizbraucu mājās. Aptuveni nedēļu gulēju gultā, nelīdu ārā, neēdu, nedzēru. Tas bija ļoti smagi.
‒ Tās ir tās lomkas?
‒ Jā. Organisms kratās, prasa devu. Ir halucinācijas. Viss notiek kā lielā murgā. Ir bezcerības sajūta. Paiet diena, divas, trīs, pat vairs nezinu cik, bet savā ķermenī un prātā nejūtu nekādas izmaiņas. Bija grūti. Pagāja aptuveni nedēļa, līdz jutu, ka jau varu padzerties, izdzert kādu buljonu. Tolaik dzīvoju ar brāli un brāļa draudzeni, sākām komunicēt, un man jau šķita, ka varbūt viss būs kārtībā. Man bija 25 gadi, un es tajā laikā nezināju, ka narkomānija ir mentāla, garīga un fiziska slimība. Alkohols bija blakus esošs.
Nebija tobrīd tik dominējošs. Atbrauca kāds mans paziņa, ar ko kopā lietojām. Viņš bija viens no retajiem, kurš arī pieņēma lēmumu atteikties no spaisiem un opiātiem, ko lietojām, un tad domājām – baigi forši, nosvinēsim to! Viņam bija līdzi pulverītis, kas dod enerģiju. Iešņaucām pulverīti, aizbraucām uz to pašu pritonu. Domājām, nosvinēsim ar alkoholu, ka metam nost narkotikas. Nosvinējām pusotru gadu. Dienu dienā. Protams, pa vidu arī kaut kādas naudiņas tika sapelnītas. Taču tā bija atkal iekļūšana atkarībā, tikai nedaudz citādāka.
‒ Tas ir tas, ko tu man jau iepriekš teici, ‒ apreibinošas vielas lieto ne tikai no skumjām vai depresijas, bet arī tad, kad grib kaut ko nosvinēt, kad jūtas labi. Tātad arī no tā ir jāuzmanās.
‒ Jā. Jebkurš stāvoklis, kas ir vai nu augšā vai lejā, mani provocēja apreibināties. Ja es jutos slikti, tātad man vajadzēja apreibināties. Ja es par kaut ko jutos labi, tad man vajadzēja to nosvinēt. Viss saistījās ar kaut kāda veida apreibināšanos, jo es pats ar sevi skaidrā prātā nejutos okay. Bija sajūta, ka esmu apmaldījies, pazaudējies un neesmu sevi vēl atradis. Un tā pusotru gadu kārtīgi svinējām – antisanitāri, nehigiēniski un traki. Pusotrs gads pagāja, un sapratu, ‒ atkal esmu turpat, kur biju. Mēs atkal dzeram alkoholu, pīpējam marihuānu, pūšam pulverīšus, ēdam tabletītes. Visu laiku darījām muļķības. Un tad pienāca rīts, kad pamodos pritonā. Skatos, kas notiek, un jūtu, ka man ir paģiru sajūta, vajag iet uzlāpīties, bet nekā dzerama nav. Tur bija kaut kādas meitenes, teicu viņām, lai mani pagaida, man vajag aiziet pēc alkohola. Aizgāju, nopirku, un bija klikšķa brīdis. Sēžu parkā, dzeru alkoholu, jo skaidrā prātā nevarēju ar tām meitenēm parunāties, nav intereses. Atkal jūtos nelabi, šaustu sevi un mēģinu pats sevi nomierināt. Un tā sēžot un domājot sapratu, ka esmu palicis par diezgan vājprātīgu čali, morālu kropli. Kustējos ļoti dīvaini, nesaskaņoti ar sevi, kāpu pa kāpnēm, un kājas trīcēja. Izvairījos no cilvēkiem. Sapratu, ka tas nav okay, bet joprojām nezināju, ka tā ir slimība un ka to var un vajag ārstēt. Mēģināju paša spēkiem, kas īsti neizdevās. Novērsos no cilvēkiem, tusiņiem, bet lietoju tāpat, tikai viens pats. Staigāju pa bāriem, klaiņoju pa ielām. Biju tāds piedzīvojumu meklētājs čalis, arī uz kašķiem tendēts, sevišķi, kad noreibu. Visu laiku vajadzēja to action, agresiju, gadījuma seksuālus sakarus. Iekšēji jutu, ka nav okay, un centos to kaut kā valdīt. Biju dažas dienas skaidrā. Domāju, ‒ ir baigi forši, nu varu drusku atļauties iedzert vai uzsmēķēt, vai iepūst. Un tas atkal iegāja grāvī. Dzeršana sāka progresēt. Es