FOTO: NO JURA PALKAVNIEKA PRIVĀTĀ ARHĪVA
Pūšaminstrumentu orķestris “Smiltene” šomēnes svin 65 gadu jubileju. Šajos gados piedzīvotas vairākas muzikantu paaudžu maiņas, mainījušies arī diriģenti, bet par pašiem kolektīva veidošanās pirmsākumiem savās atmiņās labprāt dalījās kādreizējais smiltenietis, tagadējais valmierietis (kopš 1971. gada) Juris Palkavnieks.
Viņš pēc Veselavas pamatskolas kādu brīdi mācījies Cēsīs, tad Rīgas lauksaimniecības tehnikumā nolicis iestājeksāmenus, bet palicis tūliņ aiz iekavām un kopā ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem uzņemts ceļinieku tehnikumā, kur arī bez jelkādām priekšzināšanām sācis spēlēt tehnikuma orķestrī, vispirms altiņu, vēlāk trompeti, pašmācības ceļā urbjoties cauri Arbana skolai. Pēc būvniecības tehnikuma beigšanas kā jaunais speciālists ar komisijas lēmumu nozīmēts uz 1959. gadā dibināto Smiltenes 8. ceļu būves rajonu (CBR).
Ja ir citur, būs mums arī
Jaunajā uzņēmumā tolaik veidojusies visai aktīva mākslinieciskā pašdarbība, darbojušies vairāki ansambļi, kuri piedalījušies Autotransporta un šoseju ministrijas rīkotajās pašdarbnieku skatēs deju kolektīviem, koriem, vokālajiem un instrumentālajiem ansambļiem. Komisija visus izcīnītos punktus skaitījusi kopā un pēc sava algoritma sadalījusi kolektīviem vietas un piešķīrusi arī naudas prēmijas. “Tolaik pa visu Latviju kopā bijām astoņi būves rajoni un divdesmit ekspluatācijas rajoni. Atbraucām no vienas skates, un man radās ideja, ka vajadzētu nodibināt pūtēju orķestri, jo Smiltenē tāda nebija. Astotajos, kas strādājām: es spēlēju trompeti, Lauža Jūlis bija spēlējis tenoru un Rudzīšu Oļģerts vēl brīvās Latvijas laikā kādā kara orķestrī ‒ baritonu. Pieaicinājām Fēliksu Lasmani, viņš bija partijā, bez tās neko nopietnu nevarēja iesākt,” atminas Juris Palkavnieks.
“Pirmā sanākšana notika 1960. gada februārī vai martā ceļu būves darbnīcu smēdē, jo tolaik astotajiem sava kluba vēl nebija, tas bija celtniecības stadijā. Nolēmām, ka Lasmaņu Fēliksam kā partijas cilvēkam jāiet pie priekšnieka Gustava Janovska stāstīt, ka mums tāda doma ir (ja vajadzēs, sarunās iesim palīgā). Protams, priekšnieks tādai lietai kā pūtēju orķestris piekrita, jo tā bija prestiža lieta, ceļiniekiem Kurzemē un Zemgalē orķestri jau bija. Caur kaut kādiem kanāliem Ļeņingradā tika pasūtīts pilns orķestra instrumentu komplekts. Par arodbiedrības naudu to nopirka un nākamajā gadā to atsūtīja. Tad arī tika izsludināts, ka tiek organizēts orķestris. Tie, kas mēs bijām, visi sanācām. Tā kā es ar Leonu (Kudiņu) kopā spēlēju dančus, uzaicināju viņu, lai nāk mācīt, jo sapratu, ka ne no kā var uztaisīt un īsā laikā. Mums tas tā arī iznāca.”
Pirmie gadi, pirmie panākumi
“Drīz vien varējām piedalīties pirmajās skatēs, Smiltenē parādījās Amoliņš, Zelmenis, jaunie puikas no mūzikas skolas vecākajām klasēm – tā tā lieta aizgāja. Katru trešdienu notika mēģinājumi. Kā Kudiņš mācīja, es vairs neatceros, bet iemācījis viņš bija. Atceros, mums bija būvniecība pa visu Vidzemes novadu, bija daudz ļaužu, kas būvēja tiltus un ceļus, sākām sniegt koncertiņus pa visu rajonu. Pirmais nopietnais pārbaudījums bija, kad atklāja Siguldas tiltu pāri Lorupes gravai. Tolaik ministrs bija Munda, bet astotos tāpat vadīja Janovskis. Tur jau orķestris spēlēja gājienā pāri tiltam. Pamazām orķestris kļuva arvien populārāks, tikām aicināti uz ļoti daudzām bērēm, spēlējām arī zaļumballes. Bija Ziemeļvidzemē tāda paraža – kapusvētki Palsmanē un Alūksnē. Repertuārā bija arī sakrālie skaņdarbi, tos jau tāpat drīkstēja, bet pēc tam vakarā koncerts un pēc tā – zaļumballe līdz pieciem rītā. Spēlējām arī kāzās, kartinga mačos, orķestris tajā laikā bija uz izķeršanu. Spēlējām pat zirgu maršu – ir tāds speciāls, tikai pie kura zirgi precīzi rikšoja. Savukārt Dziesmu svētkos vajadzēja spēlēt deju pavadījumus, tur bija ko turēt, spēlējām sviedriem vaigā. Neatceros vairs kurā gadā bija izsludināts kaut kāds pūtēju orķestru konkurss Rīgā augstceltnes zālē. No Maskavas bija atbraucis armijas orķestra diriģents ģenerālmajors Nazarovs, jo tas konkurss skaitījās vissavienības mēroga. Mums netīšām bija izveidojies repertuārs: maršs, viens skaņdarbs no pasaules klasikas un Amoliņš Ivars spēlēja “Melanholisko valsi” ‒ trompetes solo. Es saprotu tā: ja jau orķestris izvēlas tādu repertuāru, tad kolektīvs ir pietiekami spēcīgs, un mēs dabūjām 1. vietu! Tās varēja būt sešdesmito gadu beigas.
Par konsultantiem no Rīgas pie mums brauca Augusts Krisbergs un Gunārs Ordelovskis, tolaik piedalījāmies arī pūtēju orķestru salidojumā Madonā virsdiriģenta Vikmaņa vadībā. Kad gatavojāmies Dziesmu svētkiem Rīgā, mūs konsultēja arī Jānis Ozoliņš un Leonīds Vīgners.
Leons Kudiņš Smiltenē nostrādāja trīs gadus, pēc tam aizprecējās uz Jūrmalu, pie diriģenta pults stājās Ivars Amoliņš. Īpaši jāpiemin Albertīne Zariņa. Viņa orķestrī bija nošu glabātāja un rakstītāja. Katram bija sava riktīgi bieza nošu burtnīca, kurā tika ierakstīta attiecīgā instrumenta partija. Tas bija baigais darbs, jo tolaik nekādus kopētājus nepazina, visa nošu pavairošana notika rakstiski,” stāsta Juris Palkavnieks.
Vaicāts, kāpēc, būdams jau Valmierā, tā arī nepievienojās vietējam orķestrim “Signāls”, kaut gan speciāli viņam tika sagādāts čehu ražojuma instruments, Juris Palkavnieks smaidot atbildēja: “Tajos divpadsmit gados Smiltenē biju tā nodziedājies, tā nospēlējies pūtējos un estrādē, vēl parādījās jautro asprātīgo klubs – līdz kaklam, atkal iesaistīties priekš manis bija par daudz.”
Jūlijs Cukurs, “Liesma”, speciāli “Ziemeļlatvijai”