nokļuvu dziļākos tā saucamajos blekautos jeb bezfilmā, kad neko neatcerējos, ko esmu darījis. Tad bija nākamais klikšķis. Man tagad ir sieva. Pirmo reizi viņu satiku, ejot cauri Vērmanes dārzam, un viņa, jauna meitene, tur strādāja kafejnīcā pie kases. Iepriekš bieži tikos ar meitenēm, kuras grib izcelties pēc iespējas vairāk, ir košas, bet viņa bija tāda mierīga, pelēcīga, nosvērta, sevi kontrolējoša. Mani kaut kas ļoti uzrunāja. Bija sajūta, ka vēlos šādu cilvēku manā sabiedrībā, jo tas man varētu dot labumu. Iepazināmies, un es sāku mazāk lietot. Bet gāja laiks, un atkal sāku zaudēt kontroli. Bijām kopā nepilnu pusgadu, un viņa, kā vēlāk man stāstīja, juta, ka nevar vairs ar mani, jo sāku nekontrolēt, kā es uzvedos. Biju sasitis viņas golfiņu un aizvedu uz servisu sataisīt. 2015. gada 24. decembra rītā man bija jāaizbrauc mašīnai pakaļ un pēc tam mums bija jābrauc kopā svinēt Ziemassvētkus. Kad aizbraucu pēc mašīnas, vēl uzlāpījos ar kokteilīšiem, lai būtu labāka pašsajūta. Izņēmu no servisa mašīnu, braucu mājās. Nesen bija nomirusi omīte, viņas urna bija aprakta kapos blakus manai mammai, un man bija sajūta, ka jāaizbrauc uz kapiem. Kad braucu, ceļā cietu auto negadījumā.
‒ Tu man jau pirms šīs intervijas parādīji avarējušās mašīnas fotogrāfiju. Frontālā sadursme. Mašīnai priekša sadauzīta lupatās. Avārijā pamatīgi cieti?
‒ Jā. Avārijas brīdi neatceros. Droši vien izbraucu no savas joslas un ar trešo golfiņu bez drošības spilveniem saskrējos ar busiņu. Sods par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu bija ap 1200 līdz 1400 eiro, precīzi neatceros, un četri gadi liegums vadīt transportlīdzekli. Brīvības atņemšanu man noņēma, jo man pēc avārijas bija 2. grupas invaliditāte. Motors bija iedzīts man vēderā. Mašīna bija salocīta. Traumu man bija ļoti daudz, smagas. Bija cilvēki, kuri redzēja avāriju, bija uzfilmēts video, un viņi stāstīja, kā bijis. Glābēji tikai pēc vairāk nekā stundas mani izgriezuši no mašīnas. Man bija sadragāta akna, ribas sadūrušās plaušās, vaļēji lūzumi, sevišķi cietusi kreisā kāja, liels asins zudums. Brīnums, ka mans ķermenis to izturēja un izdzīvoju. Mani pamazām lika kopā. Atmodos no komas un sāku saprast, kas ir noticis ‒ ir diezgan traki, jāpriecājas, ka esmu dzīvs un smadzenes ir veselas. Gulēju diezgan ilgi nekustīgs. Kustīga bija tikai labā roka, un vēl varēju kaklu pakustināt. Ārstam prasīju, kas ar kājām, – redzēju, ka ir daudz dzelžu, ir troses. Ārsts teica, ka ar kājām ir diezgan slikti, viņi mēģina salikt kopā, bet, visticamāk, par staigāšanu būs jāaizmirst. Tam es tajā brīdī absolūti negribēju piekrist un to pieņemt. Tajā brīdī mana vienīgā doma bija pakustināt kreiso kāju, kas bija vistrakāk cietusi un ko nejutu zem jostas vietas, un tikt ārā no tās situācijas. Ārstēšanās ritēja salīdzinoši raiti, bez komplikācijām. Jau varēju novietoties sēdus stāvoklī. Radās cerība. Tiku uz mājām, braukāju ratiņkrēslā. Tad bija brīdis, kad brālis mani nesa uz dušu, kas bija otrajā stāvā, un sapratu, – nē, nevaru tā. Sajūta, kad bračka nes uz rokām, lai es varētu nomazgāties, ir briesmīga. Iekšēji biju pārliecināts, ka ilgi tā tas nebūs. Mans sapnis tajā brīdī bija braukt ar velosipēdu, sajust brīvību. Kad tiku uz kruķiem, viens pats gāju uz veikalu pirkt alkoholu.
‒ Un gāji tieši pēc alkohola?
‒ Jā. Bija arī marihuānas uzpīpēšana. Cigaretes smēķēju.
‒ Tava meitene pēc avārijas bija kopā ar tevi?
‒ Jā. Šī burvīgā sieviete bija kopā ar mani un mani atbalstīja. Brauca pie manis uz slimnīcu. Kad atmodos, viņu ieraugot, man bija asaras, lielas emocijas. Sapratu savu vainu, ka esmu bijis neadekvāts. Teicu viņai, ka varbūt nevajag braukt pie manis, jo, kaut es pats ticēju, ka staigāšu, man bija 27 gadi, meitenei ‒ 21 gads. Man šķita ‒ tāda jauna, forša meiča, viņai ir jādzīvo. Taču pienāk otrā diena, un viņa atkal no Piņķiem ir atbraukusi ar sabiedrisko transportu pie manis uz Gaiļezeru, slimnīcu. Tā bija kārtējā reize, kad viņa man sirdī deva sajūtu, ka kaut kas šajā pasaulē ir īpašs, dabīgs un spēcīgs. Ir mīlestība.
‒ Tev jau divas zīmes tika iedotas ar norādi, ka jāmaina sava dzīve ‒ tā meitene un tā avārija. Kaut kas no augšas brīdināja, – “viss, pārtrauc!”.
‒ Tādu zīmju bija daudz. Šīs ir tikai dažas lietas. Diezgan daudz viss kas bija noticis, piemēram, ar likumsargiem visādas lietas. Un, jā, šīs zīmes tika dotas un diezgan regulāri, bet man kaut kā nepieklauvēja līdz galam. Iekšēji jūtu, ka vajag kustēties citādāk, bet kaut kāda mana personības daļa tomēr kustas tajā veidā, ka man vajag atslābt tagad un uz šo brīdi.
‒ Pēc avārijas gan atmeti?
‒ Nenometu pilnībā. Mēģināju virzīties uz labāku Egilu, bet tāpat bija lietošanas epizodes. Sākumā varbūt nevainīgi, bet pēc tam apreibu tā, ka nevarēju to kontrolēt, taisīju problēmas – pat modos karceros, bet vēl nebiju sasniedzis zemāko punktu. Zemāko punktu sasniedzu brīdī, kad savu draudzeni biju žņaudzis, darījis viņai pāri. Tagad man par to nav viegli stāstīt. Nav svarīgi, cik tas ir bijis traki vai ne traki. Paldies Dievam, trakas sekas nebija, bet tas fakts man lika saprast, ka esmu morāli nodzīvojies līdz tam, ka laikam nākamais līmenis būtu, ‒ nezinu ‒ pensionārus par diviem eiro nogalināt? Sajutu, ka esmu zemākajā punktā, man ir vajadzīga palīdzība un es netieku galā. Un tad sāku meklēt, kas ar mani notiek. Meklēju internetā. Daudz kam neticēju, jo biju savu tēvu vedis kodēties un secinot, ka tas īsti nedarbojās. Tad atradu kādu kungu, viņa diemžēl vairs nav. Viņš bija mans terapeits, Latvijā diezgan labi zināms atkarīgajiem. Es dzirdēju viņa stāstu, kas bija ļoti līdzīgs manējam. Tikai viņš bija mācītājs, darbojās ar atkarīgajiem un pats bija atkarīgais, lietoja alkoholu, narkotikas. Sapratu, ka man vajag tikt pie šī kunga. Soli pa solim pieņēmu lēmumu iet ārstēties. Sāku apmeklēt Minesotas programmu klīnikā “Akrona 12”. Ārstēšana bija par naudu, bet arī bezdarbnieki varēja trāpīt iekšā. Sāku 28 diennakšu ilgu ārstēšanos, un tā bija viena no manām labākajām izvēlēm, ko esmu izdarījis savai pašizaugsmei. Uzzināju ļoti daudz informācijas par savu slimību, par to, kā tā progresē un kā to var apvaldīt. Tā sākās mans ārstēšanās ceļš. Pēc Minesotas programmas man vēl trīs gadus bija tā, ka centos ar visiem spēkiem dzīvot skaidrā, taču mana personība nevarēja šo ceļu noiet. Dzīvoju skaidrā, cerību pilns. Noraujos. Nokrītu. Apmeklēju anonīmo sapulces, kur bija man līdzīgi cilvēki. Gāju uz šīm sapulcēm, cik bieži vien varēju, lai veidotu sev kādu jaunu paradumu, jo man vajadzēja mainīt savu personību, bet personību veido notikumi, paradumi, kas atkārtojas. Sapratu, ka man to nav pārāk daudz. Man tās sapulces nepatika, pat riebās, man nepatika lielākā daļa cilvēku, kas tur bija, bet es pacietīgi gāju, jo tas bija ieteikums no cilvēkiem, kuri ieguvuši skaidrību. Un tad ar sievu, ‒ mēs jau bijām apprecējušies, sākām braukāt uz Smiltenes novadu, Launkalnes pagastu ‒ uz atvērto saimniecību Zadiņi.
‒ Kā uzzināji par Zadiņiem?
‒ Tur bija mans brālēns, mākslinieks, kurš taisa skaistas lietas, un zināju, ka tur ir tāda kā kopiena. Mums ar sievu bija doma, ka mēs varētu iziet no Rīgas. Sieva visu dzīvi bija dzīvojusi Rīgā un gribēja laukos savu dārziņu. Savukārt man bija svarīgi izkļūt no Rīgas betona džungļu vides, kur visu laiku man riņķī ir cilvēki, kuri mētā narkotikas. Satiekos, nevainīgi parunājos, līdz aiziet viens kāsītis marihuānas vai parādās aliņš, un tas iziet ārpus kontroles. Ar mani ir tā, ‒ viena glāzīte par daudz, bet ar spaini par maz. Pēc vienas glāzītes es vairs nevaru sevi apvaldīt. Tā gadu vismaz reizi mēnesī nedēļu nogalēs braukājām uz Zadiņiem ar plānu nākt dzīvot uz laukiem. Sapratu, ka man tas būtu labi pašizolācijai. Domājām pārvākties, bet nepārvācāmies – rītdien, rītdien. Līdz man bija pēdējais norāviens, kurā laikam biju zaudējis jebkādas saprāta spējas. Atbrauca draugi, vienā naktī Rīgā sapakoja, ielika mašīnā un atveda šeit. Tad sapratu, ka ir klāt tas brīdis, kad jāliek lietā viss, ko esmu iemācījies par sevi, par savu slimību un kā ar to darboties. Rītdienas vairāk nav. Man ir jāsāk kaut kas mainīt jau tagad, un es to varu darīt tikai skaidrā prātā. Tad bija grūts brīdis. Virsū nāca psihi, beši – emocionāla vētra. Vienu brīdi es ticu, man ir cerība, pēc tam viss ir lejā un šķiet, ka jātaisa suicīds. Tad sāku komunicēt ar sevi. Zvanīju citiem alkoholiķiem un narkomāniem, kurus biju iepazinis un kuri arī mēģināja dzīvot skaidrā, un tāda zvanīšana un runāšanās man ļoti palīdzēja. Tad jutu, ka man vēl vajag sevi fiziski uzlabot, ‒ esmu lielu darbu izdarījis, staigāju, tas ir forši, bet nejūtos forši savā ķermenī. Sāku pamazām vingrot, kas arī ļoti palīdzēja, pumpējos, pievilkos. Kad man bija nenormāls besis, skrēju, vienalga kāds ārā bija laiks. Vēl tagad atceros, ‒ situ kokus ar kulakiem, kamēr āda bija nolobīta, jo nekādi nevarēju dabūt kontroli pār emocijām. Bet, šādi izliekot sevi ārā, izārdoties mežā, kur neviens neredz, un nenodarot nevienam pāri, es ieguvu mentālo mieru, jo biju izpsihojies. Pamanīju, ka man sāk parādīties izturība. Sapratu, ka tur ir daudz bonusu, un mēģināju sevi uzlabot fiziski, mentāli un garīgi. Tad pienāca brīdis, kad gribēju iet citā līmenī. Sāku iet uz džimu (gym jeb sporta zāle, fitnesa centrs – redakcijas piezīme), kad vēl nezināju, kas tur īsti jādara. Meklēju līdzīgus cilvēkus. Internetā ‒ “TikTok”, “Instagram” ‒ atradu līdzīgi domājošus čaļus, bet ne gluži ar tādām atkarībām kā man. Tad dabūju sev treneri. Man veidojās sociālā vide ārpus atkarīgiem cilvēkiem. Sāku nekautrēties un teikt, kas es esmu.
‒ Kā cilvēki uztver to, kad pasaki, ka esi alkoholiķis un narkomāns?
‒ Nevaru pateikt, kā visi uztver, bet tas, kā es jūtu ‒ lielākoties ļoti saprotoši. Ja agrāk domāju, ka tā ir kauna lieta, ko tādu atklāt par sevi, tad tagad to tā neizjūtu un neizjūtu arī nosodīšanu vai ko tādu. Lielākoties cilvēki, ar kuriem tagad komunicēju un saskaros, ir saprātīgi, saprot, ka tā ir slimība. Nevis ir jābūt kaunam pateikt to, ka esmu alkoholiķis, narkomāns, bet jābūt lepnumam, ka esmu ar sevi kaut ko darījis, nevis slaucījis to zem paklāja. Jo šīs slimības pamatlieta ir noliegums. Apmēram tā, ‒ “nē, man viss ir kārtībā, es dzeru katru vakaru, bet tie jau tikai divi aliņi” vai kaut kas tāds.
‒ Tu sociālajos tīklos raksti, ka palīdzi cilvēkiem tikt vaļā no atkarību važām. Kā tu to dari?
‒ Palīdzēšana ir dažāda. Kad atnācu dzīvot uz Smiltenes novadu, pēc pirmā skaidrības gada bija brīdis, kad dzēru kafiju, spīdēja saulīte, un sapratu, ‒ man ir riktīgi par maz ar šo. Es šeit, Vidzemē, nepazīstu nevienu alkoholiķi, nevienu narkomānu. Sāku interesēties, kur šeit ir viņu pašpalīdzības grupas, kur ir tie cilvēki? Man viņus vajag satikt klātienē, man vajag viņu pieredzi. Sapratu, ka Smiltenē nav tādu grupu. Tad ar rīdziniekiem sarunājām, ka es gribētu tādu grupu veidot Smiltenē. Biju izgājis probāciju Valkā, tur bija atbalstošs personāls, viņi deva līdzgaitniekus. Bija kāds čalis, kurš bija līdzīgu ceļu gājis un ticis skaidrībā. Dabūju viņa kontaktus. Viņš man iedeva kontaktus no Valmieras un citām vietām, un tad kopā ar rīdziniekiem un ar pašvaldības atbalstu dabūjām telpas un izveidojām pašpalīdzības grupu.
‒ Tad Smiltenē tāda ir?
‒ Jā. Aprīlī būs četri gadi, kopš Smiltenē ir anonīmo alkoholiķu pašpalīdzības grupa.
‒ Un ja kādu tas interesē, tad kā ar to var sazināties?
‒ Ir Vislatvijas mājaslapa. Internetā var atrast, kur notiek sapulces. Var arī sazināties ar mani sociālajos tīklos, meklējot Egils Stojans (“Facebook”) vai sober_warrior88 (“Instagram”), un var rakstīt vēstules.
‒ Manuprāt, liela nozīme ir arī tam, ka sports, spēka treniņi tev kaut kādā mērā noņem vēlmi pēc apreibināšanās. Tā ir?
‒ Jā, viennozīmīgi. Kad jau gandrīz divus gadus biju skaidrā, man bija pirmā spēcīgā skaidrības izdegšana. Grupai bija gada jubileja ‒ liels pasākums pie manām mājām, cilvēki sabrauca no visas Latvijas. Un tajā izdegšanas brīdī es nesapratu, kur tālāk virzīties. Pa šo skaidrības laiku es vēl nebiju iemācījies just laimes sajūtu, jo tik jaudīgi, kā tā tika uzņemta lietojot, dabīgi tā vairs nevar. Tad kāda paziņa ieteica turpināt darīt, ko daru, un justies, kā jūtos, jo tas ir okay ‒ tātad turpināt vadīt sapulces, dalīties ar cilvēkiem, kas arī ir kā palīdzēšana. Tā arī darīju, bet tāpat jutu, ka man vajag ko vairāk. Sports bija atslēga. Sapratu, ka gribu justies spēcīgāks, jo mans ķermenis ir cietis, man vajag to saremontēt, un to es varu izdarīt, ķermeni vingrinot, lai varu dabūt muskuļu masu, varu būt ar sevi apmierināts un varu sevi cienīt, jo tad es sevi vēl īpaši necienīju. Sāku sportot. Ieliku sevi ļoti stingrā disciplīnā, jo man disciplīna nozīmē brīvību. Agrāk man tā nešķita. Taču, ja man ir sakārtots dienas plāns, ja esmu sevi uzlicis uz struktūras, tad varu virzīties tālāk. Ceļos puspiecos, eju aukstā dušā, skrienu savus piecus kilometrus, rakstu dienasgrāmatas, pārdomas, pateicības. Tā ir laba vibrācija. Sportojot ieguvu to, ka varu funkcionēt. Sāku papildus iet uz svaru zāli, lai padarītu sevi vēl labāku. Es trenējos gan ar svariem, gan kalistēnikā, gan militārajos treniņos, un pēc katra treniņa jūtos labi. Nav bijis treniņa, kurā es justos slikti. Manī ir sajūta, kas bīda, uz kurieni vajadzētu iet un kas man būtu palīdzoši. Un kad es lietoju, man tā iekšējā sajūta saka, ‒ tas nav palīdzoši. Es remdēju šo sajūtu nost, nē, nē, davai, tur uzpīpēt vai iedzert, vai gadījuma seksuālie sakari, ‒ tās ir kaut kādas ātrās labsajūtas.
‒ Taču sports prasa strādāt ar sevi ilgtermiņā un regulāri. Ir reizēm grūti sevi piespiest aiziet uz treniņu, bet ir jāiet, jo pēc tam ir efekts, pati par to esmu pārliecinājusies. “Facebook” tu dalies ar izaicinājuma treniņu video. Izstāsti, kas tas ir, jo varbūt kādu tas ieinteresē.
‒ Dalos nu jau divus gadus. Lielākoties tie ir 30 dienu izaicinājuma treniņi, kuros pilda vingrinājumus, kas nav absolūti grūti un kurus var izpildīt mājās. Kad es sāku trenēties un sapazinos ar līdzīgiem cilvēkiem, sāku piedāvāt vienas dienas treniņus, lai ir kopības sajūta. Cēls mērķis ir palīdzēt citiem kļūt disciplinētākiem, labākiem un piespiest sevi uztaisīt, piemēram, desmit pietupienus. Mums ir “Whats-App” grupiņas, kurās dalāmies ar savām uzvarām, savām grūtībām un tā varam viens otru atbalstīt. Pamatā ar šo es gribu palīdzēt citiem, gribu viņus iedrošināt un motivēt, lai veidotu sev apkārt līdzīgi domājošus cilvēkus. Tā ir arī kā pārliecība man, ka turpināšu virzīties pa iesākto ceļu pie savas labākās versijas. Un regularitāte ir ļoti svarīga lieta. Un tad es šos video lieku sociālajos tīklos, un ik pa laikam uzrodas kāds cilvēks, kurš sarezonē. Kādam tas ir vienkārši pavingrot, cits atrod domubiedrus. Forši, ka iepazināmies, varam viens ar otru padalīties, atbalstīt. Tas veido, es gribētu teikt, kopienu. Es neuzticos savam prātam tik ļoti, tāpēc mēģinu veidot šos paradumus dažādos veidos, un tas arī rada jaunas pozitīvas domas. Ir teiciens: “Būsi starp pieciem narkomāniem, būsi sestais. Būsi starp pieciem biznesmeņiem, būsi sestais. Būsi starp pieciem sportistiem, būsi sestais.” Esmu tik daudz kritis, bijis tik zemu tajās ellēs un mocījies ārā, pēc tam vēl ārstējoties trīs gadus kritis un cēlies, ka tagad gribu izdarīt visu, lai neatgrieztos atpakaļ, vienalga kādu apstākļu dēļ. Jo atkrist atpakaļ ir viegli. Es ar to saskaros sapulcēs. Cilvēks 25 gadus nelieto un tad noraujas, un noraujas par visiem tiem 25 gadiem. Un vēl sāku likt sociālajos tīklos šos video tāpēc, ka man bija lieli kompleksi ienākt kādā publiskā telpā. Tad nolēmu ‒ pie velna visu, es vienkārši to darīšu sevis dēļ. Un tad arī sāku sevi pieņemt, un man kļuva vienalga, ko par mani domā un kā mani redz citi. Kad lietoju, man bija svarīgi, ko par mani padomās tas vai tas, vēlējos izskatīties labāk. Tagad man ir svarīgi, ko es pats domāju par sevi.
‒ Tu esi kādam palīdzējis? Kāds tev ir teicis ‒ “paldies, Egil, tu mani izglābi!”?
‒ Tā ir fantastiska sajūta, kad tā saka. Taču es neuzskatu, ka esmu tieši personīgi palīdzējis. Esmu ļoti piezemēts šajā lietā, jo kopš dzīves skaidrā tādas lietas kā pateicība, piezemētība uztveru pavisam citādāk nekā agrāk, un tas ļoti palīdz. Jā, man ir teikuši paldies, esmu saņēmis arī dāvaniņas, kas ir forši. Mēģinu kā koučs palīdzēt un maziem solīšiem uz to eju. Smiltenē pašpalīdzības grupā ir pozitīvi stāsti. Piemēram, kāda sieviete, atgūstot dzīvi skaidrā, atgūst bērnus no bērnunama un sāk par viņiem rūpēties. Neiet viegli, iet ļoti grūti, bet viņa iet uz to. Viņai vieglāk ir dzīvot. Ir vēl citi piemēri. Kad dalījos ar video, ka gribu palīdzēt, kāds čalis raksta ‒ “vajag kaut ko, kas ir tev”. Saku, ‒ brauc, runājamies. Parunājāmies, un viņš stāsta, ka trīs gadus ir skaidrā, ar meitiņu arī satiekas, bet nav draiva sajūtas. Sēž mājās, skatās televizoru, neko nedara un meklē citu labsajūtu. Iedevu viņam to, kas man bijis manā pieredzē – ielikt disciplīnu, strukturizēt no rītiem kaut kādas procedūras, piemēram, aukstu dušu, un iegūt respektu pret sevi. Taču pašam tas viss ir jāgrib. Neviens uz paplātes neko nevar iedot. Arī tad, kad es gāju pie trenera, negāju ar vīziju, ka viņš manā vietā iztrenēsies un man būs rezultāti. Nē. Es zināju, ka man pašam būs jāiegulda darbs, bet man iedos pamācību, jaunas lietas, pieredzi, atbalstu. Bet palīdzēt cilvēks sev var lielākoties tikai pats. Tas ir paša cilvēka darbs plus cita cilvēka pieredze un arī atbalsts. Vislabākā palīdzība alkoholiķim vai narkomānam ir novēršanās. Kamēr mani apčubināja, tikmēr jau es varēju eksistēt.
